Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
19. maijs, 2015
Drukāt

Klasika un jaunatklājumi sezonas noslēgumā

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Pētera Vaska vijoļkoncerta "Tālā gaisma" atskaņojums "Sinfonietta Rīga" un no Beļģijas nākušā jaunā vijolnieka Marka Buškova (attēlā) versijā atklāja plašu asociatīvo telpu.

Ar stilistiski daudzveidīgu programmu ceturtdien, 14. maijā, Lielajā ģildē diriģenta Normunda Šnē vadībā izskanējis Valsts kamerorķestra “Sinfonietta Rīga” sezonas noslēguma koncerts.

Tajā atrasta vieta gan Vīnes klasiskajai skolai – Volfganga Amadeja Mocarta “Adagio un fūgai” do minorā, gan romantismam – Fēliksa Mendelsona Trešajai jeb “Skotu” simfonijai, gan arī latviešu komponistu daiļrades paraugam un visjaunākajai mūsdienu mūzikai. Šajā koncertā ikkatrs klausītājs varēja sastapties ar kaut ko sev īpaši tuvu. Vienlaikus šis priekšnesums uzskatāmi parādīja “Sinfonietta Rīga” un tā mākslinieciskā vadītāja jaunrades stiprās un vājās puses – kā tas kamerorķestra deviņu sezonu darbības laikā jau noticis daudzkārt.

“Sinfonietta Rīga” mākslinieku atradumi klasicisma mūzikā uz koncertskatuves ne vienmēr ir vainagojušies ar pārliecinošu rezultātu, un to diemžēl nevēstīja arī Mocarta “Adagio un fūgas” lasījums. No vienas puses, saprotama interpretu vēlme piešķirt šā skaņdarba izteikti dramatiskajam saturam stingras un noteiktas aprises, tādējādi nodrošinoties pret izplūdušiem un virspusējiem priekšnesuma vaibstiem, taču, no otras puses, atskaņojums izvērtās pārlieku konstruktīvs un racionāls. Orķestra stīgu grupa, šķiet, vairāk paļāvās uz norādēm, kādam jābūt stilistiski precīzam klasicisma opusa atveidojumam, nekā uz personisku intuīciju, un arī tādēļ interpretācijai pietrūka emocionālas brīvības.

Daudz plašāku asociatīvo telpu un izjūtu loku atklāja Pētera Vaska vijoļkoncerta “Tālā gaisma” atskaņojums “Sinfonietta Rīga” un no Beļģijas nākušā jaunā vijolnieka Marka Buškova versijā. 1997. gadā radītais vijoļkoncerts pieder pie vislabāk zināmajiem latviešu simfoniskajiem opusiem – tas daudzkārt spēlēts gan dažādās Eiropas koncertzālēs, gan arī tepat Lielajā ģildē, taču Marka Buškova un Normunda Šnē interpretācijā mūziķi spēja atrast līdz šim otrajā plānā palikušus dramaturģiskās arhitektonikas un emocionālā vēstījuma akcentus, atkal aicinot uz šo partitūru paraudzīties no jauniem un nebijušiem rakursiem. Šādu iespaidu nodrošināja, pirmkārt, skaņuraksta izsvērtais un loģiskais ritējums, kurā atskaņotāji bija parūpējušies par to, lai daudzām atsevišķām epizodēm piešķirtu savstarpēji kontrastainu veidolu un vienojošu saistību. Otrkārt – vijolnieka priekšnesuma izteiksmīgais un tembrāli piesātinātais tonis, ar kura palīdzību solists plašā muzikālo pārdzīvojumu amplitūdā varēja atspoguļot visprecīzākās un izsmalcinātākās nianses. Tādējādi Marka Buškova spēle un tās uzmanīgais dialogs ar “Sinfonietta Rīga” stīgu ansambli pievērsa padziļinātu uzmanību Vaska vijoļkoncerta tēlu simbolikai un raksturu pretstatījumiem. Tiesa, līdzās intuitīvi spilgtām atklāsmēm bija arī vietas, kurām mūziķi vienkārši pagāja garām, piemēram, konceptuāli daudznozīmīgajai dramatiskajai kulminācijai. Taču jāatceras arī, ka šis nu reiz ir skaņdarbs, pie kura vijolniekam vērts periodiski atgriezties vairākus gadu desmitus pēc 24 gadu vecuma.

1983. gadā dzimušo amerikāņu komponistu Džekinu Pusonu viņa studiju gaitas patlaban novedušas Rīgā, un tur arī tapis jaundarbs stīgu orķestrim “Murmurations” – tiem, kuri nedzirdēja pirmatskaņojumu Kārļa Kundrāta vadībā, tagad tika dota iespēja šo opusu iepazīt Normunda Šnē interpretācijā, un jāteic, ka tas patiešām bija iepriecinošs jaunatklājums. Pirmām kārtām novērtējamas komponista profesionālās iemaņas, partitūru prasmīgi uzbūvējot no daudzveidīgiem stīgu instrumentu artikulācijas un tembru sabalsojumiem, kur katrs no kompozicionālajiem elementiem ieņēma precīzu vietu mūzikas polifoniskajā izklāstā. Otrkārt, Džekina Pusona izvēlētais dramaturģiskais modelis un izteiksmes līdzekļu loks izrādījās vispiemērotākais, lai iedzīvinātu skaņdarbā paustās radošās idejas – muzikālas analoģijas dabā redzamajiem procesiem, piemēram, putnu bara veidotajām figūrām debesīs, un komponista skatījums nenoliedzami uzskatāms par aizrautīgu un personiski ieinteresētu. Normunda Šnē vadībā “Sinfonietta Rīga” šim darbam sniedza nokrāsām un noskaņām bagātu, rūpīgi īstenotu tulkojumu, un jācer, ka Džekina Pusona sadarbība ar latviešu atskaņotājmāksliniekiem turpināsies.

Atšķirībā no laikmetīgās mūzikas interpretācijas Fēliksa Mendelszona “Skotu simfonijas” lasījumā bija vērojami kāpumi un kritumi. Četrdaļīgajā ciklā daudzas epizodes tika īstenotas trāpīgi un niansēti. Īpaši otrās daļas rotaļīgais skerco, un vairākkārt tādus pašus panākumus guva mūziķu iedziļināšanās Mendelszona vēstījuma liriski apcerīgajās un dramatiski spriegajās lappusēs, taču diemžēl tikpat regulāri orķestris un diriģents atstāja iespaidu, ka muzicē bez īpaši tuvas kopīgas sasaistes, tādējādi interpretācijas mākslinieciskās dramaturģijas slīpējumam un emocionālajam plūdumam izpaužoties visai nevienmērīgi. Viens no atskaņojuma parametriem gan jūtami iepriecināja – koncerta finālā orķestrim beidzot pievienojoties pūšaminstrumentiem, varēja pārliecināties par vairāku “Sinfonietta Rīga” mākslinieku virtuozitāti, izteiksmīgumu un ansambļa spēles meistarību – jānosauc kaut vai tikai obojists Pēteris Endzelis, klarnetists Guntis Kuzma un mežradznieks Artūrs Šults –, un viņu uzstāšanās arī lielā mērā veidoja “Skotu simfonijas” romantiskā skaistuma atklāsmi. Citādā ziņā – Normunda Šnē un “Sinfonietta Rīga” radošā dialoga labākās kvalitātes tomēr jāmeklē Mocarta un Mendelszona daiļradei diametrāli pretējā estētikā.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+