Mobilā versija
+3.5°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
27. maijs, 2014
Drukāt

Klasiska programma sezonas noslēgumā

Foto - LETAFoto - LETA

Dienu pēc uzstāšanās Rēzeknes koncertzālē diriģenta Andra Pogas vadītais Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) kopā ar pianistu Armandu Ābolu devās uz Rīgu, kur piektdien, 23. maijā, Lielajā ģildē arī galvaspilsētas klausītājiem atskaņoja koncertsezonas noslēgumam sagatavoto programmu.

2013./2014. gada sezonā orķestris pievērsies gan avangarda mūzikas partitūru izpētei, gan latviešu komponistu jaundarbu pirmatskaņojumiem, taču 23. maija koncerta repertuārs gluži labi varētu būt izskanējis arī Liepājā 1912. gadā vai arī Majoros 1909. gadā. Katrā ziņā toreiz izglītotajai publikai Riharda Štrausa simfoniskā poēma “Tils Pūcesspieģelis”, Ferenca Lista 1. klavierkoncerts un Pētera Čaikovska 5. simfonija vairs nebija nekādas jaunatklāsmes. Jāteic gan, ka šāda programmas izvēle arī mūsdienās liecina par izkoptu muzikālo gaumi, Riharda Štrausa vizuāli uzskatāmajai fantāzijai, romantiski domājošā un jūtošā Lista radošajiem meklējumiem un Čaikovska pirmspēdējās simfonijas eksistenciālajai drāmai kopumā uzburot īsteni plašu tēlu un pārdzīvojumu gammu. Un, lai arī tās iedzīvinājums no pašas idejas nedaudz atpalika, šis koncerts kopumā nenoliedzami saucams par izdevušos.

“Tila Pūcesspieģeļa draiskie nedarbi” – viena no Riharda Štrausa lielizmēra programmatiskajām partitūrām – no orķestra prasa gan dabisku un atraisītu radošās brīvības izjūtu, gan arī trāpīgu virtuozitāti. Šie abi savstarpēji saistītie parametri līdz galam īstenoti tomēr netika. Pirmkārt, varēja just, ka orķestrim sagādā problēmas dinamiski aktīvo solopartiju un ansambļa grupu saspēļu straujš un precīzs atskaņojums. Otrkārt, varbūt tieši tādēļ Andra Pogas piedāvātajā partitūras lasījumā bija vairāk rūpīgi izstrādātu raksturu un muzikāli dramaturģisko līniju nekā impulsīva dzīvīguma un jautra azartiskuma. Tādējādi šī interpretācija uztverama kā patiesi pārdomāta un līdzsvarota versija komponista vēstījumam. Tajā netrūka izteiksmīgu stīgu instrumentu tembru (kur nopelni pirmām kārtām pienākas vijolniekiem Raimondam Ozolam un Sandim Šteinbergam), spožas un kolorītas oboju un flautu iezibēšanās un brīvi elpojoša mežragu, trombonu un trompešu plūduma, liecinot par ļoti labu, taču ne izcilu orķestra profesionālo sagatavotību. Tomēr jāatzīst, ka vairāki nesenā pagātnē piedzīvotie atskaņojumi Riharda Štrausa mūzikai, piemēram, simfoniskā poēma “Dons Žuāns” ar Modestu Pitrenu pie diriģenta pults, atmiņā palikuši kā emocionāli spriegāki un pārliecinošāki.

Arī Armanda Ābola veidotajai interpretācijai Lista 1. klavierkoncertam piemita gan spēcīgās, gan vājās puses. Par pianista muzikālo kultūru un niansēm bagāto iztēli vēstīja nodoms ungāru komponista partitūrā akcentēt nevis virtuozi spožās un dinamiski piesātinātās lappuses, bet gan skaņdarbā rodamo poēziju, lirismu un grāciju. Orķestrim atsaucoties uz šo solista vēlmi, par uzrunājošākajiem interpretācijas brīžiem kļuva tieši lirisku tēlu atklāsmes un izvērstu dziedošu kantilēnu plūsmas. Turklāt šis lasījums iezīmējās arī ar spilgtu un interesantu māksliniecisko dramaturģiju, kā diriģentam, tā pianistam atvēlot pienācīgu uzmanību skaņdarba gana neordinārajai struktūrai un improvizatorisku pasāžu apvienojumam ar monotematismu. Tomēr šo priekšnesumu nevar nosaukt par patiesu veiksmi ne tikai tādēļ, ka mūzikas dramatiskajos uzplūdos pianista spēle bija pārlieku kļūdaina – tik konsekventi pievēršoties atturīgām un smalkjūtīgām emociju izpausmēm, novārtā palika klavierkoncerta ekspresīvi trauksmainā daļa, un līdz ar to Armanda Ābola uzstāšanās ieguva intriģējošu, bet pārāk vienpusīgu veidolu.

Par koncerta virsotni viennozīmīgi uzskatāma Pētera Čaikovska 5. simfonijas interpretācija. Pirmām kārtām tādēļ, ka Andris Poga šeit bija pārliecinoši uztvēris simfonijā pausto saturu, un visā četrdaļu ciklā atklātā personības sadursme ar naidīgu un nepielūdzamu likteni diriģenta un orķestra sadarbības dēļ tika atspoguļota dziļi, vērienīgi un spēcīgi. Koncerta otrajā daļā orķestris arī bija savā labākajā formā, un tas attiecas ne tikai uz daudzkrāsaino stīgu instrumentu skanējumu vien. Krāšņais, saliedētais un precīzais trombonu, trompešu un tubas sniegums saucams par lielisku, tam pietuvinātā kvalitātē muzicējot arī mežragiem (īpaši koncertmeistaram Artūram Šultam) un tāpat daudz neatpaliekot koka pūšaminstrumentiem. Diriģenta veidotā atskaņojuma kopaina brīžiem raisīja skeptiskas izjūtas – galvenokārt tādēļ, ka simfonijas otrās un trešās daļas ritējums visai droši varēja būt arī plastiskāks un intensīvāks. Taču, no otras puses, tikpat labi iespējams, ka māk­slīgs tempu un emociju kāpinājums izjauktu Andra Pogas iecerēto mākslinieciskās dramaturģijas struktūru ar visām detalizētajām kontrastu maiņām un tembrāli dinamisko balansu, kurš pavisam noteikti liecināja par augsti profesionālu meistarību. Jādomā un jācer, ka diriģents un orķestris to turpinās izkopt arī nākamajā sezonā.

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+