Klasika – ar mācīšanu klasē vien nepietiek 0
Gatavojoties 2015. gadam, kas jau pasludināts par Raiņa un Aspazijas gadu – abiem mūsu klasiķiem apritēs tieši 150 –, nolēmu noskaidrot, kādas īsti ir mūsu attiecības ar klasiku.
Kas viņi ir?
Kas ir klasiķi, un kā vispār kāds rakstnieks kļūst par šī šķietami pagodinošā, bet absolūti nekonkrētā grupējuma biedru? Literatūrzinātniece Ausma Cimdiņa min vairākus pamatojumus: citējamība, spēja iedvesmot citus kultūras notikumus, galu galā – spēja savos darbos paust tautas vēsturiskās dzīves pieredzi.
Arī literatūrkritiķe Ieva Kolmane min līdzīgus pamatojumus, piebilstot gan, ka pats klasikas jēdziens uzdod gandrīz vai vairāk jautājumu, nekā ir atbilžu. Piemēram: kā mēs varam runāt par dzīvajiem klasiķiem, ja viena no klasikas īpatnībām tomēr ir nepieciešamība to aplūkot ar zināmu laika atstarpi, iziet laika pārbaudi? Vai klasikai ir kādas pakāpes: vai var runāt par “lielākiem” un “mazākiem” klasiķiem, vai tomēr visi klasiķi, šajā kategorijā reiz nokļuvuši, būtu vērtējami vienlīdz augstu? Galu galā: kā ar elitāro un populāro klasiku, un vai vienmēr iespējams vienu no otras nošķirt?
Ieva Kolmane teic: meklējot saknes, nākas atzīt, ka vārds “klasika” nāk no latīņu apzīmējuma karakuģu flotilei jeb classis: “Tāds kā nācijas avangards.” 17. gadsimtā tā bija kas tāds, ko māca klasē (mūsdienu Latvijas izpratne, iespējams, ir šim viedoklim vistuvākā); gadsimtu vēlāk klasika tika attiecināta pamatā uz antīkās literatūras (un arī citu mākslu) mantojumu, kamēr 19. gadsimtā klasika ieguva samērā nicinošu nozīmi, pamatā apzīmējot tādas mākslas izpausmes, kuras ir pretējas romantismam, kam trūkst šī virziena dedzības (iespējams, ka arī Latvijā esam paturējuši mazliet no šī aizsprieduma).
Ieva Kolmane piemin arī kādu citu iezīmi: klasika ir kas tāds, ko kauns nezināt. Savukārt, laikiem mainoties, ideoloģisku apsvērumu dēļ viens vai otrs dižgars no klasiķiem piepeši var izkrist. Padomju laikā tāds liktenis piemeklēja visai daudzus “dzīvos” klasiķus, kā arī, piemēram, Aspaziju, kura, īpaši daiļrades pēdējā posmā, tika atzīta par visai nenoturīgu un ideoloģiski nepiemērotu būtni klasiķu panteonam. Savukārt jaunākos laikos ir dzirdētas šaubas par, sacīsim, Andreja Upīša, Jāņa Sudrabkalna, Viļa Lāča atbildību par saviem uzskatiem un to izpausmēm ideoloģiju maiņā un attiecīgi atbilstību klasiķu godam.
Ausma Cimdiņa nenoliedz, ka ideoloģiski apsvērumi arī 21. gadsimtā var ietekmēt spriedumu par to, vai kāds atbilst klasiķa statusam, tomēr vismaz par Upīti teic – dzīve apliecina, ka viņa darbi ir dzīvi, tie tiek pētīti, daži, kā, piemēram, agrāk maz ievērotais romāns “Sieviete”, pat piedzīvo sava veida renesansi.
Ko ar viņiem darīt?
Ja reiz klasika ir kas tāds, ko māca klasē, vispirms jāskatās skolu programmās. Pamatskolā visstabilākā uzmanība tiek pievērsta Rainim, Kārlim Skalbem, Vilim Plūdonim, Annai Brigaderei, Rūdolfam Blaumanim. Tomēr ikviens literatūras skolotājs atzīs, ka programmā literatūrai atvēlēts pārāk maz laika, un par to visai daiļrunīgi liecina arī tas, ka ikviet, kur programmā iekļauts kāds literārs darbs, kas garāks par pāris lappusēm, norādīts – vielas apguvei nepieciešams vien fragments. Vai par veselumu iespējams spriest vien no daļas? Protams, viss arī atkarīgs no literatūras skolotāja nostājas un atbildības.
