Mobilā versija
-4.0°C
Baiba, Barbara, Barba
Svētdiena, 4. decembris, 2016
28. jūlijs, 2016
Drukāt

Klavierspēles dumpinieks pianists Georgijs Osokins

Foto-Jānis RomanovskisFoto-Jānis Romanovskis

Kopš diploma iegūšanas Polijas lielākajā akadēmiskās mūzikas notikumā – starptautiskajā Friderika Šopena pianistu konkursa finālā pagājušā gada rudenī pianistu Osokinu dzimtas jaunākā dalībnieka – Georgija Osokina – dzīves ritms pagriezies par “visiem 360 grādiem”. Nu Georgijam ir savs aģents, koncerti Eiropā, ASV un Āzijā, kur jaunā pianista radītajās skaņās ieklausās tūkstošiem klausītāju, bet tikko Lielbritānijas prestižā izdevniecība “Piano Classics” laidusi klajā Gerogija Osokina pirmo solo albumu – Šopena vēlīno darbu ieskaņojumus.  Koncerta pirmatskaņojumu albuma programma piedzīvos Latvijā Lielupes senlejas krastā, Mazās Mežotnes pils koncertzālē. Ja nav izdevies tikt pie kādas no koncerta ātri izpārdotajām biļetēm, Georgija Osokina šarmanto klavierspēli varēs baudīt arī Cēsu Mākslas festivālā 6. augustā, bet 4. augustā Ventspilī Georgijs muzicēs kopā ar tēvu Sergeju un brāli Andreju Osokiniem.

Man ir laimējies, ka izdevies sastapt Georgiju Latvijā, jo pēdējā nepilna gada laikā koncertceļojumi jauno pianistu aizveduši uz Japānas, ASV, Kanādas, Krievijas un Eiropas koncertzālēm – Georgijs stāsta, ka savu koncertu grafiku zinot jau turpat divus gadus uz priekšu. Augustā jauno pianistu gaidīs Berlīnē un slavenajā Friderika Šopena festivālā “Šopens un viņa Eiropa” Varšavā.

“Pēc konkursa nebija viegli uzreiz mainīt dzīves ritmu, bet nu jau esmu atradis veidu, kā tam pielāgoties,” nopietni stāsta jaunais pianists. “Labi, ka koncertu skaits ir samērīgs – to nav pārmēru daudz, tāpēc pagūstu iemācīties jaunās programmas. Varu būt laimīgs, jo gandrīz katrā koncertā repertuāru esmu varējis izvēlēties pats, kas ne vienmēr izdodas mūsdienu mūzikas industrijā,” nopietni stāsta Georgijs.

 

