Mobilā versija
+7.0°C
Sarmīte, Tabita
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
18. augusts, 2016
Drukāt

Klasika mūsdienu Austrālijā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Londonas, Sidnejas un Stokholmas kino festivālos nominēta kā labākā filma un izrādīta arī Toronto, Henrika Ibsena lugas “Mežapīle” jaunākā ekranizācija “Meita” ir vērā ņemams austrāliešu pienesums norvēģu dramaturga daiļrades pārcelšanai uz lielā ekrāna, turklāt – no teātra pasaules nākušā Saimona Stouna debija. Ģimenes drāmā lomas spēlē arī Holivudai pietuvinātie Džefrijs Rašs un Sems Nīls.

Ibsena lugas “Mežapīle” attiecības ar kino nav īpaši aizrautīgas. Kopš kinematogrāfa rašanās tapušas vien sešas pilnmetrāžas filmas – slavenākā no tām uzņemta 1983. gadā, un tajā lomas spēlē arī Līva Ulmane un Džeremijs Aironss. No televīzijas aktierrindām un teātra pasaules nākušā un 20. gadsimta nu jau klasiku iestudējušā Saimona Stouna darbam ir lielas izredzes nepazust, jo tā gan veiksmīgi mūsdienām adaptējusi vairāk nekā 130 gadus veco oriģinālmateriālu, gan izvairījusies no apzinātas skatītāja spīdzināšanas, soli pa solim klausot vien rakstītajam burtam. Darbība, kas pārcelta uz mūsdienu Austrālijas mazpilsētu, kuras labākie laiki jau ir aiz muguras, kāpina dramatiskās notis, un pagātnes rēgi lidinās virs tās, kā sērga saindējot divu ģimeņu tālākos likteņus.

Pēc daudzu gadu prombūtnes Kristiāns no Amerikas atgriežas dzimtajā pilsētā. Ne viņam veicies darbā, ne privātajā dzīvē, taču arī tas viss ir tīrais nieks salīdzinājumā ar pārsteigumu, kas viņu gaida. Viņa tēvs pēc dažām dienām precēsies – Anna ir Kristiāna vecumā, bet viņa pirmā sieva izdarījusi pašnāvību. Un, kad visi sapucējušies un ik pa laikam izsauc “rūgts!”, atklājas noslēpums, kas viņu ģimeni saista ar Kristiāna skolas laika drauga Olivera ģimeni. Tas gan liek pārvērtēt attiecības, gan noslēgties, gan krist histērijā, un visvairāk šokējošos jaunumus pārdzīvo Olivera meita Hedviga, kuras portrets jaunajai aktrisei Odesai Jangai jau ļāvis paspīdēt uz sarkanajiem paklājiem, klausoties uzslavās un veiksmīgas nākotnes karjeras solījumos.

Saimons Stouns ar Ibsena “Mežapīli” jau bija pazīstams – 2011. gadā viņš šo lugu iestudējis arī teātrī Sidnejā, taču darbā aizskartās tēmas viņam nav likušas mieru, lai kļūtu par iemeslu debijai kā kinorežisoram. Kādā no intervijām viņš atklāja, ka, rakstot scenāriju, centies visu gan sākt no baltas lapas, un to palīdzējuši izdarīt arī aktieri. Atmosfēra mainās gandrīz tikpat bieži kā padsmitnieces Hedvigas hormonu dīdītais noskaņojums, un kameras priekšā atklājas kā tumši zila zvaigžņota debess, kurā triecas ugunskura dzirksteles, gan krēslas pieliets mežs, kura stumbri glābiņu un spēku devuši jau simtiem gadu, gan skolas ikdiena un ģimenes rutīna, un improvizētais zvērudārzs, kurā radības no drošas nāves vienkopus savācis un pirms atgriešanās savā īstajā vidē apārstējis Hedvigas vecaistēvs. Savukārt varoņu portretos ieskanas gan alkoholisms un narkomānija, ārlaulības sakari un pašnāvības mēģinājums, un tajos nav ne grama no koķetērijas, bet skaudra realitāte, kas nav padarīta par apzinātu formas izpausmi, bet gan iekļaujas mūsdienu sabiedrības ikdienā.

 

UZZIŅA:

“Meita”/”The Daughter”

Austrālija, 2015.

Režisors: Saimons Stouns

Lomās: Džefrijs Rašs, Anna Torva, Sems Nīls, Pols Šnaiders, Jūens Leslijs, Miranda Oto, Odesa Janga

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+