Mobilā versija
Brīdinājums +12.5°C
Rodrigo, Rauls
Pirmdiena, 25. septembris, 2017
8. jūnijs, 2015
Drukāt

Monika Zīle: Klišeju gūstā (2)

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs

Monika Zīle

Sākoties pavasara ziedēšanai, vedu divas Rīgā vairākās paaudzēs sakņotas paziņas uz Latgali. Abas diezgan daudz ceļojušas, labi pazīst Pērnavas apkaimi, Lietuvas daiļdārzus un amatnieku sētas. Pašu valsts austrumu pusē ielūkoties nebija sanācis apmēram gadus piecpadsmit. Pēc manas iniciatīvas šo braucienu plānojot, kundzes pauda inteliģentu atturību: lai gan priekšlikumus nenoraidīja, no viņu puses jutu neizskaidrojamu bremzi. Tās iespaidā ceļojuma dienā līdz pat Varakļāniem, diezgan ilgi būdamas pazīstamas, mocījāmies sarunas tematu meklējumos. Cerēju, ka noskaņa izlīdzināsies Varakļānu pils muižas parkā, kura skaistumu 18. gadsimtā franču valodā dzejiski apjūsmojis tiem laikiem spoži izglītotais grāfs Mihaels Borhs. Manas ceļabiedrenes uzteica apstādījumu labiekārtošanas entuziastu pūliņus, nofotografējās pie Mīlestības akmens un papriecājās par balto vizbuļu tepiķi izpļautajā laukumā, taču vēsums netaisījās pamest mūsu trijotni.

Klikšķis, kā bieži dēvē attieksmes izmaiņu, notika, gandrīz izbraucot no pilsētas, kur nebija vairs nekādu kultūrvēstures objektu – dāmas pieplaka logiem, kāri pētīja renovēšanas sastatņu ieskautu namu un apmainījās izbrīna replikām. Aiz Viļāniem tās kļuva garākas, bet Ludzā atkal pieklusa, lai pēc mirkļa izpaustos pārsteidzošā jautājumā: “Un kur tad šeit ir nemitīgi daudzinātais sabrukums un iznīcība?…” Stāvējām nelielajā laukumā iepretī uzpostajai pareizticīgo baznīcai. Gludās ietves flīzes glāstīja saule. Mājas, cik vien skatiens uz visām pusēm spēja tvert, sakoptas atbilstoši katra īpašnieka rocībai. No kūlas palieku drānām savlaicīgi atbrīvotais pilskalns ietērpies sulīgā jaunā zelmeņa kamzolī. Pagrabstāva kafejnīcas cienasta piedāvājumu caurvija svaigi ceptu smalkmaizīšu smarža. Gluži kā Parīzes priekšpilsētā, turp ceļojusī ­secināja.

Pirms vakarpusē plānotā Latgales vēstniecības “Gors” jeb multifunkcionālās koncertzāles apmeklējuma Rēzeknē ceļabiedrenes tomēr atļāvās bažas par tik dārgas būves lietderību šajā novadā. Taču krēsli zālē pirms koncerta piepildījās tik strauji un blīvi un priekšnesums bija tik augstvērtīgs, ka laukā izgājām, vienotas mierā ar gaišiem iespaidiem pārpilno dienu. Bet negaidītas šķautnes mūsu visnotaļ parastais ceļojums atklāja pie vēlīnās maltītes. Tur kundzes godīgi atzinās, ka līdz šim apzināti vairījušās ielūkoties “nabadzības un posta apvidū” – nu, apmēram tā masu saziņas līdzekļi zīmē Latgales seju, vai ne?… – negribējies tīšām sevi traumēt ar negatīviem iespaidiem, jo problēmu tāpat gana. Iespējams, sirmo dāmu sacītais kādam šķitīs naivs un pat neticams. Tādam iesaku uzmanīgāk klausīties dažu pašvaldības vadītāju paudumos, debatējot par mērķdotācijām reģionu attīstībai: neviena diskusija nepaiet bez tiešākiem vai aizplīvurotākiem mājieniem, ka Latgali atbalstīt maz jēgas. Šā viedokļa stiprināšanai pēdējā laikā mēdz aicināt talkā arī statistiku, kas patiesi neizskatās spoža. Protams, veiksmes stāsti varēja būt kuplāki. Tomēr pat ekonomikas iesācēji zina, ka nav prāta darbs infrastruktūras sakārtotāju ilgi neaprūpētā dārzā gaidīt bagātīgu saimnieciskās darbības ražu. Kaut gausāk, nekā gribētos, tā ienākas – Latgales ainavā ar katru gadu vairojas gaišākas krāsas. Diemžēl trūkst valsts pasūtījuma tās parādīt masu saziņas telpā. Tāpēc daudzi mūsu nelielajā valstī dzīvo tīši vai nejauši tapušu klišeju iespaidā un, reālajā Latgalē nonākuši, brīnās: neticami – te ļaudis kopj savus laukus un uzpoš pilsētas, cep čaganus sviesta mīklas kruasānus un iemanās atlicināt naudiņu simfoniskās mūzikas koncertam!

