Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
6. augusts, 2015
Drukāt

Klasika ar rokfestivāla garšu

Foto-Dainis BušmanisFoto-Dainis Bušmanis

Jauns, smaidīgs cilvēks modīgās drānās un krosenēs – Armandu Siliņu pirmajā acumirklī varētu noturēt par kādas stilīgas grupas solistu, nevis operdziedoni, kura vārdu dzirdam un arvien biežāk dzirdēsim operu titullomās. Tiesa, viņš ir arī alternatīvās rokgrupas “Suņa stunda” dalībnieks. “Manā būtībā apvienojas abas lietas – akadēmiskā mūzika un rokfestivāla gars,” smejas dziedonis. Abas lietas – klasiskās mūzikas baudīšanu ar brīvdabas rokfestivāla gaisotni Armandam izdevies apvienot paša izlolotā mūzikas notikumā. Jau otro gadu, no 7. līdz 9. augustam, Aknīstes novada brīvdienu mājā “Susēja” notiks viņa rīkotais kamermūzikas festivāls “Sansusī”, kura apmeklētāji, ja nepieciešams, var ierasties arī gumijas zābakos.

Tieši tā, uz neparasto akadēmiskās mūzikas festivālu “Sansusī” tālajā Sēlijā, netālu no Lietuvas robežas, nav jādodas vakarkleitā vai uzvalkā – turp dodoties, drīzāk jābūt bruņotam ar āra temperatūrai un mitrumam piemērotu ietērpu un, vēlams, telti nakts pārlaišanai pie dabas. “Pagaidām uzskatu, ka esmu šīs idejas pionieris,” smejas Armands. “Mēģināju sameklēt internetā kaut ko līdzīgu, bet neatradu. Ideja ir savienot divas pretējas tradīcijas. Kopā ar “Suņa stundu” dzīvojoties rokfestivālos, piefiksēju to, ko es gribētu un arī negribētu kā apmeklētājs citos festivālos, un radās pašam sava festivāla vīzija – “Sansusī” ir mans redzējums uz pasauli. Mūsu festivāls pēc formāta ir viens klasisks rokfestivāls. Tas nozīmē, ka trīs dienas notiek divdesmit dažādi notikumi uz vairākām skatuvēm ārā, cilvēki ir apmetušies telšu pilsētiņā. Tas, ko piedāvājam no jauna, ir muzikāla sadaļa – tā ir cita, akadēmiska. Mans plāns ir to neizvērst lielāku par 1000 apmeklētājiem. Kamermūzikā 200 klausītāju jau ir daudz. Tam līdzi nāk sajūta no citiem festivāliem – kamēr tie mazi un kompakti, tikmēr cilvēki par to atsaucas ļoti sirsnīgi, bet, tiklīdz tie kļūst par masveida pasākumu, šie klausītāji novēršas. Esmu viens no viņiem.”

Ar grezno Sansusī pili Vācijā, Potsdamā, festivāla nosaukumam gan neesot nekāda sakara. Tas nejauši dzimis, apspēlējot Susējas vārdu – “Kāds no draugiem bija nomaldījies, zvanīja man, bet cits, dodot norādījumus, iesaucās – brauc uz Sansusī! Pielipa! Nosaukums (tulkojumā no franču valodas – bez rūpēm) ir daļa no mūsu festivāla noskaņas.” Susēja ir Armanda tēva dzimtā puse, brīvdienu mājā viņš saimnieko kopā ar māsu. “Bija doma, ka gribētos tur rīkot kaut ko citādu, nevis tikai svinības un kāzas, radīt pievienoto vērtību. Šobrīd festivāla mākslinieciskā ideja un mājas nu kļuvuši par savstarpēju papildinājumu.”

Jā, Armands piekrīt, festivāla rīkotājs un operdziedonis ir divas pilnīgi “citas operas”. “Vienkārši ir jāpārslēdzas no vienas uz otru. Festivāla ritentiņš kopš pagājušā gada ir veiksmīgi aizgriezies, pamanīts un nu ripo tālāk. Protams, ja operas karjera kādā brīdī ierautu savā virpulī, tas ieviestu citus noteikumus, tomēr, rīkojot festivālu, paļaujos, ka pamazām aug komanda, kas veic lielāko daļu darbu.” Sezona opernamā atsākšoties augusta vidū – pēc aizvadītās sezonas veiksmīgas debijas Rigoleto lomā jaunais baritons ir cita izaicinājuma priekšā, gatavojoties titullomai Džuzepes Verdi “Makbetā”. Tomēr šobrīd visi prāti esot pievērsti festivālam. “Patiesībā domas par un ap festivālu grozās galvā nepārtraukti, gatavošanās sākas jau mēnesi pēc iepriekšējā festivāla beigām. Mans pamatuzdevums ir izdomāt programmu un uzrunāt dalībniekus. Nemeklēju māksliniekus operu, festivālu mājas lapās, man ir ļoti svarīgs personīgais kontakts, svarīgi, ka zinu – uzrunāto cilvēku aizrauj šī ideja. Tad jūtu, ka tam ir jēga. Protams, var aicināt zvaigznes, samaksāt tām lielu naudu, taču man personīgi tas nerada to īpašo festivāla sajūtu. Mēģinu izvairīties no spožuma, falšuma. Visi mūziķi, kas piedalās, ir labi nozares profesionāļi. Bieži vien tie, kas nav zvaigznes, rok dziļi muzikālas lietas, viņu repertuāros var atrast ļoti daudz interesantu programmu, izpildījumu. Lielākā daļa mākslinieku mani pazīst personīgi, tie, kas nepazīst, ir dzirdējuši par festivālu. Piezvanu un jautāju – piedalīsies? Parasti atbilde skan – jā!”

