“Klausule novibrē kā bišu spiets”. Betijas Celitānes dzeja 1
Betija Celitāne ir dabas bērns, bērnību pavadījusi Zorģu ciematiņā, rakstījusi rīmes un īsus stāstiņus iz dzīves. Prot priecāties par dabas ritumu. Dzejniece tikko absolvējusi Iecavas vidusskolu un dzīvo saspringtā “ko studēt tālāk?” posmā, nodarbina sevi ar sarunām, patīk šķetināt jauniepazītu cilvēku pasaules uztveri, kaut gan domā, ka īpaši vērtīgi ir iepazīt no jauna arī sevi. Meitene spēlē basģitāru, ģitāru, klavieres un dzied, ko var apliecināt arī viņas kaimiņi.
– Cik daudz un kopš kura brīža dzeja ir ienākusi tavā dzīvē?
– Man šķita, ka esmu baigā peršu kalēja. Līdz brīdim, kad es pieteicos Latvijas Rakstnieku savienības rīkotajam literāro darbu konkursam “Aicinājums”. Es biju satraukusies, jo tas notika pirmo reizi manā dzīvē. Kopš 2016. gada augusta nedēļas, ko pavadīju kopā ar jaunajiem dzejniekiem un recenzentiem, iezīmēju sev divas izvēles: pārtraukt rakstīt pavisam vai lasīt daudz un rakstīt labāk. Kā gan būt vēl tuvāk mūzikai, ja neesmu profesionāla mūziķe? Valoda ir brīnišķīgs instruments, kas jāspēlē tikpat profesionāli kā čells. Mācoties rakstīt dzeju, es apgūstu to, kas mani padara skumju un laimīgu vienlaikus.
Dzeja man ir sava veida karš, kur karo divas puses – domas un vārdi. Es parasti nostājos pa vidu un gaidu, kad tas beigsies. Reizēm tas notiek tik ilgi, ka var iedzīvoties radošajā krīzē. Tā kā katram no mums pieder visas iespējamās emocijas, daudz kas ir uzrakstīts un izjusts, saprotu, ka vislabāk ir rakstīt par tām lietām, kurām ikdienā paejam garām, kuras nejūtam.
Šobrīd varu atzīt, ka uzrakstīt labu dzejoli ir tikpat grūti, cik atrast līmlentei sākumu. Manas dzīves augstākais mērķis – lai dzejas profesionāļi par maniem dzejoļiem teiktu: “Nu, man vairs nav ko piebilst.”
– Savā dzejā tu necenties slēpt tādas emocijas kā bailes – manuprāt, tās izpaužas arī kā savdabīga bēgšana. Cik tālu, tavuprāt, dzejā var iet, paužot šībrīža vai ilgstošas emocijas un iespaidus?
– Dzejā es savas bailes “norakstu”, atbrīvojoties no tā, kas mani ierobežo. Kāpēc lasītājam būtu jālasa par manām bailēm? Bet varbūt tieši tas viņā pamodina spēju tiekties pēc sirdsmiera!
– Kas no mūsdienu latviešu dzejas tev ir īpaši iekritis sirdī? Kuras dzejas parādības tevi iedvesmo?
– Esmu iecienījusi Eināra Pelša, Edvīna Raupa, Toma Treiberga, Ievas Rozes, Ingunas Jansones, Ievas Rupenheites darbus. Īpašu statusu ieguvusi Ingas Pizānes-Dilbas grāmata “Tu neesi sniegs”. To bieži vien ņemu līdzi, mēdzu atvērt, palasīt… Patīk LRS rīkotie “Procesa” lasījumi. Un, pateicoties Iecavas E. Virzas bibliotēkas krājumam, man visu gadu ir dzejas dienas.
– Ja tev būtu iespēja satikt Raini un uzdot viņam kādu jautājumu, kāds tas būtu?
– Rainis man šķiet sabozies un untumains onkulis. Es gribētu zināt, kā ir tapuši viņa dzejoļi, jo to noteikti noteica vide un emocijas.
Dzejas ABC
Literatūrzinātniece Jūlija Dibovska: “No miera līdz nemieram šajā dzejā ir tikai daži soļi. Piemēram, iemigšana, kas notiek miegam it kā pavisam nederīgā kafijkoka ēnā. Vai bišu spiets telefonā – ievibrē un satrauc gan straujo lirisko “es”, gan lasītāju. Un visam pāri cerības uz labām pārmaiņām, uz to, ka var tapt par citu cilvēku pat globālā, metaforiskā līmenī. Kas gan cits ir dzejas vērts?”
Piedāvājam iepriekš nepublicētus Betijas Celitānes dzjoļus.
