Klenderis? Dienaszaglis?! Tūrists! Ceļošanas kaislības starpkaru Latvijā 2
Šoreiz rakstu sērijā “Latvijas zudušās Atlantīdas” – par tūrisma, ceļošanas un atpūšanās kaislībām 20. un 30. gadu Latvijā.
Ievērojamais latviešu dzejnieks un filozofs Rihards Rudzītis reiz teicis visai skarbi: “Latvietis tālāk par baznīcu, sudmalām un krogu nav bijis!” Savā vairākumā, izņemot materiāli nodrošinātākās un arī inteliģences aprindas, latvieši patiešām bija visai atturīgi ceļotāji, ja vien neiejaucās skarbi ekonomiski vai politiski apstākļi, uz to piespiežot. Tajā pašā laikā oficiāli tika sludināts, ka “Latvijai ir dabiski pamati, lai tā kļūtu par tūrisma zemi. Mūsu zemē, mūsu dzimtenes krāšņajos dabas skatos, senās pilsdrupās ir zelts, kuru mēs negribam meklēt”. Līdzīgu secinājumu savā grāmatā “Jaunās Baltijas valstis un viņu nākotne” bija paudis arī amerikāņu publicists O. Ruters: Latvijai tūrisms varētu izvērsties par īstu zelta dzīslu, ja vien valsts prastu šo iespēju izmantot. Tomēr bija vērts ieklausīties arī viņa teiktajā, ka “tagad gan no desmit ārzemju tūristiem, kas nonāk Latvijā, mazākais, septiņi aizbrauc mājās, nožēlodami notērēto laiku un naudu – labierīcību trūkuma dēļ”. Tomēr Latvijai bija savi trumpji – lētums, skaistie dabas skati un izdevīgais ģeogrāfiskais novietojums, kas tai nodrošināja lielu tranzīttūristu skaitu.
Aprimstot Pirmā pasaules kara un revolūciju dārdiem, daudzas valstis jaunajā nozarē – tūrismā – saskatīja saimnieciskās darbības veidu, ar ko varētu aizstāt sarukušos ienākumus no tirdzniecības un rūpniecības. Uzskatīja, ka “pareizi nostādīts” tūrisms nāk par labu gan satiksmes līdzekļu saimniecībai, gan lauksaimniecībai, gan amatniecībai, tirdzniecībai, rūpniecībai, gan mākslai u. c.” (Kārlis Vanags “Tūrisms”, Rīga, 1932). 1927. gadā Francijā ieņēmumi no tūrisma veidoja 10% no valsts eksporta. Arī Latvijas maksājumu bilancē tūrisma kustība bija iezīmēta kā otrā svarīgākā starptautisko maksājumu grupa. Tomēr tūrismam bija arī politiska un ideoloģiska nozīme – tikko brīvības cīņās uzvarējušajai Latvijas valstij tā bija iespēja starptautiski atgādināt par sevi, par savu skaisto dabu, daudzkrāsaino kultūru un seno valodu. Rakstnieks Viktors Eglītis, piemēram, uzskatīja, ka ārzemniekus spēs sajūsmināt latviešu māksla, it sevišķi jaunais modernisma virziens – “tikai mūsu Rembrantus, Rubensus vai Ticianus sauc par Dzeni, Madernieku vai Eliasu”.
