Mirdzas Ramans zīmējums

Klajā nāks romāna “Divpadsmit krēsli” pilnā, necenzētā versija
 0

Ilfa un Petrova satīriskais romāns “Divpadsmit krēsli” pieder retajiem padomju laika darbiem, kuros vara pieļāva ironiju par PSRS dzīves nebūšanām. Tuvākajā laikā latviešu lasītājs beidzot saņems “Divpadsmit krēslu” pilno, necenzēto versiju, jo arī šis tautā tik populārais darbs nav izticis bez vērienīgām cenzūras korekcijām. 


Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai
Kokteilis
FOTO. Ieva Brante demonstrē lielisku veidu, kā parādīt krāpniekiem viņu īsto vietu
Lasīt citas ziņas

Padomju laikus pieredzējušie gan zinās aforismu godā nākušos, asprātīgos izteicienus no Ostapa Bendera, viņa līdzbiedra Ipolita Matvejeviča Vorobjaņinova un citu romāna personāžu dzīves. Teiksim: “Palīdzība slīcējiem ir pašu slīcēju rokās” vai “Ledus ir sakustējies, zvērināto piesēdētāju kungi!” Taču izrādās, ka darba pilnā versija bijusi par trešdaļu biezāka nekā gadu desmitiem publikai pazīstamā, un pat viena no Ostapa populārākajām sentencēm cietusi no saīsinājuma: “Varbūt jums vēl iedot dzīvokļa atslēgas, kur glabājas nauda, un pastāstīt, kur nav miliča?”

Tā tas arī izskatīsies grāmatas atjaunotajā versijā – reiz svītrotās vietas lasītājs tekstā atšķirs pēc kursīva, slīpinātajiem burtiem. Toties izdevumā saglabāsies gan Alberta Jansona pamatteksta tulkojums, gan Mirdzas Ramanes 1958. gada izdevuma ilustrācijas.

 

Laikmeta liecība

CITI ŠOBRĪD LASA

“Divpadsmit krēslu” apjomi un detaļas mainījušās vairākkārt, līdz kā etalons 1938. gadā nostiprinājās tā versija, kādu līdz šim pazina vairākums lasītāju. Protams, tolaik neviens nenorādīja uz izlaistajiem fragmentiem. “Darbs ir ļoti interesants vēsturiskā ziņā! Kaut esmu studējusi slāvu filoloģiju, es jau arī toreiz lasīju tikai to, ko visi. Bet man prātā neienāca, ka tur ir tik daudz tā laika reāliju. Pat tas, kas 1927. gadā grāmatas rakstīšanas dienās bijis avīzēs,” stāsta papildinājumu un komentāru tulkotāja Gunta Silakalne. Apgādā “Zvaigzne” jaunizdodamās versijas pamatā ir pirmais romāna pilnais variants, kas pat Krievijā iznācis tikai 1997. gadā. Krievu filologi Mihails Odesskis un Dāvids Feldmans to atjaunoja, izmantojot manuskriptus un agrākos izdevumus. Viņiem pieder arī izsmeļošie un interesantie komentāri, kas paskaidro gan laika kontekstu, gan atsevišķu varoņu lomu un tēlu detaļas, par kuru eksistenci lasītājam agrāk nebija nojausmas.

Kā norāda izdevniecības valodu grupas pārstāve Veronika Pužule, “Divpadsmit krēsli” tagad uzskatāmi par kultūrvēsturisku agrīnās padomju dzīves īstenības atainojumu. 30 gadu laikā tajā veiktie “izgriezumi” bijuši kā cenzūras, tā redakcionālas dabas.

“Tur izņemtas gan atsevišķas nodaļas, gan pa rindkopai, pa vārdam, pa frāzītei,” skaidro Pužule. Izmestas detaļas, kas, pēc cenzoru domām, meta pārāk lielu ēnu uz padomju dzīves “īstenību” vai radīja nevēlamas asociācijas, vai skaitījās pikantas.

Nevajadzīga šķitusi kazaku un Sv. Jura krustu pieminēšana, tas, ka cilvēki skatās amerikāņu kinofilmu. Nevēlams bijis teikums: “Viktors Mihailovičs Poļevojs bija ne vien ģeniāls atslēdznieks, bet arī ģeniāls sliņķis” vai komiskā aina ar aprobežoto, bet uzcītīgo preses fotogrāfu Persicki, kurš tiek sūtīts uz “Šujmašīnu trestu” fotografēt Izāku Ņūtonu saistībā ar šī zinātnieka jubileju. Zem cenzūras naža pilnā sastāvā pakļuva pat vairākas romāna nodaļas, kas stāsta par Ipolita Vorobjaņinova dzīvesgājumu pirmsrevolūcijas Krievijā, braucienu uz Parīzi un citām jaunības delverībām. Tās publicēja tikai vienreiz, 1929. gadā, bet no nākamajiem izdevumiem svītroja.

