Mobilā versija
Brīdinājums -2.5°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
19. marts, 2015
Drukāt

Nedēļas filma: “Denijs Kolinss” – Ala Pačīno balagāniņš ap novecojošu mūzikas zvaigzni (Video)

Publicitātes fotoPublicitātes foto
UZZIŅA:

"Denijs Kolinss"/"Danny Collins"

ASV, 2015.

Režisors: Dens Fogelmans

Lomās: Als Pačīno, Anete Beninga, Kristofers Plammers, Dženifera Gārnere, Bobijs Kanaveils

No 20. marta "Kino Citadele", "Cinamon", "Multikino", Valmierā, Siguldā, Cēsīs, Ventspilī

Trīs lieliski aktieri ne tajos jaunākajos gados  Als Pačīno, Kristofers Plammers un Anete Beninga  un divi krietni jaunāki – Dženifera Gārnere un Bobijs Kanaveils – spēlē režijas debitanta Dena Fogelmana romantiskajā komēdijā “Denijs Kolinss”, kas nepārliecina, ka tās iespējamās kvalitātes nav palaistas pa vējam.

Ko dara novecojoša mūzikas leģenda? Katru dienu piešpaktelē savu seju ar kārtējo mākslīgā iedeguma kārtu, ģērbjas tāpat kā jaunības dienās – un, šķiet, nemaz nebaidās kļūt par ākstu –, turpina uzdzīvot, izklaidējoties ar gados daudz jaunākām meitenēm, tukšojot alkohola litrus un ķerot kaifu no kārtējās narkotiku devas, kā arī nekādi nespējot izveidot un/vai uzturēt attiecības ar ģimeni. Šādu ainu mums jau labi sen piedāvā kinematogrāfisti, un Holivudas jaunākais sniegums ir producenta, filmu “Trakā dullā mīlestība”, “Pēdējā vecpuišu ballīte Vegasā”, “Vāģi” un “Bolts” scenārista, režisora debitanta Dena Fogelmana filma “Denijs Kolinss”, kuras titulloma uzticēta nevienam citam kā labi zināmam bohēmistam Alam Pačīno.

Denija karjeras ziedu laiki bija 70. gados, taču nekur tālu viņš nav ticis – izpārdotās koncerttūrēs viņš dzied tās pašas dziesmas, ko koncertos pieprasa viņa fanes – vecmāmiņas, kuras ģībst, vien izdzirdot “Hey Baby Doll” pirmās notis, un mērķtiecīgi turpina nobumbulēt savu dzīvi. Taču – līdz brīdim, kad viņa draugs un menedžeris vienā personā Frenks Grabmens (Kristofers Plammers) pasniedz dāvanu, par kādu Denijs nekad pat nebija uzdrošinājies sapņot, – paša Džona Lenona reiz rakstītu vēstuli viņam, jaunam un cerīgam dziedātājam. Diemžēl vēstule toreiz, pirms gadiem četrdesmit, līdz mūziķim nenonāca, un nu, kad iespējas satikt Lenonu nav, viņš ne vien nolemj savu dzīvi sākt no jauna, bet arī pamet ierasto vidi, noenkurojas lepnā viesnīcā Ņūdžersijā un uzmeklē savu dēlu, ko nekad nav saticis.

Spēlējoties ar patiesiem faktiem – Džona Lenona reiz rakstītu vēstuli folkmūziķim Stīvam Tilstonam – un pārveidojot tos Holivudas gaumē, un skaņas celiņu veidojot ar “vaininieka” Džona Lenona kompozīcijām no laika, kad “Bītlu” eksistence bija pārtraukta, Fogelmans izdarījis lāča pakalpojumu galvenās lomas atveidotājam Alam Pačīno. Viņš padarīts par karikatūru – un ne jau pirmo reizi pēdējos gados ar Pačīno tā notiek – aktiera tik garās un arī iespaidīgās karjeras kontekstā, uz pašdestrukciju vērstajam vīram piespēlējot otru iespēju, kas, kā likts, garantētu “laimi pirtiņā”, ja vien viņš spētu pie malas nolikt savus netikumus, kas kultivēti pēdējo 40 gadu garumā.

Par laimi, no šāda likteņa izbēguši Kristofers Plammers un Anete Beninga, kaut arī šo aktieru sniegums nav no spožākajiem, bet ne tik gludi gājis Dženiferai Gārnerei un Bobijam Kanaveilam, taču arī viņus nevar vainot diezgan plakano varoņu portretēšanā tajās situācijās, kurās tie iemesti. Problēma ir tā, ka “Denija Kolinsa” sižetiskais uzstādījums cieš no ambīciju trūkuma un ir ieslīdzis ne to labāko vācu melodrāmu tradīcijās ar neveiklām klusuma pauzēm un paredzamu stāsta attīstību, tādējādi uz neveiksmes altāra upurējot arī tās dažas epizodes, kuru dēļ būtu vērts uz nepilnām divām stundām iegrimt kinoteātra tumsā.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+