Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
23. septembris, 2014
Drukāt

Klātbūtnes valdzinājums. Saruna ar komponistu Pēteri Vasku (4)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas koncertu” rīkotais Rudens kamermūzikas festivāls sāksies pēc trim dienām, 26. septembrī, un šogad norisināsies veselu mēnesi – līdz 25. oktobrim. Tradicionāli Rudens kamermūzikas festivāla patrons ir komponists Pēteris Vasks.

– Jūs esat piecu stīgu kvartetu autors, taču ieskaņas koncertā Siguldā koncertzālē “Baltais flīģelis” skanēja jūsu Pirmais stīgu kvartets. Kādēļ šāda izvēle?


P. Vasks: – Pirms pāris gadiem veicu tādu kā savu darbu revīziju, un Pirmais stīgu kvartets tika izdots manā izdevniecībā Vācijā (vienā no lielākajām pasaulē. – V. K.). Manā daiļradē bija posms, kad no drosmīga un avangardiska komponista pamazām izšķīlos par harmoniju, mīlestību un gaišumu slavinošu skaņradi. Un šajā kvartetā tas viss it kā atspoguļojas. Tā pirmā daļa ir agresīva, skarba, otrā – 
cīņa pret ļaunumu, pēdējā – alternatīva, īstais ceļš, lai koncertzāle nepārvērstos par dzīves īstenības turpinātāju negatīvā nozīmē, bet atklātu mūzikas misiju ielūkoties citas, gaišas pasaules esamībā. No ieskaņas koncerta prieks, ka izcilais pianists Vestards Šimkus kļūst arvien interesantāks komponists, kas nule uzrakstījis jaunu, lielu Siguldā pirmo reizi izskanējušo etīžu ciklu klavierēm.

– Tradicionāli esat Rudens kamermūzikas festivāla patrons. Kā mainījušās sajūtas šā notikuma priekšvakarā?


– Vasarai ejot uz otru pusi, šī notikuma gaidas radījušas pat tādu kā atkarības sajūtu. Protams, no milzīgās kamermūzikas pasaules daudzveidības pie mums uz Latviju var atvest tikai atsevišķus mozaīkas fragmentus. Bet man milzīgs prieks, ka šogad īsta izcilību izlase. Vai katrs koncerts gandrīz unikāls tieši interpretu dēļ. Pasaules klase, pasaules elite šoreiz viesosies Latvijā. Pirmām kārtām Hāgena kvartets (“Hagen Quartet”) no Austrijas – pasaules elites kvartets, Eiropā neapšaubāmi pirmajā desmitniekā. Esmu viņus dzirdējis tikai ierakstā, jo šie mākslinieki parasti brauc uz citu pusi, manuprāt, Ziemeļeiropā nav bijuši vispār. Ārkārtīgi interesantas ir šī gandrīz ģimenes kvarteta četru mūziķu savstarpējās attiecības mūzikā, nepavisam nav vienkārši atrast sazobi, kad ir divas vijoles un pirmajai jābūt pārējo respektētam līderim. Lai gan mēdz būt kvarteti, kurā līderis var būt arī alts, čells. Tiem, kam tuva stīgu kvarteta muzicēšana – viens no kamermūzikas stūrakmeņiem – 
tikšanās ar Hāgeniem būs lieli svētki. Bet, kas atnāks pirmo reizi, kļūs par kamermūzikas faniem.

Ļoti no svara, ka festivāls notiks ne tikai galvaspilsētā, bet brauks pa visu Latviju, ka beidzot parādījušās koncertzāles novados, par ko nebeidzu jūsmot. Ne viens vien mūziķis izjutis, ilgi gatavojies koncertam kā lielam notikumam, tad nospēlē tikai vienu reizi, un viss galā. Tagad var aizbraukt uz Cēsīm, Rēzekni, drīz – arī uz Liepāju, lai tas brīnums būtu ne tikai mums pašiem, pāris simt izredzētiem Rīgā, bet daudz plašākam klausītāju lokam.