Turklāt 21. gadsimtā dzīves realitāte tik ļoti attālinājusies no mūsu literatūras klasiskā laikmeta, ka daudzi to vienkārši vairs nespēj izlasīt daudzo svešo jēdzienu dēļ. “Baltās grāmatas” un “Pastariņa dienasgrāmatas” reālijas, kuras piedzīvoja pagājušā gadsimta 20. – 50. gados dzimušie, ar acs kaktiņu vēl paspēja manīt 60. – 70. gados dzimušie, bet vēlākajām paaudzēm – ar ļoti nedaudziem rūpīgi koptiem izņēmumiem – 19. un 20. gadsimta mijas sadzīve ir aptuveni tikpat reāla kā iespēja kolonizēt Marsu.
Pastariņa muzeja vadītāja Sanita Ratniece gan teic – neraugoties uz skolu programmu, kurā Ernests Birznieks-Upītis iepazīstams vien caur pāris “Mīnas pasaciņām” 3. klasē, ir skolotāji, kuri mīl šo rakstnieku un kuriem izdodas gan mīlestību, gan zināšanas par mazā Pastariņa dzīvi nodot saviem audzēkņiem. “Tomēr lielākā daļa pie mums brauc pilnīgi nezinoši, nesaprotot pat to, ko nozīmē vārds “pastariņš”,” konstatē muzeja vadītāja. Tad muzeja darbinieces divu stundu ilgajā programmā, kas pielāgota dažādu vecumu bērniem un jauniešiem, viņus iepazīstina ar dzīvi 19. gadsimta lauku sētā. “Mazos mācām ar rotaļām, lielos – caur zināšanām,” saka Sanita Ratniece. Pastariņa muzeju ik gadus apmeklē aptuveni 5000 interesentu; līdzīgas iespējas izzināt pagātni ir arī Jāņa Jaunsudrabiņa par “Mūsmājām” mīļi sauktajos “Riekstiņos” un dažviet citur. Ekskursiju gide Zinta Valdmane, kura specializējusies literāru ekskursiju vadīšanā, stāsta – par rakstnieku dzīves un darba taku izceļošanu ir liela interese. Nupat novadīta ekskursija pa Ilzes Kalnāres ceļiem, vietām, kas aprakstītas viņas romānos, un īpašu aromātu šiem ceļojumiem piešķir fakts, ka vēl dzīvi tie, kuri mūsu klasiķus atceras. Tomēr gide atzīst: lielāka interese par literārajām ekskursijām ir vecākās paaudzes ceļotājiem, kamēr jaunākie – un tas ir akmens mūsu izglītības programmu virzienā – daudzu rakstnieku vārdus vispār nezina.
Ejot līdzi laikam, iespējams, par mūsu klasiku būtu vērts dziļāk ieinteresēties arī galda un datorspēļu veidotājiem, kinoindustrijai. Jo tajā ir atrodami tieši tie paši fundamentālie varas, mīlestības, naida, drošsirdības, nodevības un pašaizliedzības sižeti, kas tik ļoti piesaista skatītājus, sacīsim, “Zvaigžņu kariem” vai “Troņu spēlēm”. Vairs teju nav iespējams sagaidīt, kad taps gatavs studijas “Rija” lieldarbs, pilnmetrāžas animācijas filma “Zelta zirgs”. Tāpat ir patiesi interesanti minēt, kādus rezultātus dos izsludinātais dramaturģisko darbu konkurss “Modini kanonu! Rainis un Aspazija”, kurā vēl līdz 5. maijam var iesniegt dramaturģiskā materiāla un režisora koncepcijas detalizētu izklāstu.
Kā viņus pieminēt?
