Mobilā versija
-1.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
28. aprīlis, 2015
Drukāt

Klasika ir balerīnas goda pjedestāls. Saruna ar jaunajām horeogrāfēm

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

Saruna ar jaunajām horeogrāfēm Elzu Leimani-Martinovu, Milanu Komarovu un Jevgeņiju Trautmani.

Parīt, 30. aprīlī, Latvijas Nacionālās operas un baleta Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvos uzvedums “Neiepazītās teritorijas”, ko veido trīs viencēlieni – “Tikko”, “Tuvāk ekvatoram” un “Dziļumā”. Tas ir kā trīs pieteikumi – trīs jaunas, spilgtas Latvijas Nacionālā baleta mākslinieces kļuvušas par daudzsološām, oriģinālām, ļoti atšķirīgām horeogrāfēm. Viencēliena “Tikko” horeogrāfe Elza Leimane-Martinova ir baleta vadošā soliste, sekmīgi startējusi dažādos konkursos, saņēmusi apbalvojumus gan Latvijā, gan ārzemēs. “Tikko” ir viņas diplomdarbs horeogrāfijā Mūzikas akadēmijā. Baleta māksliniece Milana Komarova, kas ciešā sadarbībā ar jauno komponisti Agatu Meļņikovu veidojusi viencēlienu “Tuvāk ekvatoram”, pārsteidz ar ārkārtīgi specifisku kustību izjūtu, savdabīgu, neatkārtojamu, tikai viņai raksturīgu unikālu rokrakstu. Savukārt Jevgeņiju Trautmani, kas veidojusi horeogrāfiju “Dziļumā”, raksturo drosme uzņemties īsti vērienīgus iestudējumus.

Viencēlienos dejos jauno horeogrāfu kolēģi – vai viss baleta zieds: Viktorija Jansone, Baiba Kokina, Ieva Rācene, Ringolds Žigis, Aleksandrs Osadčijs, Arturs Sokolovs, Alise Pudāne, Evelīna Godunova, Raimonds Martinovs…

– Varat pavērt viencēlienu priekškaru?

Jevgeņija Trautmane: 
– Horeogrāfiju “Dziļumā” veidoju kā spēli – dzīvē cilvēkiem tiek dota iespēja izvēlēties starp materiālām un garīgām vērtībām, bagātību un mīlestību vai arī brīvību. Par katru izvēli ar kaut ko jāmaksā. Gluži kā daudzi cilvēki mūsdienu pasaulē, vairākums manas horeogrāfijas varoņu izvēlas materiālās vērtības. Savā ziņā viņi par tām atdod savu dvēseli – zog, laupa, nogalina, zaudē cilvēcību. Tikai divi atsakās no ārējā spožuma un tā vietā izvēlas vispatiesāko dārgumu – mīlestību un laimīgu dzīvi kopā.

Elza Leimane-Martinova: – Ir mirkļi, kas nepadodas laika mērauklai. Laikam ir iluzora daba, tas caurvij dzīvi, mānot, ka pirms gada vai desmit gadiem piedzīvotais mūžam var šķist kā mirklis, kas tikko cēlis spārnos… Manā iestudējumā triju sieviešu stāsts, rekon­struēts laikā, pārklājas un jau atkal saplūst vienā.

Milana Komarova: 
– “Tuvāk ekvatoram” stāsta par pārsteidzošu dabu tropiskajos lietus mežos. Agata (komponiste A. Meļņikova) iedvesmu smēlās dokumentālās filmās. Dzīvu radību unikālās izdzīvošanas spējas, instinkti un attiecības, pamanāmas un gandrīz neredzamas dabas parādības apbur ar savu atjautību un neatvairāmo skaistumu.

– Kāda ir horeogrāfa vieta baleta rangā, struktūrā?

E. Leimane-Martinova: – Balerīnas mūžs atkarīgs no ļoti daudz kā – ķermeņa fizikas, prasmes uzturēt sevi formā. Piemēram, krievu baleta prīma Uļjana Lopatkina dejoja vēl 45 gadu vecumā, būdama lieliskā formā. Taču horeogrāfa amats ir saite ar baletu, kad vairs neesi uz skatuves.

J. Trautmane: – Strādāju pie kolēģes baleta studijā un jau tagad sapņoju par savējo. Tāda ir Tālim Silam, Zitai Errsai, Agrim Daņiļēvičam, taču ir tik ļoti daudz dejotgribošu bērnu. Pie manis uz privātām nodarbībām nāk kāda sešus gadus veca meitenīte. Fantastiskas dotības, vijīgums, aizrautība! Ārkārtīgs prieks attīstīt talantu.

M. Komarova: – Bērnībā mani aizveda uz baleta izrādi. Kā nepatika! Visas balerīnas šķita niknas, bet Horeogrāfijas vidusskola likās depresīva un pelēka… Bet, nokļuvusi deju studijā “Rondo”, pēkšņi aptvēru, ka balets ir mans īstais aicinājums. Paaugos un iepatikās arī Horeogrāfijas vidusskolā un, kā redzat, tagad – arī baletā. Taču brīnumam durvis pavēra tieši studija.

E. Leimane-Martinova: – Horeogrāfs būtībā ir ļoti vientuļš. Izliec apskatei savu gaumi, uzskatus. Tev jāspēj iedvesmot, aizraut, raisīt baleta māksliniekā fantāziju un vēlmi dejot. Prieks, ka, veidojot “Neiepazītās teritorijas”, ir liela izvēles brīvība. Viencēlienu garums, stils, kostīmi – viss mūsu pašu ziņā.

M. Komarova: – Jā, horeogrāfs būtībā ir brīvmākslinieks. Tomēr šaubos, vai tas ir ikviena baletdejotāja sapnis. Horeogrāfiju pat nevienā skolā īsti nevar iemācīties – vai nu tu izjūti dejas veidošanu, vai ne. Man, atzīšos, kopš bērnības bijusi tieksme kaut ko iestudēt.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+