Ne mazāk izcils ir arī pie mums varbūt ne tik zināmais, bet Eiropā pazīstamais, unikāli harizmātiskais klarnetists Jērgs Vidmans, kas viesojies Eiropas nozīmīgākajos festivālos un Vācijā arī jaunākās paaudzes komponistu vidū šobrīd ir absolūts līderis. Man liels prieks, cik daudz šajā festivālā mūsējo. Vestards Šimkus, kurš ieskaņas koncertā spēlēja savu mūziku, festivāla gaitā atskaņos arī Rahmaņinovu, liela virsotne mūsu Vineta Sareika, kura tagad ir arī Eiropas līmeņa kvarteta “Artemiks” pirmā vijolniece, kopīgi muzicēs ar pianisti Laumu Skridi. Divas latviešu mākslinieces spēlēs interesantu programmu.

Manā uztverē latviešu mentalitātei tuvākais instruments ir čells. Sajūtu čellu kā savu balsi, ļoti mīlu šo vienu no skaistākajiem instrumentiem un lepojos, ka mums ir tāds čellists kā Ēriks Kiršfelds, Liepājas simfoniskā orķestra soločellists. Viņš spēlē arī Spīķeru stīgu kvartetā, ir aktīvs kā solists un, kas ļoti svarīgi, ieinteresēts jaunā, tieši viņam rakstītā repertuārā. Tādēļ latviešu komponisti tiek uzrunāti, top jauni skaņdarbi, un, lūk, skanēs Maijas Einfeldes, Ērika Ešenvalda, Rolanda Kronlaka, Tālivalda Ķeniņa, Pētera Plakida un arī viens mans darbs. Koncertā skanēs tikai latvieši, un tā ir milzu vērtība. Esmu ievērojis – ja kāds mūziķis īsti grib jaunus skaņdarbus, tie arī rodas. Nav noslēpums, ka interpreti ne vienmēr vēlas atskaņot jaunus skaņdarbus, daudzi ir mierā ar agrāk uzrakstīto, kurā izcili mūziķi arī pat no galvas zināmos opusos pamanās ieraudzīt jaunas šķautnes.

– Nav noslēpums, ka visnotaļ ieintriģēti publika gaida festivāla noslēguma koncertu 25. oktobrī ar jūsu Otrā čellkoncerta “Klātbūtne” pirmatskaņojumu Latvijā. Šo skaņdarbu, kas pirmatskaņojumu pirms pusotra gada piedzīvoja Amsterdamā, mūsdienu čella zvaigzne Sola Gabeta gaidījusi teju piecus gadus…


– Jā, un es ļoti vēlējos, lai tagad Latvijā šo čellkoncertu atskaņotu tieši tā ierosinātāja Sola Gabeta. Viņa varēja atrast tikai trīs dienas divu gadu laikā, kad atlidot uz Latviju, tādēļ izcilās zvaigznes viesošanās mūzikas draugiem varētu būt sen gaidīts notikums. Nupat pirms mēneša Vācijas slavenākajā – Šlēzvigas–Holšteinas – festivālā ar 180 koncertiem Sola bija galvenā zvaigzne. Divus mēnešus pirms festivāla atklāšanas visi 17 koncerti ar viņas piedalīšanos bija izpirkti. Vai tā būtu neliela lauku baznīca, milzīgs doms, Lībekas vai Hamburgas koncertzāles, Sola Gabeta Eiropā ir pilnīga, absolūta zvaigzne. Viņas vārds tulkojumā nozīmē “saule”, varbūt arī “dvēsele”. Dzimusi Argentīnā, mātei slāvu asinis, tēvs itālietis, viņa nāk no muzikālas ģimenes, kurā vecākais brālis spēlē mazu vijoli. Vecāki viņu kā mazu meitenīti veda 800 kilometrus uz Buenosairesu, lai Sola jau no mazotnes varētu papildināties pie labākajiem pedagogiem. Viņa ļoti ātri saņēma visas nacionāla mēroga konkursu lielākās balvas, Šveicē skolojās pie pasaules klases čellista, kas nācis no Lietuvas, Dāvida Geringa, vēlāk Bāzelē kļuva par asistenti Ivanam Mongeti, starp citu, Rīgā dzimušai, ļoti pazīstamai personībai mūziķu aprindās. Jau pirmajos pāris gados viņa tika pašā muzikālās pasaules smailē, kļuva par ierakstu kompānijas “Sony” seju. Amsterdamā iestudējot manu Otro čellkoncertu, apbrīnoju, kā pat pēc smaga koncerta otrā dienā mēģinājumā viņa ar milzu atdevi izspēlē katru noti, takti, frāzi… Viņas smalkajā augumā ir tāda iekšēja enerģētika, spēlē – neiedomājams un nepieredzēts spēks.