Reizēm pārņem sajūta, ka steidzamies uz priekšu, aizmirstot atskatīties atpakaļ uz to pamatu, uz kura mūsu kultūra celta. Protams, apaļas jubilejas uzskatāmas vien par formālu ieganstu kādu pieminēt, tomēr reizēm noder arī tāds. Taču pat tam, lai noskaidrotu, kādam klasiķim šajā vai tuvākajos gados paredzama apaļāka jubileja, patlaban nepieciešama apjomīga izmeklēšana. Labākais enciklopēdiskais izdevums literatūras jomā ir “Latviešu rakstnieki biogrāfijās”, kura tirāža jau pāris gadus kā izpārdota, un jauna noteikti netiks drukāta, jo faktu bāze kopš 2003. gada, kad grāmata iznāca, paspējusi krietni novecot. Jau vismaz trīs gadus internetā nav atrodama arī datubāze literati.lv. Literatūrzinātniece, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta (LU LFMI) pētniece Anita Rožkalne gan sola – jau šajā pusgadā lietotāji, visticamāk, saņems atjaunotu un uzlabotu datubāzes variantu, kurā būs gan rakstnieku biogrāfiju apraksts, gan arī vairākas meklējamas datubāzes. Tiesa, tā kā tas ir vairāku zinātnisko institūtu kopdarbs, vēl jāvienojas par procedūru, kādā šo informāciju lietotājiem piedāvāt. “Mēs noteikti prasīsim reģistrāciju, un domāju arī, ka gan pilnās rakstnieku biogrāfijas, gan datubāzes būs pieejamas par simbolisku samaksu,” saka Anita Rožkalne. Tieši LU LFMI virzienā acis vēršas, arī domājot par institūciju, kura varētu ik gadus apkopot un redzamā vietā tīmeklī novietot informāciju par kārtējiem jubilāriem. Anita Rožkalne, principā atzīstot šādas vēlmes leģitimitāti, gan atgādina – par dzīvo rakstnieku pieminēšanu pirmkārt tomēr būtu jārūpējas Latvijas Rakstnieku savienībai, bet, kas attiecas uz mirušajiem klasiķiem, sporādiski atgādinājumi par viņu jubilejām dažādu konferenču un literāro vakaru formā jau nākot gan no LU Humanitāro zinātņu fakultātes, gan arī paša institūta.
Profesore Ausma Cimdiņa piekrīt, ka LU HZF Latvistikas un Baltistikas nodaļa dara gana daudz, lai popularizētu latviešu literatūras zelta fondu, tomēr uzskata – lai godam valsts mērogā atzīmētu klasiķu jubilejas, būtu nepieciešama īpaša koordinējoša institūcija, jo šis ir viens no jautājumiem, kas saistās ar valsts ideju un nacionālo kultūru.
Nupat pie Kultūras ministrijas (KM) izveidota īpaša darba grupa, lai koordinētu nākamā – Raiņa un Aspazijas – gada norisi. Jau notikusi pirmā darba grupas sanāksme, iezīmējot galvenās tematiskās līnijas un svarīgākos notikumus.
Ieva Kolmane gan atgādina: šāda mēroga piemiņas pasākumu programma ir darba un naudas ietilpīga, pietiekami smagnēja no organizatoriskā viedokļa: nepieciešama darba grupa, detalizēta tāme, kura tiek iekļauta valsts budžetā un kuras nepieciešamība tādēļ KM pārstāvjiem jāpierāda valdībā. Turklāt arvien paliek jautājums: ko darīsim pēc pieciem vai desmit gadiem? Cik bieži šādiem plašiem klasiķu godināšanas sarīkojumiem būtu jānotiek? Šeit nepieciešama stratēģiska pieeja, turklāt jādomā par to, kā savu cieņu aizgājušajiem parādām ikdienā.
Kur paliek klasiķi?
Viena no iespējām, kā pieminēt savus dižgarus, būtu parūpēties par klasiķu pēdējām mājām. Diemžēl tās, kā zina sacīt Zinta Valdmane, daudzos gadījumos ir nožēlojamā stāvoklī.
Protams, prieks, ka nākamajam gadam par godu Rīgas dome nolēmusi sakopt Raiņa kapavietu; ka galvaspilsētas Kapsētu pārvalde ikkatrā Rīgas kapsētā izveidojusi planšetes, kurās atrodamas mākslinieku, mūziķu, literātu, sabiedrisku darbinieku pēdējās atdusas vietas un ikviens interesents var tās sameklēt. Tomēr atbildību par apbedījumu stāvokli gan Kapsētu pārvalde neuzņemas, norādot, ka ir taču radošās savienības, kurām būtu jātur rūpe par savu bijušo biedru vai nozares pārstāvju piemiņu.
