Mobilā versija
Brīdinājums +0.5°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
21. jūlijs, 2016
Drukāt

Klīstošais holandietis un viņa brāļi. Kur paliek spoku kuģu apkalpes? (3)

holandietis

Autors – Māris Zariņš

Vēsture glabā gūzmu vēl joprojām neizskaidrotu mīklu. Pētnieki cenšas tās izskaidrot racionāli, taču pietiekami bieži cieš neveiksmi. Un tad cilvēce sāk izlikties, ka patiesībā jau nekāda noslēpuma nemaz nav, un viss, ko nevar izskaidrot, raugi, ir tikai pasakas un mīti. Taču noslēpumaino mīklu no tā diemžēl mazāk nekļūst. Un tāds ir arī stāsts par spoku kuģiem jeb Klīstošajiem holandiešiem.

Atbilstoši kādai senai leģendai holandiešu kuģa kapteinis Korneliuss van Stratens, kurš nav bijies ne dieva, ne velna, reiz izlēmis iziet jūrā Klusajā piektdienā. Vēl vairāk – viņš lepni zvērējis, ka apbrauks Labās Cerības ragu, pūšot pretvējam! Lūk, un par to nenovīdīgais kristiešu dievs visu kuģi un tā apkalpi esot nosodījis kļūt par Klīstošo holandieti un tik ilgi kuģot okeānā, kamēr tam ienāks prātā sarīkot Pastaro tiesu. Un kopš tā laika ikvienu, kurš ieraudzīs vai sastaps šo spoku, sagaida liela nelaime: tā parādīšanās pie apvāršņa vēsta par spēcīgas vētras tuvošanos ar neizbēgamu kuģa katastrofu, bet tieša un tuva sastapšanās jūrniekiem esot vienkārši šaušalīga, jo spoks spējot visus aizvilināt sev līdzi, piesienot sev aizmugurē ar neredzamu virvi, piespiežot taisnā ceļā braukt virsū piekrastes klintīm un iet drošā nāvē…

Daži pētnieki uzskata, ka šīs konkrētās leģendas rašanās pamatā ir pēkšņi uzliesmojusi epidēmija uz kāda kuģa, un neviena osta – kas principā ir gluži saprotami – nav vēlējusies ielaist savā teritorijā smagi un bīstami sasirgušo apkalpi. Turklāt ir arī ne mazums faktu, kas apstiprina šo teoriju – savulaik vīrusu slimību skartos buriniekus patiešām neielaida nevienā pasaules ostā, un visbiežāk tie kopā ar visu apkalpi bija lemti bojā ejai. Un, lai cik dīvaini liktos, arī mūsdienās visā pasaulē katru gadu bez pēdām pazūd vidēji desmit kuģi, un neviens nespēj paskaidrot – kāpēc. Katrā ziņā jūra joprojām droši sargā savus noslēpumus un itin nemaz nevēlas no tiem šķirties…

1850. gada saulainā vasaras rītā kāds kuģis parādījās pie apvāršņa netālu no ASV Rodailendas pavalsts Ņūportas ostas. Krastmalā sapulcējušies ļaudis uzreiz ievēroja, ka tas pilnās burās peld tieši virsū piekrastes rifiem. No krasta atskanēja pāris brīdinājuma šāvienu, lai pievērstu izmanību, taču kuģis turpināja nešaubīgi iet uzņemtajā virzienā. Visi nojauta katastrofas tuvošanos. Kad līdz rifiem bija atlikuši vairs tikai daži metri, pēkšņi milzīgs vilnis saudzīgi pacēla kuģi un akurāti novietoja krastā uz sauszemes. Turklāt kuģim nebija ne vismazākā bojājuma.

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Pirms likt rakstu, var būt tomēr pārbaudiet mērvienības. Citādi izskatās neizglītoti. LA tas nepiestāv.

  2. OMFG, gigahercu infraskaņa, 3 vati no viļņu frontes metra? autors, laikam, ir LR izglītības sistēmas blakusprodukts?

  3. JĀRAKSTA bez priedēkļa “giga”, vienkārši “herci” !!
    .
    Mehaniskā svārstības ar gigahercu frekvenci(miljards svārstību sekundē) ir grūti ierosināmas.

Draugiem Facebook Twitter Google+