Brazīlijas pupiņu smaržā tīts 15 minūšu sapnis
Es gribu aizmigt kafijkoka ēnā –
Es gribu aizmigt krietni agrāk, pirms radies cilvēks –
Es gribu aizmigt kafijkoka ēnā.
***
esmu dziļā meža miegā
un gaidu, kad uzmācīgi modinās
nezinu vēl
pūpēžu šāviens vai čiekurs uz galvas,
es slēpjos kaut kur alā
uz akmens sienām vēroju batālijas
un tās dažas, tās vissenākās ir
iegravētu sviedru un pieskārienu
logātos
šai biezoknī ir tumšs
un vienīgās gaismas šautras
ir kāda zvēra pirmskumosu signālraķetes
es bīstos
es kļūstu par pelēku trusi
un, ja es aizvēršu tagad acis
es redzēšu, kas notiek viņsaulē
***
es gribu izslīdēt caur necaurredzamām
mākslīgām izkārtnēm, kuras dēvē par
modi un meklētiem bārmeņiem
par superakcijām Mego un Topā
un es gribu miegā iznākt un
saprast, ka tu raudi, nevis
mana modinātāja signāls
es gribu saprast, ka tu raudi
jo es izslīdu cauri tavām
necaurredzamajām rokām mans
dārgais piparkūku vīriņ!
Tu sev
Pats sevi saulē vien velvēs ved
Pats sev ar vienu pusi saulē esi patiess
***
zemei ir mazliet noēsti spārni
kurus marss piesita krustā staba kosmiskā telpā
turpat venera baroja savus uguns bērnus
un atļāva sprakšķošām degošām mutēm tiem aizmigt
kaut kur no saules
tāpēc zeme ir apaļa
tai mazliet noēsti spārni
tāpēc tu stāvi uz apaļas zemes
tik tur iekšā daudz putnu un vaboļu un sikspārņu un zīdaiņu un veļu apkārt lido
vēl iečukst lidojošs eņģelēns vai velnēns pa reizei
“griezies griezies valša ritmā iegriezies
ar šķērēm ne vai sagriezies
atkal uzdejo un zem bērziem griezies
ļauj griezei atvērt savus spārnus
un liec to mūsu zemi svētā
blīvā, tēvišķīgi vadošā
la lune mierā”
Vasara. Augusts. Serviss.
salabot salauzītu satvarstītu lapsenes degvielas piedziņu
satvert spārna ieskrāpēto švīku
un izlabot saulē radīto defektu
veikt vispārējo apkopi zeltainam kodolam
ļaut būt gatavai ziemas saltajā tērgā
tagad iebrukt kādas citas saimes stropā
un ar zagto medus kvantumu
samaksāt sirseņu servisam
***
vajadzētu novilkt šo kreklu
un iesmērēt bālumu ar klīsteri
vajadzētu novilkt šo kreklu
un paskatīt spogulī cik bīstami
vajadzētu novilkt šo kreklu
un apsēsties necelties noraudāties
vajadzētu novilkt šo kreklu
un piezvanīt uzticības tālrunim
vajadzētu novilkt šo kreklu
un nekad vairs neģērbt atpakaļ
…
vajag novilkt šo bērnības kreklu
jo tas pavisam kļūst bīstami
***
zem kravas furgona iepretim paviljoniem
nogūlies mans dzīvais ķermenis
bet es pati stāvu trolejbusa pieturā
un zvanu ātrajam medicīniskajam pieejas punktam
mana klausule novibrē kā bišu spiets
pieplok smadzeņu garoza, mazliet iepelē
pārāk ilgi ir turēts, pārāk ilgi ir gaidīts
ironiski atskan izmētāti, uzbāzīgi vārdi
gluži kā pirms trīsdesmit gadiem:
покупайте это очень хорошая сумка
centos nenoticēt un paglābt savu ķermeni –
pataustīju, vai pirksti vēl ir silti
aizskrēju, aizelsos, samaksāju,
iespraudu savās rokās
perforētas ādas somiņu
***
…- – -…
pulksteņi pārvēršas trauslās marmora bufetēs sekunžu rādītājs iet jēra solī un sastingst no ceļtekas izaugumiem un sāpēm, no bailēm un vēl citām laika rīkstēm,
…-tik-tik-tik-…
izveļas minūtes –
izkrīt no neaizslēgtas bufetes
kā papirosu šautriņas –
tās neko nejūt, neredz un nedzird,
stundas ir to pavadoņi –
sargeņģeļi pelēkiem, lieliem matiem,
un tās prot minūtes kā pelnus slaucīt,
lai augšāmceltos mazi porcelāna kāpuri tik tikko dzimušai laika mātei – straumei
…- – -…