– Kā jūs satikāties ar šo mākslinieci, kuru savā ziņā var saukt arī par jūsu dvēseles domubiedru skaņu valodā?


– Kā pēcāk stāstīja Sola pati, Sanktpēterburgā viņa bija dzirdējusi vienu manu ļoti daudz spēlētu skaņdarbu “Grāmata čellam”, kas ir repertuārā daudziem pasaulē zināmiem čellistiem. Tajā ir divas daļas – viena ļoti ātra, diezgan agresīva, traģiska, tehniski ļoti sarežģīta, otra – absolūts kontrasts, pilnīgs miers, lirika, gaismas meklējumi. Rakstot domāju par bērnības atmiņām, skaistāko gadalaiku. Skaņdarbs Solu Gabetu bija tik ļoti uzrunājis, ka viņa lūdza sameklēt notis, tagad to diezgan daudz spēlējusi visā pasaulē. Pēc kāda laika, Eiropā atkal satiekoties, Sola lūdza skaņdarbu tieši viņai. Bet es jau biju uzrakstījis vienu koncertu čellam. Starp citu, tieši viņas čella skolotājam, lietuvietim Dāvidam Geringam. Diezgan grūti iekāpt vienā un tajā pašā upē otrreiz. Ja rakstu skaņdarbu kādam instrumentam, tad tikai vienu. Ja tas ir angļu raga koncerts – tikai viens, ja vijoļkoncerts – viens, flautas koncerts – arī tikai viens. Taču Sola daudzu gadu garumā – no kādām tik pasaules malām! – laiku pa laikam man piezvana: Pēteri, kā būs ar manu lūgumu, to skaņdarbu… Ilgi šaubījos, kamēr viņa, protams, vispirms ar savu unikālo personību, satriecoši lielisko čella spēli un vēl ārkārtīgi sievišķīgo šarmu tik lielā mērā mani sajūsmināja, ka piekritu. Mājās piesēdos pie sava čella, spēlēju, pārbaudīju visādas iespējas… Komponējot man ļoti no svara turēt rokā instrumentu, sajust to ar pirkstiem, vizuāli… Bet Solai jauna ideja. Viņai esot diezgan laba balss, bērnībā dziedājusi korī, vai nevarot sacerēt arī kaut ko dziedamu manā “Grāmatā čellam”, kas viņu iepriekš aizrāvis, jo otrajā mūziķis spēlē un arī dzied. Visās pasaules koncertzālēs tas ir viņas pirmais piedevu gabals. Sola uznāk ar savu kluso, spēlējoši dziedošo piedevu dolčissimo no “Grāmatas čellam”. Parādās jauna krāsa – čella skaņa un pēkšņi dzidra balss. Esmu šādos brīžos pāris reižu bijis klāt. Un tu izjūti, ka, klusu spēlējot, var pateikt visas tās svarīgākās, būtiskās lietas, ne jau skaļi kliedzot un ātri skrienot, bet pusbalsī čukstot. Tā ir vienreizēja sajūta, kad, pēdējai skaņai aizlidojot kaut kur mūžībā, bezgalībā, milzīgajās zālēs iestājas pilnīgs klusums. Protams, nevaru mākslīgi sevi piespiest radīt epizodi ar dziesmu, bet, rakstot Otro čellkoncertu, skaņdarbs pamazām virzījās dvēseles lidojumā debesīs… Katra aiziešana ir kā jauna sākums, un tā nonācu līdz šūpuļdziesmai koncerta izskaņā, kad Sola Gabeta spēlē un dzied. Mazliet palīdz arī pirmā vijole. Man pašam iznākums bija liels pārsteigums. Laikam esmu sasniedzis tādu dzīves posmu, kad skaņdarbi kļūst arvien lēnāki, klusāki un nošu tajos arvien mazāk. Ir jau dažādi dzīves posmi. Atklāšanas koncertā bija spilgti jūtams – ar kādu sparu raksta jauns cilvēks, Vestards Šimkus, kuram tikko palika trīsdesmit, un – kā desmitiem gadu komponējis skaņradis, sirmu bārdu, un, kaut komponists pensijā nekad neiet, nez cik ilgi vēl rakstīs. Līdz ar gadiem nāk ārkārtīgi liela paškritika.