Armanda sapnis esot festivāls, kura programma pat nebūtu jāizziņo. “Eju uz to, lai cilvēki brauc nevis uz spožiem vārdiem, bet festivālu kā notikumu. Saprotu, ka tas ir mazliet “kreizī”, bet par visām kļūdām taču maksāju pats.” Piemēram, pagājušais festivāls jau devis savas mācības – pēc tam, kad atskaņojās saulē novietotais flīģelis, zinām, ka koncertu grafiks jāpielāgo arī saules kustībai. Savukārt koncertā, kurā pirms festivāla izmēģinājām vietas akustiku, sākās vētra, lietusgāze, un vējš aiznesa skatuves plēves jumtu. Iznāca performance ar flīģeļa stiepšanu, bet koncertu noslēdza Šostakovičs un Prokofjevs uz nenoskaņota pianīna.”

“Sansusī” pamatā uzrunā cilvēkus, kas akadēmisko mūziku ir klausījušies maz vai gandrīz nekad. “Protams, starp apmeklētājiem ir daudz zinošu cilvēku, taču vienu daļu interesē tieši formāts. Jaunu klausītāju iepazīstināšana ar akadēmisko mūziku ir viena no festivāla pievienotajām vērtībām. Tāpat man patīk, ka piedalās bērni, kuri arī dzird šo mūziku – viņiem šogad būs īpašs, “džezīgs” koncerts.”

Festivāla ritms ir visai intensīvs – ik dienas 45 minūšu koncerti mijas ar stundas garuma pauzēm. “Atklāti sakot, šo ideju aizņēmos no Baireitas – stundu, pusotru norit cēliens, tad – ēdam desas, un tā nemanot paiet sešas “vāgneriskās” stundas. Tas apgāž kurnētāju iebildumus, ka Vāgneru nav iespējams noklausīties bez pārguruma. Var!”

“Sansusī” satura mugurkaulu veido vairāki pamatskriemeļi – te atrodas vieta gan “superklasikai”, piemēram, Bēthovenam, gan džezam, pat kabarē dziesmām. Programmā iederas arī Māras Ķimeles iestudētā Jaunā Rīgas teātra izrāde “Dzeja” un izrādes bērniem. “Aptuveni piektā daļa programmas atvēlēta mūsdienu mūzikai,” stāsta Armands. Skanēs arī jaundarbi – ideja par tiem arī ir “koncepcijas” daļa. Jaunu kompozīciju festivālam radījis skaņradis Kristaps Pētersons – viņa vokālo ciklu baritonam un mecosoprānam, kā arī elektronikai jeb deviņām klavierēm ar Paula Cēlana dzeju dziedās pats “Sansusī” saimnieks duetā ar Ievu Paršu. “Ar Kristapu bijām vienojušies par darbu jau pirms diviem gadiem, un uzreiz bija skaidrs, ka to dziedāsim kopā ar Ievu.” 21. gadsimta mūzikas koncertā (“XXI”) skanēs arī Lindas Leimanes jaundarbs “Silhouettes. Behaviours” čellam, klavierēm un sitaminstrumentiem. “Īpašs gadījums būs arī ansambļa “Altera Veritas” apvienošanās – ansamblis izpilda tikai īpaši tam radītu mūziku.”

“Šogad gribēju atteikties no dziedāšanas pārējos koncertos, tomēr, kad uzaicināju piedalīties Olgu Pudovu, viņa piekrita tikai ar noteikumu, ka duetos dziedāšu kopā ar viņu. Patiesībā jau priecājos par to, jo šis būs tāda nepiepildīta sapnīša īstenojums. Pagājušajā sezonā abi nopietni gatavojāmies lomām “Rigoleto”, daudz mēģinājām kopā, bet uz skatuves kopā tā arī neiznācām. Tad nu beidzot tas notiks festivālā. Būs ārijas un operu dueti gan no “Rigoleto”, gan “Lucia di Lammermoor”, “Sniegbaltītes”.

“Protams, “Sansusī” ir nekomerciāls pasākums. Taču man ir liels prieks, ka atrodas cilvēki, arī Valsts Kultūrkapitāla fonds, kas mūs atbalsta, arī vietējie uzņēmēji un pašvaldība ir ļoti pretimnākoši. Ja vajag iztīrīt mežu – lūdzu! Man ir liels prieks, ka šis notikums ir kļuvis ļoti nozīmīgs Aknīstes pusē. Varu droši teikt – kas tāds tur nav noticis nekad.”

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+