Tādēļ daļai dižgaru apbedījumi lēnāk vai straujāk vienkārši izzūd. Zinta Valdmane zina stāstīt, ka tos uztur vien atsevišķi entuziasti. Tā Lielajā talkā sakārtot divu klasiķu kapus pieteikušies Rakstniecības un mūzikas muzeja darbinieki. Kad viņai jautāts, kuriem tas būtu visvairāk nepieciešams, gidei uzreiz ienācis prātā Augusts Baltpurviņš un viens no Blaumaņa “krustdēliem” Kārlis Kraujiņš. Pirmā kapavieta izlīdzinājusies pilnīgi, zem skujām paglābusies vien plāksnīte ar rakstnieka vārdu, bet otrajam tieši pretēji – zudusi lielākā daļa vārda, toties pie smilšu un drazas apbērtās kapavietas skaidri lasāms uzraksts “rakstnieks”.
Kam un kādā veidā būtu jārūpējas par senatnes dižgaru piemiņas saglabāšanu? Varbūt nepieciešams ceļvedis, kurā atzīmētas klasiķu – ne jau tikai literātu, arī mākslinieku un mūziķu – dzimšanas un apbedījuma vietas? Vismaz daļa no tām taču arī pašas ir mākslas vērtība. Varbūt jāpaplašina Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas darbalauks? Varbūt atbildība par nekoptajiem dižgaru kapiem jāuzliek pašvaldības pleciem? Ir pilnīgi skaidrs, ka vismaz rīcības stratēģija jāizstrādā valsts institūcijai – un kam gan citam, ja ne Kultūras ministrijai?
Klasika uz Latvijas skatuvēm
Latvijas Nacionālajā teātrī patlaban aktuālas septiņas izrādes, kurām pamatā latviešu klasika
Dailes teātrī un Latvijas Leļļu teātrī – pa četrām
Valmieras Drāmas teātrī – divas (vēl arī Evitas Sniedzes mūsdienīgi transformētie Blaumaņa “Indrāni” – “Tie paši oši”)
Liepājas teātrī – trīs izrādes.
Rīgas Mihaila Čehova Krievu teātrī – viena
Daugavpils teātrī – viena izrāde.
Aptauja
Vai klasiskā latviešu literatūra ir pietiekami klātesoša izglītības procesā?
Anita Vanaga, Āgenskalna Valsts ģimnāzijas pedagoģe, Latviešu un literatūras skolotāju asociācijas (LVLSA) valdes priekšsēdētāja: “Domāju, ka jā. Kaut vai raugoties uz piedāvājumu literatūras programmās – klasika veido vismaz divas trešdaļas no klāsta. Cits jautājums ir, ko kurš pedagogs izvēlas skolēniem mācīt. Turklāt, nepalielinot stundu skaitu, latviešu klasiķu plašāka iekļaušana nemaz nav iespējama. Diskutējams jautājums drīzāk – tieši kādus darbus apgūstam, kā to darām un cik ļoti iedziļināmies? Šur tur pastāv valodas barjera, jo 19. gs. valoda šodienas jaunietim ir diezgan sarežģīta. Līdz ar to, līdzīgi kā Anglijā izveidota Šekspīra adaptētā valoda, varbūt mums arī par to jādomā attiecībā uz saviem klasiķiem.”
Ingrīda Segliņa, Vecumnieku vidusskolas pedagoģe, LVLSA valdes locekle: “Mācību priekšmetu standarti mums atļauj literatūras klasiku stundās izmantot visplašākajā mērā. Arī mācību grāmatās plaši piedāvāti klasiķu darbi. Tas, kā mums pietrūkst, ir mācību stundu. Ar divām nodarbībām nedēļā ir šauri jau latviešu klasikas darbiem vien, nerunājot par to, ka mums jāpievēršas arī ārzemju klasikai un jaunākajai literatūrai. Vienam vai otram, teju, jāpaliek novārtā. Protams, skolotājs var izbalansēt, taču tas ir ļoti grūti. Es, piemēram, esmu spiesta šķirot, ko no viena vai otra klasiķa apgūsim. Jautājums tāpēc ir nevis par to, vai klasiķi tiek cienīti, bet gan, ka nepieciešams lielāks laiks, kas atvēlēts literatūras apguvei. Otra problēma ir bērnu interese. Ne vienmēr klasikas darbs ir tas, kas mūsdienu jaunieti uzrunā. Tā atkal ir skolotāja meistarība, kā to pasniegt, lai viņš tajā vēlētos ielūkoties un atrastu ko aktuālu.”
