Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Haralds, Almants
Trešdiena, 22. februāris, 2017
8. jūnijs, 2015
Drukāt

Monika Zīle: Klišeju gūstā (2)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Monika Zīle

Sākoties pavasara ziedēšanai, vedu divas Rīgā vairākās paaudzēs sakņotas paziņas uz Latgali. Abas diezgan daudz ceļojušas, labi pazīst Pērnavas apkaimi, Lietuvas daiļdārzus un amatnieku sētas. Pašu valsts austrumu pusē ielūkoties nebija sanācis apmēram gadus piecpadsmit. Pēc manas iniciatīvas šo braucienu plānojot, kundzes pauda inteliģentu atturību: lai gan priekšlikumus nenoraidīja, no viņu puses jutu neizskaidrojamu bremzi. Tās iespaidā ceļojuma dienā līdz pat Varakļāniem, diezgan ilgi būdamas pazīstamas, mocījāmies sarunas tematu meklējumos. Cerēju, ka noskaņa izlīdzināsies Varakļānu pils muižas parkā, kura skaistumu 18. gadsimtā franču valodā dzejiski apjūsmojis tiem laikiem spoži izglītotais grāfs Mihaels Borhs. Manas ceļabiedrenes uzteica apstādījumu labiekārtošanas entuziastu pūliņus, nofotografējās pie Mīlestības akmens un papriecājās par balto vizbuļu tepiķi izpļautajā laukumā, taču vēsums netaisījās pamest mūsu trijotni.

Klikšķis, kā bieži dēvē attieksmes izmaiņu, notika, gandrīz izbraucot no pilsētas, kur nebija vairs nekādu kultūrvēstures objektu – dāmas pieplaka logiem, kāri pētīja renovēšanas sastatņu ieskautu namu un apmainījās izbrīna replikām. Aiz Viļāniem tās kļuva garākas, bet Ludzā atkal pieklusa, lai pēc mirkļa izpaustos pārsteidzošā jautājumā: “Un kur tad šeit ir nemitīgi daudzinātais sabrukums un iznīcība?…” Stāvējām nelielajā laukumā iepretī uzpostajai pareizticīgo baznīcai. Gludās ietves flīzes glāstīja saule. Mājas, cik vien skatiens uz visām pusēm spēja tvert, sakoptas atbilstoši katra īpašnieka rocībai. No kūlas palieku drānām savlaicīgi atbrīvotais pilskalns ietērpies sulīgā jaunā zelmeņa kamzolī. Pagrabstāva kafejnīcas cienasta piedāvājumu caurvija svaigi ceptu smalkmaizīšu smarža. Gluži kā Parīzes priekšpilsētā, turp ceļojusī ­secināja.

Pirms vakarpusē plānotā Latgales vēstniecības “Gors” jeb multifunkcionālās koncertzāles apmeklējuma Rēzeknē ceļabiedrenes tomēr atļāvās bažas par tik dārgas būves lietderību šajā novadā. Taču krēsli zālē pirms koncerta piepildījās tik strauji un blīvi un priekšnesums bija tik augstvērtīgs, ka laukā izgājām, vienotas mierā ar gaišiem iespaidiem pārpilno dienu. Bet negaidītas šķautnes mūsu visnotaļ parastais ceļojums atklāja pie vēlīnās maltītes. Tur kundzes godīgi atzinās, ka līdz šim apzināti vairījušās ielūkoties “nabadzības un posta apvidū” – nu, apmēram tā masu saziņas līdzekļi zīmē Latgales seju, vai ne?… – negribējies tīšām sevi traumēt ar negatīviem iespaidiem, jo problēmu tāpat gana. Iespējams, sirmo dāmu sacītais kādam šķitīs naivs un pat neticams. Tādam iesaku uzmanīgāk klausīties dažu pašvaldības vadītāju paudumos, debatējot par mērķdotācijām reģionu attīstībai: neviena diskusija nepaiet bez tiešākiem vai aizplīvurotākiem mājieniem, ka Latgali atbalstīt maz jēgas. Šā viedokļa stiprināšanai pēdējā laikā mēdz aicināt talkā arī statistiku, kas patiesi neizskatās spoža. Protams, veiksmes stāsti varēja būt kuplāki. Tomēr pat ekonomikas iesācēji zina, ka nav prāta darbs infrastruktūras sakārtotāju ilgi neaprūpētā dārzā gaidīt bagātīgu saimnieciskās darbības ražu. Kaut gausāk, nekā gribētos, tā ienākas – Latgales ainavā ar katru gadu vairojas gaišākas krāsas. Diemžēl trūkst valsts pasūtījuma tās parādīt masu saziņas telpā. Tāpēc daudzi mūsu nelielajā valstī dzīvo tīši vai nejauši tapušu klišeju iespaidā un, reālajā Latgalē nonākuši, brīnās: neticami – te ļaudis kopj savus laukus un uzpoš pilsētas, cep čaganus sviesta mīklas kruasānus un iemanās atlicināt naudiņu simfoniskās mūzikas koncertam!

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. “Veiksmes stāstam cilvēku nevajag” – Viktors Avotiņš, Šodien, 7:35. (NRA)
    ================================================================
    Kad Zīles kundze savu kolēgi uz Latgali aizvedīs, lai vienreiz beigtos šitena “klišeju” uzspiešana?

  2. “Kaut gausāk, nekā gribētos, tā ienākas – Latgales ainavā ar katru gadu vairojas gaišākas krāsas.”- ???
    ================================================================
    Jo mazāk cilvēku, jo gaišāka ainava:
    “No 1990. līdz 1998. gadam iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājās par 6,7 procentiem. No 2000. gada līdz 2011. gadam iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājās par 21,1 procentu. Ne dabas stihijas, ne mēris šo Latvijas zvaigzni nav piemeklējuši. Tikai politika.”
    Viktors Avotiņš : Cilvēki domā, kā izdzīvot, vara – kā izdzīvot cilvēkus. (NRA, 27.01.2012.)

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Veselības aprūpes sistēmas grumbainie ceļi

Pēdējo nedēļu laikā veselības ministrei Andai Čakšai vai katru dienu nākas skaidroties saistībā ar mediķu algām. Vakar intervijā LTV ministre teica, ka zemā atalgojuma dēļ spriedze un satraukums jūtams daudzās medicīnas specialitātēs, ne tikai dzemdību iestādēs un nodaļās. Nepietiekamā finansējuma dēļ daudzviet trūkst mediķu un pasliktinās veselības aprūpes pieejamība sabiedrībai. Māra Kučinska vadītā valdība ir apsolījusi veikt reformas veselības aprūpes sistēmā, un šopavasar tiek gaidīti risinājumu varianti. Veselības ministrijai uzdots līdz 1. aprīlim iesniegt izskatīšanai ziņojumu par slimnīcu kartējumu, par cilvēkresursu attīstības plānojumu, izmaiņām veselības aprūpes sistēmas pārvaldībā utt.

Kam primāri jānovirza valsts budžeta pieaugums tuvākajos gados?
Gunārs Nāgels: Matemātika vai Математика (8)Latviešu valoda ir vienīgā valsts valoda Latvijā. To pārliecinoši apliecinājām ar referendumu 2012. gadā. Mūsu valodas “izredzēto vietu” apliecina šī gada sākuma ažiotāža
Draugiem Facebook Twitter Google+