– Mēdzam sevi dēvēt par mūzikas lielvalsti. Kas jūs gandarī un ko vēl izjūtat kā apliecinājumu šādai mūsu pašapziņai?


– Man prieks, ka beidzot arī mēs pārņemam Eiropā sen pazīstamu praksi, ka lielākus un mazākus festivālus, tajā skaitā kamermūzikā, rīko nevis zināmākās koncertorganizācijas, bet sarīkojumi notiek pēc personiskas iniciatīvas. Nebeidzu priecāties par norisēm Mežotnes Mazajā pilī, jauns festivāls aizsācies Balvos un nupat arī Saulkrastos. Reiz ieminējos Dzintras Gekas mazmeitai Magdalēnai Gekai, kura studē vijoli Parīzes konservatorijā: kādēļ kopā ar saviem draugiem, jauniem mūziķiem, no kuriem viens mācās Londonā, otrs Stokholmā, trešais Hamburgā, vasarā, mājās sabraukušiem, nevarat sarīkot kādu festivālu? Un Saulkrastu domē atsaucās. Pirmais festivāls izdevās, jaunieši aizbrauca muzicēt gan uz pansionātu pie veciem ļaudīm, kuri varbūt sen vairs nevienu koncertu nav apmeklējuši, spēlēja Mocarta “Mazo nakts mūziku” pilsētas laukumā, bērnudārzā, baznīcā. Negaidi, ka tevi sameklēs, uzrunās, dari pats! Tas ir daudz prātīgāk nekā teikt, ka te, Latvijā, nekas nenotiek, ka jaunajiem nav kur sevi izteikt. Varbūt jau no bērna kājas jāmāca pašierosme, jo demokrātijā ir daudz sarežģītāka dzīvošana nekā totalitārā valstī, kur viss iezīmēts, ielikts rāmītī. Jauniešiem vajag pastāstīt par šīm demokrātijas un tirgus pasaules īpatnībām, vairāk tām sagatavot. Jo nav jau tā, ka visa Eiropa un pasaule ir vaļā, tev jānorūda sevi, lai vari īstenot savu talantu, nevis kļūt par nacionāla mēroga īgņu.

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. PALDIES.-PIECAS ZVAIGZNES !!!

  2. Sīks demagogs, kas sevi izjūt pārāk lielu

  3. Paldies, Komponist un Apgarotais Cilvēk! Paldies ne vien par informāciju, bet galvenokārt par viedām atziņām!

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+