Nepatīk izrādīties

Jaunā cilvēka nevērīgi stilīgais ikdienas ietērps un simpātiska “astīte” tumšajos matos ir maldinoši tēla atribūti, un saprotu, ka strauji jāmaina stereotipiskais priekšstats par klasiskās mūzikas zvaigzni, kura radošajā kontā ir vairākas prestižas starptautiskas un pašmāju balvas, tostarp arī Latvijas Lielā mūzikas balva. Šobrīd akadēmiskās mūzikas spīdeklim ir gan sava fanu lapa, kurā lielākoties raksta sajūsminātas poļu meitenes, kas pēc koncertiem, tīkojot pēc autogrāfa, teju ielenc simpātisko mūziķi. Georgijs atzīst – viņam netīkot izbaudīt pārmēra uzmanību, ko piedzīvo pēc uzvaras Šopena konkursā un pēc koncertiem – tā drīzāk mulsinot, un mūziķis cenšoties norobežoties. Atšķirībā no daudzām zvaigznēm, viņam joprojām nav savas mājas lapas vai bloga feisbukā. “Man nepatīk izrādīties,” nopietni nosaka jaunais mūziķis. Iespējams, tieši noslēgtās dabas dēļ pianistam vistuvākā esot publika Japānā. “Uz skatuves esmu ekstraverts, bet dzīvē tāds nemaz neesmu. Tieši pretēji – esmu diezgan kluss cilvēks, pat asociāls. Tāpēc man patīk mana profesija, jo katru reizi katrā zemē, katrā koncertzālē tev ir jāpielāgojas situācijai, un tā ir iespēja kļūt par pilnīgi citu cilvēku, kāds neesi ikdienā. Tas ir pats interesantākais, jo nekad nebūs atkārtojuma. Pat tad, ja spēlē divus koncertus dienā, tie būs atšķirīgi. Spilgtā atmiņā ir mana pirmā turneja Japānā – tā ir pilnīgi savrupa pasaule un, manuprāt, klasiskās mūzikas meka – īpaši tad, ja tu spēlē Šopenu. Koncertzāles vienmēr ir pilnas, turklāt vairākas no tām ir pilnīgi jaunas un akustiski fantastiskas. Izrādījās, ka Japānā Šopena konkurss ir ļoti populārs, tā varoņiem pat ir veltīta tradicionālo komiksu sērija. Turienes publika ir specifiska – viņi neklaigā un neceļas kājās, koncerta laikā valda pilnīgs klusums, bet, par spīti tam, veidojas ļoti labs kontakts ar publiku. Viņi visu pārdzīvo sevī, un, pat ja akadēmiskajā mūzikā, iespējams, nav tik izglītoti, var just šo līdzpārdzīvojumu, un savstarpējā ķīmija ir ļoti spēcīga.”

Starp straujā koncertu virpuļa notikumiem neaizmirstamu iespaidu atstājis arī negaidītais piedāvājums maijā, kas aizvedis Georgiju uz Vankūveru Kanādā, kur pēkšņi bija jāaizstāj izcilais pianists Nelsons Freijs.

Klavierspēles pamatus, tehniku var iemācīt skolotāji – Georgijs mācījies gan pie mammas Irinas Osokinas, gan Dārziņa vidusskolas pedagoģes Ilzes Treijas un vēlāk – tēva, pianista Sergeja Osokina, taču skatuves noteikumi katram esot jāapgūst no jauna pašam. “Te nepalīdzēs neviens skolotājs. Piekrītu tam, kurš teicis, ka skatuve ir visvientulīgākā vieta pasaulē. Kad esi tur, tu aizmirsti ģimeni, draugus, pat pasauli un esi pilnīgi citā vietā. Gatavojoties koncertam, man ir nepieciešama pilnīga izolācija, arī vingrināties vēlos pēc iespējas mazāk sabiedriskā vietā,” skaidro Georgijs. Tieši tāpēc labākais vingrinājumu laiks esot naktīs – tam labi noderot Mūzikas akadēmijas tukšās auditorijas vai digitālās klavieres mājās.

 

Mūzika pāri visam

Kur mūziķa dzīves ritmā ir vieta ģimenei, draugiem un ballītēm? “Zinu, ka vajadzētu veltīt vairāk laika un uzmanības radiniekiem, draugiem, tomēr man pirmajā vietā ir mūzika, un to nekas nedrīkst traucēt,” visai kategoriski teic mūziķis. “Varbūt tāpēc neesmu sociālajos tīklos, jo man šādi kontakti nevis dod, bet laupa enerģiju. Brālis (pianists Andrejs Osokins. – Aut.) ir pilnīgs pretstats man, viņu iedvesmo cilvēki, daba, kompānijas. Man ir laimējies – diezgan agri sapratu, ka man ir ejams pašam savs ceļš. Jau pusaudža gados nodarboties ar mūziku man bija daudz interesantāk nekā doties kaut kur kopā ar draugiem. Protams, tīņa vecumā “Dārziņos” ir bijis gan futbols, gan bastotas stundas, protests pret skolotājiem, tostarp arī tēvu, bet jau toreiz es priecājos, ka man ir iespēja strādāt un iet uz savu mērķi. Šobrīd līdzās mūzikai ir vēl tikai sports – teniss. Tas palicis no bērnības, kad Lielupes kortos trenējāmies reizē ar Ernestu Gulbi. Sports atsvaidzina domas un palīdz atbrīvoties ķermenim. Man saka – teniss ir bīstams pianista rokām, bet tā milzīgā enerģija, ko tas dod ķermenim, ir neatsverama. Pianista darbarīks nav tikai rokas – tas ir viss ķermenis no galvas līdz papēžiem, mīmika, vēdera prese – tas viss veido kopējo skaņu.”