Pievienot komentāru

Komentāri (2)

  1. “Veiksmes stāstam cilvēku nevajag” – Viktors Avotiņš, Šodien, 7:35. (NRA)
    ================================================================
    Kad Zīles kundze savu kolēgi uz Latgali aizvedīs, lai vienreiz beigtos šitena “klišeju” uzspiešana?

  2. “Kaut gausāk, nekā gribētos, tā ienākas – Latgales ainavā ar katru gadu vairojas gaišākas krāsas.”- ???
    ================================================================
    Jo mazāk cilvēku, jo gaišāka ainava:
    “No 1990. līdz 1998. gadam iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājās par 6,7 procentiem. No 2000. gada līdz 2011. gadam iedzīvotāju skaits Latgalē samazinājās par 21,1 procentu. Ne dabas stihijas, ne mēris šo Latvijas zvaigzni nav piemeklējuši. Tikai politika.”
    Viktors Avotiņš : Cilvēki domā, kā izdzīvot, vara – kā izdzīvot cilvēkus. (NRA, 27.01.2012.)

Harijs Tumans: Kā savaldīt "ciklopus" un pasargāt valsts intereses (6)Gaidot valsts simtgadi, dažādu šim svarīgajam notikumam veltīto pasākumu un ieceru saraksts kļūst aizvien garāks.
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Ziemeļkoreju nevar apturēt

Visas pasaules politiķu uzmanības lokā šonedēļ atkal nonākusi Ziemeļkoreja saistībā ar tās radītajiem kodoldraudiem. Ziemeļkoreja pagājšpiektdien izšāva austrumu virzienā vidēja darbības rādiusa ballistisko raķeti, kas pārlidoja Japānu un nokrita Klusajā okeānā. Raķete nolidoja 3700 km, kas ir lielākais attālums, kas nolidots Ziemeļkorejas ballistisko raķešu izmēģinājumos. ANO Drošības padome stingri nosodīja šo “augsti provokatīvo” soli. Taču Ziemeļkorejas vadītājs Kims Čenuns solīja pabeigt šīs valsts kodolieroču programmu, neraugoties uz pastiprinātām sankcijām pret Phenjanu. Kims sacīja, ka Ziemeļkorejas ieroču attīstības galīgais mērķis ir panākt “reālu spēku līdzsvaru” ar ASV. Atbilstoši ASV aplēsēm, Ziemeļkorejas bruņojumā ir līdz 60 kodolieročiem.

Vai partijām jāpalielina valsts budžeta finansējums?
Agris Liepiņš: Nepilsoņu lamatas (36)Pilsonības jautājumi ir līdzvērtīgi valsts teritoriālās neaizskaramības jautājumiem!
Viss var būt taisnība, izņemot to, kas tiek drukāts (18)Sudrabas komisijā žurnālistu organizācijas viena otru apsmidzina ar indīgām ķimikālijām
Rita Našeniece: Impērijas brīvprātīgie palīgi (96)Piederību valstij nenodrošina uztiepti papīri. To nodrošina audzināšana.
Draugiem Facebook Twitter Google+