Viedokļi
Komentāri

Franks Gordons: Klapatas ar bēgļiem 16

Foto – AFP/LETA

Eiropa vēl nav attapusies no 2015. gada bēgļu plūdiem, Izraēlai līdzīga problēma krasi saasinājusies patlaban. Tiesa, te ir zināmas atšķirības – islāma faktors (par laimi) šoreiz atkrīt, bet vienus moka, otrus tirdī lielais jautājums: ko ar viņiem darīt, kā tikt no viņiem vaļā.

Tas sākās 2005. gada otrajā pusē: Ēģiptei piederošajā Sīnājas pussalā sāka pulcēties tūkstošiem bēgļu no divām Āfrikas valstīm – Eritrejas un Sudānas. Pa ceļam no turienes viņi pārcieta rupju un nežēlīgu attieksmi no Ēģiptes policijas puses: naudas izspiešana, piekaušana… Sasnieguši skarbo, tuksnesīgo Sīnājas pussalu, viņi nokļuva klejojošo beduīnu varā, kuri, atņemot pēdējos grašus, pārveda viņus pa slepenām takām uz Izraēlas teritoriju. Izraēla šiem bēgļiem tiešām šķita “apsolītā zeme”: augsts dzīves līmenis, kopumā moderna un sakārtota, un, teiksim, par šķīvju mazgāšanu kādā no neskaitāmajām ēdnīcām, pēc Sudānas vai Eritrejas mērogiem, maksā dāsni.

2012. gada sākumā šo migrantu skaits jau pārsniedza 50 tūkstošus, un tikai 2013. gadā pabeigtā 245 kilometrus garās sienas būve apturēja šo ļaužu plūdus.

Kas viņi ir? Vairāk nekā puse nāk no Eritrejas – Sarkanās jūras piekrastes valsts, kur valda tirānisks, represīvs režīms, kur vīriešus iesauc armijā uz desmit gadiem (!) un padara tos par bezmaksas darbaspēku diktatūras dienestā. Dezertieriem draud nošaušana. Te jāņem vērā, ka Eritrejas iedzīvotāji pārsvarā ir kristieši. Viņi runā tigrinja valodā, kas ir rada Etiopijas valsts valodai amhari. Bēgļi no Sudānas ir cilvēki, kas cietuši no genocīda Darfūras provincē, kur arābu jātnieku bandas atņēma viņiem ganāmpulkus un dedzināja mājokļus, kā arī bēgļi no pilsoņkara nesen proklamētajā Dienvidsudānas valstī, kur asiņainā cīņā saķērušās divas ciltis. Pēdējo vidū ir daudz kristiešu, un pārējo sudāniešu islāms nav ekstrēms. Valoda – arābu.

Diemžēl gan sudānieši, gan eritrejieši kopumā kļuvuši par postu un lāstu Telavivas dienvidos, nabadzīgākajos kvartālos ap tā saukto veco autoostu, kur pirmajos gados pēc Izraēlas valsts proklamēšanas apmetušies jūdu ieceļotāji no Marokas, Kurdistānas un citām musulmaņu zemēm, zināmā mērā dzīves pabērni. Un tieši šīs ieliņas kļuvušas par melno migrantu geto, kur blakus puslegāliem bordeļiem afrikāņi mīt gandrīz vai graustos, sacēluši savas sīkbodītes un dzertuves, kur eritrejieši tempj lēto alu. Noziedzības līmenis tur ir augstāks par vidējo, vakaros sievietes baidās iziet uz ielas.

Kad inteliģentie cilvēktiesību aizstāvji un žēlsirdīgie humānisti no Telavivas turīgajiem ziemeļu rajoniem mēģina nomierināt sašutušos dienvidu ieliņu “pamatiedzīvotājus”, pēdējie attrauc: nu tad izmitiniet šos nelūgtos viesus savos elegantajos dzīvokļos!

Necik sen šos migrantus sāka piespiedu kārtā sēdināt lidmašīnās, kas uzņēma kursu uz divām Āfrikas samērā stabilām valstīm – Ugandu un Ruandu, dodot katram līdzi naudu pirmajiem mēnešiem “svešumā”. Bet tā lieta virzās gausi, un daudzi migranti kategoriski atsakās pamest Izraēlu.

Izraēlas premjerministrs Benjamins (Bibi) Netanjahu, pret kuru Izraēlas policija izvirzījusi apsūdzību par kukuļošanu un ētiski apšaubāmu darījumu, 2. aprīlī paziņoja, ka vienojies ar UNHCR – Apvienoto Nāciju Augsto komisiju bēgļu jautājumos – par apmēram 16 tūkstošu afrikāņu migrantu pakāpenisku pārvešanu “uz kādu no rietumvalstīm” (min Kanādu vai Vāciju), kamēr pārējiem 16 tūkstošiem tikšot piešķirts pastāvīgā iedzīvotāja statuss un viņus izvietošot kibucos un klusos lauku ciematos, prom no lielpilsētas Telavivas drūzmas. Taču burtiski pēc dažām stundām Netanjahu šo vienošanos atsauca! Pārāk liels bija spiediens no viņa koalīcijas labēji ekstrēmā spārna, kura darboņiem arī 16 tūkstoši šķita par daudz. “Nabaga” premjerministram atlika vien taisnoties un apsolīt, ka galu galā būšot iespējams viņus visus dabūt prom. Bet kad un kurp?

Skumji. Īstenība ir skarba: visiem laimes garantijas nav…

LA.lv