Mobilā versija
-1.7°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
22. maijs, 2014
Drukāt

Klinšu nogruvums atklāj leģendārās gruzīnu valdnieces Tamāras kapenes

Tamara

Valdniece Tamāra uz Gruzijas 50 laru banknotes.

Pēc klinšu nogruvuma Ingušijas republikā Krievijā šosejas remontstrādnieki uzgājuši senas alu kapenes, kurās, kā vietējie apgalvo, varētu būt apbedīta Gruzijā leģendārā valdniece Tamāra. Krievijas masu informācijas līdzekļi, atsaucoties uz vietējiem arheologiem vēsta, ka alas sienas izliktas tēstiem akmeņiem. Tādas kapenes reģionā bija raksturīgas 5. – 14. gadsimtam.

Gruzijas valdnieces Tamāras varas laiks attiecas uz 1184.-1209./1213. gadu (precīzs miršanas gads nav zināms), un šī personība ir kulta figūra ne tikai gruzīnu, bet arī ingušu vēsturē un kultūrā. Viņu 14 gadu vecumā kronēja pašas tēvs, valdnieks Georgijs III, kurš tādējādi vēlējies izvairīties no klanu cīņām par troni.

Tamāras laikā Gruzija piedzīvoja savu “zelta laikmetu”, valsts teritorija paplašinājās kā uz iekarojumu, tā veiksmīgas ārpolitikas rēķina, tika atbalstīta rakstniecība, dzeja un arhitektūra, kaukāziešu vidū izplatījās kristietība. Viņas valdīšanas periodā Šota Rustaveli uzrakstīja poēmu “Bruņinieks tīģera ādā”.

Hronikas vēsta, ka Tamāra nomirusi no kādas slimības, taču viņas miršanas vieta un apstākļi nav skaidri. Pēc vienas no versijām, viņa apbedīta valdnieku kapenēs Gelati klosterī pie Kutaisi, tomēr tur Tamāras pīšļu nav. Pēc citas, Vatikāna versijas, viņas ķermenis aizvests uz Palestīnu. Savukārt inguši labprāt tic iespējai, ka leģendārā personība atdusas viņu zemē, jo Tamāras miesassardze tikusi komplektēta no ingušiem. Leģenda stāsta, ka Tamāra apzināti vēlējusies slēpt savu kapu, lai pat pēc nāves izvairītos no atraidītā pielūdzēja turku sultāna Nukardīna.

Cilvēku acīm negaidīti atklājusies ala vēl nav pētīta un nekādi izrakumi tajā nav veikti, taču vietējie arheologi norāda, ka tajā jebkurā gadījumā var atrasties vērtīgas vēstures liecības, pat ja tām nebūs nekā kopēja ar leģendu par Tamāru. Iespējams, alu aizā par slēpni izmantojuši vietējie iedzīvotāji, kas 13. gadsimtā bija spiesti bēgt kalnos, glābjoties no mongoļu – tatāru iebrukuma. Ingušijas varas iestādes izdevušas rīkojumu stingri apsargāt alu, lai to neizlaupītu “melnie arheologi”.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+