Klasika un eiforija sezonas atklāšanā 1
Dienā, kad Liepājas Simfoniskais orķestris kopā ar indieša Lakšminarajanas Subramanjama darbiem pirmatskaņoja Jāņa Lūsēna simfoniju, Rīgas klausītāji sagaidīja kādu citu jaundarbu – Andra Dzenīša “Euphoria”, kas izskanēja Normunda Šnē vadītā Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” sezonas atklāšanas koncertā 2017. gada 22. septembrī Lielajā ģildē.
Kā jau visbiežāk šādās programmās, neiztika arī bez slavenu solistu klātbūtnes – šoreiz uz Latviju atkal bija atbraucis Vadims Gluzmans, kurš vijoļspēli savulaik apguvis Emīla Dārziņa Mūzikas skolā un vakara gaitā muzicēja kopā arī ar šīs skolas pirmā kursa audzēkni Annu Smilgu. No pirmā acu skata programma gan nešķita sevišķi iedvesmojoša – pavisam nelielam latviešu skaņumākslas paraugam uzreiz sekoja dziļa klasika ar vispārzināmiem Haidna, Baha un Mendelsona opusiem, liekot jautāt, kādēļ no Annas Smilgas un Vadima Gluzmana repertuāra uzreiz pazuda latviešu mūzika. No otras puses – vēl tikai pirms divdesmit gadiem latviešu komponistu simfoniskos darbus gandrīz vai nespēlēja vispār, nemaz nerunājot par jaundarbu pasūtījumiem, turklāt šoreiz programmā bija godīgi pārstāvēti visi stili – laikmetīgā mūzika, klasicisms, baroks un romantisms, izmantojot vienu no drošākajiem veidiem, kā panākt izpārdotu zāli (un vienlaikus tur iedabūjot arī lumpeņus, kas aplaudē starp simfonijas daļām). Un nevar noliegt arī to, ka programmas kopaina galu galā izvērtās ļoti harmoniska un pacilājoša, it īpaši tādēļ, ka slavenais viesmākslinieks nudien bija vislabākajā formā.
Uzreiz jāteic, ka izcili labā radošā formā patlaban ir arī Andris Dzenītis. Jācer, ka Rīgas publika kādreiz dzirdēs ne tikai Jāņa Lūsēna simfoniju, bet arī šomēnes Reiņa Zariņa pirmatskaņoto Dzenīša klavierdarbu ciklu “Octagon”. Taču par “Sinfonietta Rīga” ansamblim rakstītā jaundarba “Euphoria” kvalitātēm varēja pārliecināties klātienē, un šī par godu Pētera Plakida 70. jubilejai komponētā simfoniskā miniatūra arī atbilst savam nosaukumam. Mūzikas skanējums ir viscaur piesātināts un spriegs, ar aktīvo temporitma plūsmu sasaucas harmonisko krāsu triepieni un intonatīvo līniju enerģiskums, un līdztekus skaņdarba tēlu un raksturu atklāsmēm tikpat lielu interesi saistīja arī komponista būvētā mākslinieciskā dramaturģija un instrumentācijas parametri. Visbeidzot – lakonisms mūzikā, bez šaubām, ir slavējama īpašība, tomēr bija žēl, ka skaņdarbs beidzās jau pēc nedaudzām minūtēm.
Diriģenta Normunda Šnē un “Sinfonietta Rīga” redzeslokā Andra Dzenīša jaunrade bijusi pastāvīgi, tādēļ nepārsteidza, ka partitūras lasījums bija gan precīzs un saliedēts, gan arī atbilstošs mūzikā ietvertajai aizrautībai. Līdzīgi ar Jozefa Haidna mūziku – to Normunds Šnē vienmēr uzskatījis par kamerorķestra repertuāra pamatdaļu, un Haidna Astoņdesmit sestās simfonijas interpretācija apliecināja, ka “Sinfonietta Rīga” mākslinieki un viņu vadītājs Vīnes klasiķa partitūrās ielūkojušies vērīgi un dziļi, tajā pašā laikā nezaudējot spēles prieku un sajūsmu par šīs mūzikas emocionālo bagātīgumu, izteiksmes skaidrību un humora izjūtu. Šo iemeslu dēļ simfonijas atskaņojumā īpaši priecēja otrās un trešās daļas tēlu tīri vizuālā intensitāte un plastiskums, un, lai arī pēc pirmajā daļā dzirdamā sevišķi izkoptā un noslīpētā snieguma orķestra intonācija un saspēle nedaudz atslāba, šis priekšnesums vienalga saucams par interpretācijas veiksmi.
Par gluži ideālu nevarētu nosaukt arī lasījumu Johana Sebastiāna Baha koncertam divām vijolēm un orķestrim re minorā. Vadima Gluzmana vienpersoniski pārraudzītajā interpretācijas ritējumā orķestris ne vienmēr tika līdzi solista īstenotajām agoģikas maiņām, bet ar visu cieņu pret Annas Smilgas apdāvinātību, abu vijoļu dialogs bija un palika meistara un mācekļa duets. Taču tas nebūt netraucēja muzikāla brīnuma klātesamībai, kur interpreti Baha opusa lēnajā daļā uzbūra priekšstatu par dievišķuma atspulgu, un arī skaņdarba dramatisko aprišu atainojums teicami atbilda šīs mūzikas garam un dziļākajai būtībai. Visbeidzot – Fēliksa Mendelsona vijoļkoncerts. Šķietami vispārzināms, neskaitāmas reizes spēlēts darbs, taču Vadims Gluzmans atgādināja, ka šis opuss patiesībā ir ne tikai ļoti skaists, bet arī ļoti virtuozs. Tomēr interpretācijas galvenā vērtība slēpās nevis trauksmainā un mirguļojošā virtuozitātē (kuras pārbaudījumu Normunda Šnē vadītā orķestra stīgu un pūšaminstrumentu grupa, starp citu, izturēja godam), bet gan tās pašas apbrīnojamās muzikālās apgarotības, patiesuma un daiļuma atklāsmē. Vadima Gluzmana spēles stils un vijoles tonis izcēlās ar valdzinošu dabiskumu, viņa iedzīvinātais Mendelsona darba vēstījums – ar mākslinieciskās izteiksmes spēku, līdz ar to 22. septembrī dzirdētā interpretācija daudzējādā ziņā uzskatāma par paraugu. Atliek vien piebilst, ka Vadims Gluzmans ne velti Rīgā katrā laikā ir gaidīts viesis, savukārt Andris Dzenītis līdz šim radījis čella koncertu, klavierkoncertu, mežraga koncertu, saksofona koncertu, klarnetes koncertu – bet ne vijoļkoncertu. Jācer, ka tas vēl priekšā.