Normunds Dzintars, Liepājas Valsts 1. ģimnāzijas pedagogs, LVLSA valdes loceklis: “Latviešu klasika literatūras stundās ir klātesoša, taču vienīgā nelaime ir tā, ka mācībstundu skaits ir katastrofāli nepietiekams. Divas literatūras stundas nedēļā būtībā ir noziedzība pret tautas identitāti. Klasikas apjoms ir pietiekams. Literatūras programmu varam mainīt, dažādot, likt ko jaunāku, no kaut kā savukārt var atteikties. Taču tas nemaina faktu, ka tam vienkārši fiziski nav laika. Kādreiz nedēļā bija četras literatūras stundas, kas arī tagad būtu daudzmaz pieņemami, lai varētu diskutēt par nopietnu literatūras apguvi.”
Annija Čiščakova, Ogres Valsts ģimnāzijas 12. klases skolniece: “Brīžiem latviešu klasisko literatūru izjūtu kā saprotamu, viegli lasāmu, interesantu, taču atsevišķi žanri vai autori šķiet ļoti tāli no manas izpratnes un vēlmēm. Bieži lasu Ziedoņa darbus. Blaumaņa un Poruka darbus nācies lasīt mazākās klasēs, taču arī tagad ik pa laikam pievēršos kādai šo autoru atziņai. Šobrīd man aktuāli autori ir Gundega Repše un Alberts Bels.”
Estere Ermale, Rīgas Angļu ģimnāzijas 11. klases skolniece: “Interese veidojas atkarībā no skolotāja sniegtās informācijas. Ja stāstītais mani ieinteresē, tad noteikti brīvajā laikā izlasīšu kādu darbu. Uzskatu, ka latviešu literatūras apguve veido manu patriotismu pret dzimteni.”
Luīze Sila, Rīgas Stradiņa universitātes maģistrantūras studente: “Manuprāt, latviešu literatūras klasika ir viena no latviešu kultūras vērtībām, kas būtu vairāk vai mazāk, bet tomēr jāpārzina ikvienam latvietim. Ir ļoti labi, ka tā ir būtiska daļa no literatūras mācību stundām skolās, lai gan, atceroties, gribas teikt, ka varbūt klasikas bija par daudz un gribējās uzzināt vairāk par tieši tajā brīdī aktuālo latviešu literatūrā. Šobrīd man aktuāli ir dažādi ārzemju autoru darbi, vai arī, ja pievēršos latviešu rakstniekiem, tad koncentrējos uz salīdzinoši jaunākajām grāmatām, tomēr atceros, ar kādu aizrautību vidusskolā izlasīju Alberta Bela “Būri”.”
Edīte Matuseviča, Latvijas Kultūras akadēmijas studente: “Mēs nevaram akli pieņemt par vērtīgu to, kas tāds liekas kādam citam. Vērtība jāierauga pašam savām acīm. Es nevaru apgalvot, ka Upīša “Zaļā zeme” ir izcils literārais darbs, ja neesmu to lasījusi pati, ja nesaredzu šo izcilību. Ik pa laikam jāveic vērtību pārvērtēšana. Es pat nezinu, vai bija kaut kas tāds, kas mani īpaši mudināja apgūt latviešu literatūras klasiskās vērtības. Man vispār allaž ir paticis lasīt. Liela nozīme interesē par latviešu literatūru bija arī Latvijas Radioteātrim, kura iestudējumus un lasījumus man ļoti patika klausīties. Sevišķi atmiņā palikusi Daces Bonātes lasītā “Bille” un Veras Singajevskas lasītais “Dievs. Daba. Darbs.” Arī skolā lasītie darbi raisīja interesi. Pavisam jaunu skatījumu piedāvāja studijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Visvairāk interesējos par 20. gadsimta pirmās puses latviešu literatūru, kas pēc 50 gadiem padomju okupācijā vēl arvien tiek atklāta no jauna. Mīļš man ir noveļu meistars Jānis Ezeriņš, ļoti patīk arī Eriks Ādamsons un viņa “Smalkās kaites”. Šiem rakstniekiem noteikti vēl piepulcējams arī Anšlavs Eglītis un viņa stāstu krājums “Maestro”. Man patīk arī Čaks – gan kā dzejnieks, gan īsprozas autors. Nevaru nepieminēt arī Jāni Akurateru, kurš varbūt no visiem manis nosauktajiem autoriem ir vistuvāk klasiķa apzīmējumam.
Sagatavojušas MADARA BRIEDE, IEVA GRŽIBOVSKA