Nežēlastībā krita pagara epizode par tēva Fjodora mēģinājumu uzsākt suņu biznesu, kas sākas ar teikumu: “Nerka bija franču buldoga kuce, kuru tēvs Fjodors ar lielām grūtībām par 40 rubļiem bija nopircis Maskavas Miusas tirgū. Tēvs Fjodors bija iecerējis kucīti savest kopā ar apriņķa izpildkomitejas sekretāra drukno, pastāvīgi šķaudošo suņu tēviņu ar plakano purnu un no šī izmeklētā pāra regulāri iegūtos pēcnācējus vest uz Maskavu un izdevīgi pārdot suņu mīļotājiem.”

Reklāma
Reklāma

Kā ārzemju produkcijas slavinājums nevēlamo vidū iekļuva epizode, kur Benders skuj Ipolita Matvejeviča galvu: “Vai žiletīte neskrāpē? Protams, ka skrāpē – ciešanu pilnā balsī atteica Vorobjaņinovs. Kāpēc gan lai tā skrāpētu, muižniecības vadoņa kunga? Tā taču nav padomju, bet gan ārzemju.”

Dažas vietas izlaistas laikam tādēļ, ka šķitušas neķītras: “Kas tas par ķivuli? – viņš čukstēja Ipolitam Matvejevičam. – Jebkurš muļķis sēž uz mūsu krēsliem. Un tas viss notiek jūsu banālās suņu tēviņa lustēšanās dēļ. – Ko jūs man piesienaties? – činkstēja Vorobjaņinovs. – Es pat tādu izteicienu nezinu – suņu tēviņu lustēšanās. – Veltīgi gan. Suņu tēviņa lustēšanās nozīmē jaunas meitenes aplidošanu ar neķītriem nolūkiem. Jūsu liegšanās ir veltīga. Liza man visu izstāstīja. Par to visa Maskava smejas. Visi zina par jūsu suņu tēviņa lustēšanos.” Un tādu epizožu ir daudz. “Visinteresantāk droši vien būs tiem, kam romāna sižets jau zināms,” teic Gunta Silakalne.

 

Riskanti, bet robežās

Padomju dzejnieka un žurnālista Iļjas Fainzilberga (Ilfa) un bijušā Odesas kriminālizmeklēšanas pārvaldes darbinieka Jevgeņija Katajeva (Petrovs) kopdarbs pirmo reizi tika publicēts 1928. gadā, kad aprakstītās situācijas un jociņi par frakciju cīņām boļševiku partijas vadībā visiem bija labi saprotami, tāpat kā rakstnieka Agafona Šahova tēlā iekļautās parodijas par literātiem, proti, Vladimiru Majakovski un Valentīnu Katajevu. Droši vien tādēļ daļu Šahova gaitu apraksta cenzūra svītroja. Autoriem strādājot pie romāna, šis tas PSRS politiskās situācijas niansēs un uzsvaros bija mainījies, tādēļ publika un kritika sākumā pat apjuka, nesaprotot, vai darbu slavēt vai pelt. Tad padomju literatūrzinātnieki atrada izeju, formulējot, ka Ilfs un Petrovs ironizējuši nevis par “padomju dzīvesveidu”, bet gan tā “atsevišķiem trūkumiem”.

Kā teikts grāmatas ievadā: “”Divpadsmit krēslu” autori atļāvās ļoti riskantus jokus, pārdroši izsmejot valstī iznākošo presi, ņirgājoties par tradicionālo padomju propagandu. Laikabiedri kritiķi to visu, protams, pamanīja un tomēr viņiem bija pamats nesteigties ar graujošu atsauksmju publicēšanu.”

Kaut romāns šķiet opozicionārs, patiesībā tas nepārkāpa pieļaujamās robežas un lielā mērā atbildis tā brīža PSRS vadības iekšpolitiskajām vajadzībām, kas vēlāk jau piemirstas. Autori bija tikai centušies sekot brīža konjunktūrai. Tādēļ pēc “signāla no augšas” “Divpadsmit krēsliem” arī deva zaļo gaismu. Savukārt vēlāk par romāna galveno ideoloģisko ievirzi tika traktēta doma, ka cerības uz padomju iekārtas krišanu ir nepamatotas un padomju valsts būs mūžīga, lai ko arī uzsāktu tās iekšējie un ārējie naidnieki.