Georgija sapnis ir spēlēt līdz mūža beigām, jo, viņaprāt, profesionālā attīstība notiek nepārtraukti. “Man ir svarīgi saglabāt attīstības procesu – uzlabot tehniku un atrast jaunas idejas interpretācijai. Mūsu profesijā augstākais attīstības punkts, manuprāt, ir tikai pēc 50 gadu vecuma – vislabākie pianisti sastopami tikai sirmā vecumā.”

Jā, iespējams, mūsdienās vairāk nekā iepriekš mūzikas industrija novērtē jaunību, izskatu, nenoliedz pianists. “Apzinos, ka ir vairāk tiesību eksperimentēt, un to es tagad daru. Kad man jautā, kā redzu sevi pēc desmit, divdesmit gadiem, nevaru atbildēt, jo nezinu, kurš no visiem ceļiem kļūs par manējo. Droši vien man būs sava konservatīva sistēma un man būs skaidrs, kā nespēlēšu nekad. Tāpat ir skaidrs, ka nekad nebūšu pedagogs kā tēvs – tam vajadzīgs īpašs talants, un man tā nav.”

 

Dumpinieks sistēmā

Georgijs ir pārliecināts – mūzikai nav nacionalitātes, un priecājas, ka konkursos un koncertos viņu piesaka kā pianistu no Latvijas. “Polijā domā, ka esmu latvietis, un es nemaz necenšos skaidrot, ka pēc tautības neesmu latvietis. Man ir liels gods pārstāvēt savu karogu konkursos un koncertos. Piemēram, Japānā, kur ir tradīcija pēc koncertiem dāvināt dāvanas, vēstulītēs viņi mēģina dažus vārdus uzrakstīt latviešu valodā. Japānā spēlēju Pētera Vaska mūziku, ko spēlēšu arī Mazajā Mežotnes pilī, un esmu pamanījis, ka viņi ļoti labi jūt tieši viņa mūziku. Reizēm cilvēki atpazīst Latviju, ASV cilvēki reizēm sazīmē, ka esmu no tās pašas zemes, no kuras ir arī Andris Nelsons. Katrā ziņā mūsu kultūra un māksla ir spēcīgākā lieta, kas spēj popularizēt mūsu valsti pasaulē, kā to reiz teicis arī Emīls Dārziņš, salīdzinot latviešus ar senajiem grieķiem. Paldies Dievam, ka mums ir tik daudz komponistu, operdziedātāju, un arī es cenšos iet šajā virzienā.”

Kā noturēt pozīcijas milzu konkurencē, kas valda pianistu pasaulē? “Es nedomāju par konkurenci. Neklausos jauno mākslinieku koncertus, ierakstus. Lielākoties apmeklēju simfoniskās mūzikas koncertus, tie mani iedvesmo. Iespējams, tieši tāpēc guvu panākumus Šopena konkursā. Gāju turp ar domu, ka mūzika nav sports un man nav jāizpatīk kādam žūrijas loceklim. Gāju pats savu ceļu, savā ziņā biju tāds “antikonkursa dalībnieks”. Mani ir kaut kāds protests, nezinu, varbūt zodiaks te kaut ko nosaka – esmu Vērsis! Acīmredzot manu individualitāti novērtēja. Varbūt nozīme bija tam, ka iepatikos skatītājiem – konkursu televīzijā vēro miljoni. Mani pamanīja tāpēc, ka nepielāgojos sistēmai. Tomēr mans pašmērķis nav būt citādam, bet nodarboties ar mākslu.”

 

Bez “vunderkinda” pagātnes

“Mūsdienās zvaigžņu slimība rada problēmas 95 procentiem mūziķu – tā ir ļoti bīstama,” prāto Georgijs. Kad tev parādās fani un karjera sāk iet augšup, tu sāc izpatikt. Tu mēģini spēlēt publikai, un šajā brīdī māksla zūd. Nereti tāds ir tā dēvēto brīnumbērnu liktenis, viņus sabojā slava, un zūd motivācija attīstīties tālāk. Tāpēc varu priecāties, ka man nav bijusi tāda “vunderkinda” bērnība. Mēģinu iet savu ceļu, neraugoties uz ažiotāžu, kas sacelta apkārt.”

Mūzika ir tāds zelta kokteilis, kurā sajaucas dažādas sastāvdaļas: spēcīgs raksturs, veiksme, intuīcija, darba spējas – vienīgi talants nelīdzēs, spriež mūziķis. “Tev ir laimējies, ja Dievs iedevis to visu. Es apzinos, ka pianists ir nežēlīga profesija. Vēsturē paliek tikai viens procents no visiem – Ķīnā vien ir ap 60 miljoniem pianistu. Ir jābūt kaut kādai zelta kombinācijai ieprogrammētai cilvēkā, bet tas, kā viņš spēs rīkoties ar šo arsenālu, atkarīgs no viņa paša un laika, kurā viņš dzīvo.”

Klasiskā mūzika nav izklaide, ir pārliecināts Georgijs. “Tā ir darbs no abām pusēm – gan mākslinieka, gan klausītāja. Dvēseles darbs. Tieši tāpēc es nepiedāvāju vieglu barību, bet to, kurā vienmēr ir atrodams kas jauns.”

 

Izstāstīt savu stāstu

Georgija pirmais veikums solo šobrīd fiksēts tikko iznākušajā Lielbritānijas izdevniecības “Piano Classics” albumā, kurā apkopoti Friderika Šopena vēlīnie darbi. Albums pieejams teju visā pasaulē – Eiropā, ASV un Āzijas valstīs. “Esmu gandarīts par iznākumu, un par to, ka man izdevās ierakstīt savus mīļākos skaņdarbus – vēlīnais Šopens man ir vistuvākais.” Šis nebūs šī gada vienīgais ieraksts – viņa klavierspēle klausāma arī Šopena konkursa “Zilajā” ierakstu sērijā, bet gada nogalē Polijā taps vēl viens albums.

Koncertos Mazajā Mežotnes pilī un Vidzemes koncertzālē Cēsīs Georgijs iecerējis savienot atšķirīgus mūzikas žanrus – baroku, romantismu, minimālismu. Vienā programmā sastapsies Skarlati, Rahmaņinovs un Skrjabins, bet otrajā daļā Šopens, Vasks un Perts. “Lai gan pārsvarā skanēs daudz mazu miniatūru, man ir svarīgi, lai visu programmu caurvītu viena saite, lai koncerts aizrit kā viena “luga”. Zinu, ka šāda “stāsta” pieeja nav bieži sastopama. Man nav svarīgi, vai šis stāsts noskan kādā mazā koncertvietā, kur atnāk varbūt 20 cilvēki, vai tūkstoš vietu koncertzālē. Man vienmēr būs sava interpretācija – tāpēc mana stihija ir solokoncerti. Kad aģents man jautā – ar ko kopā tu vēlies muzicēt, atbilde vienmēr ir – solo!”

Pievienot komentāru

Latvijā iedegas Ziemsvētku egles, sākas rūķu darbnīcas un Adventa koncertiZiemassvētku gaidīšanas laikā arvien vairāk un vairāk sirsnīgu sarīkojumu gaida ģimenes.
Draugiem Facebook Twitter Google+