Kokteilis
Ceļo

Kloda Monē dvēseles atspulgi ūdensrozēs. Ceļojums uz Živernī dārziem 0

Foto-Ilze Pētersone

Šovasar atceļā no Bordo piestājām Parīzē, mūsu rīcībā bija dažas dienas, kuras nolēmām veltīt ūdensrozēm. Slavenais impresionists Klods Monē divdesmit savus mākslinieka dzīves gadus veltījis tieši šīm ūdenspuķēm gan Živernī dārzā, gan uz audekliem.

“Visa nauda aiziet dārzam”


Iecere doties uz Živernī no rīta pēc iespējas agrāk neizdevās, jo autobusiņa šoferis kavējās – nekas neparasts frančiem. Līdz slavenajam dārzam, kurš atrodas Francijas Normandijas daļā, jāmēro pusotra stunda. Pa ceļam, kas pagāja sarunās ar laipno pavadoni, sabruka viens no mūsu stereotipiem par frančiem kā varžu un gliemežu cienītājiem – jaunais cilvēks šos “mošķus” neēdot. Varbūt tāpēc viņš runāja tik labā angļu valodā…

Ja uz Monē dārzu braucat ar iepriekš pasūtinātu lielāku vai mazāku transportu, varat lepni paiet garām garajai tūristu rindai pie kases – jūs bez kavēšanās slavenā impresionista puķu pasaulē ienirstat pa citiem vārtiem.

“Visa mana nauda aiziet dārzam,” reiz smagi nopūties Klods Monē, taču tūdaļ ar smaidu piebildis, “bet es esmu sajūsmā!” Mākslinieka paradīze patiesībā ir divi dārzi pāris hektāru platībā – viens ierīkots uz sauszemes, otrs, uz kuru jādodas pa pazemes tunelīti, – ūdenī.

Uz Normandiju Monē pārcēlās 43 gadu vecumā – pirms pieciem gadiem pēc smagas slimības aizsaulē bija aizgājusi viņa divu dēlu māte, mīļotā Kamilla. Živernī mākslinieks ieradās kopā ar Alisi, kura spēja mazināt viņa depresiju pēc sievas nāves. Pūrā nāca arī draudzenes seši bērni. Jauno dzīvesvietu Sēnas krastā Monē atzina par ideālu vietu glezniecībai, kurā bija iecerējis radīt “īstus meistardarbus”. Lielajā siena šķūnī viņš ierīkoja darbnīcu, atgādāja uz šejieni arī visas četras laivas un tad ķērās pie sava jaunā iedvesmas avota un modeļa – dārza. Drīz mākslinieks kļuva par īstenu botānikas entuziastu, augi uz Živernī atceļojuši arī no drauga Žorža Klemanso dobēm. Abi dārznieki bija draugi un mainījās ar stādiem, vēl nenojaušot, ka Žoržs, kas 1918. gadā kļūs par Francijas premjerministru, pierunās Klodu gleznot lielizmēra gleznu sēriju ar ūdensrozēm un gādās, lai tās nonāk Parīzē.

Ar ūdenspuķu dārza ierīkošanu saistīts neliels skandāliņš. Monē ar sauszemes puķu simfoniju nebija gana, tāpēc viņš otrpus dzelzceļam nolūkoja kaimiņu zemes gabalu, lai tur ierīkotu ūdensdārzu. Dīķa rakšanas darbi satrauca kaimiņu zemniekus – viņi iedomājās, ka dīvainie stādi ūdenskrātuvē varētu saindēt apkārtnes ūdeni, bet Sēnas krastos taču ganās viņu brangās Normandijas govis! Ar prefektūras atbalstu dīķi tomēr izdevās izrakt. Ūdensdārzu Monē veidoja, Japānas mākslas iedvesmots – par vienu no viņa iecienītiem gleznu motīviem kļuva ūdensrozes un japāņu stilā darinātais tiltiņš.

Mūža nogali Monē pavadīja Živernī mājā kopā ar puķēm un mākslu. Gleznotājs bija pārdzīvojis gan otrās sievas, gan dēla Žana nāvi. Redze kataraktas dēļ pasliktinājās, taču viņš turpināja gleznot savas dvēseles atspulgus – šādu nozīmi ūdensrožu dārzam piedēvējuši japāņi.

Impresionisti 
uzlādē baterijas


Kloda Monē ūdensliliju gleznojumi uz astoņiem iespaidīga izmēra audekliem, no kuriem lielākais aizņem 34 kvadrātmetru laukumu, bet kopgarumā visi sasniedz 91 metru, publikas apskatei tika izstādīti 1927. gadā speciāli izbūvētās divās ovālas formas telpās Tilerī dārza oranžērijā. Tā radies Oranžērijas muzeja nosaukums.

Pats Monē šo dienu nepiedzīvoja, jo aizgāja aizsaulē 1926. gadā. Tas bija mākslinieka veltījums Francijai pēc pārdzīvotajām Pirmā pasaules kara šausmām. Gleznotājs savus mākslas darbus nosauca par vienīgo ceļu, kā viņš var piedalīties uzvarā. Gleznas Monē 1922. gadā uzdāvināja valstij, bet senais puķu stādu draugs Klemanso dāvinājumam atrada piemērotu vietu jau pieminētajā oranžērijā, kas tika pārveidota mākslas darbu ekspozīcijai. Šo vietu mākslinieks bija iecerējis kā miera ostu no pilsētas kņadas, kur parīzieši varētu izjust dabas radīto bezgalības sajūtu. Monē aicināja šeit pavadīt laiku meditācijā.

Mākslinieks būtu sarūgtināts – viņa ūdensrozes nekļuva par ievērības cienīgu notikumu, jo mākslas kritiķus divdesmito gadu beigās vairāk interesēja avangarda inovācijas. Bija jāpiedzīvo Otrais pasaules karš, lai kāds liriskā abstrakcionisma atbalstītājs ūdensrozēs saskatītu modernu mākslu un tās nonāktu uzmanības centrā.

Šodien, lai iekļūtu Oranžērijas muzejā, cilvēki stāv rindā, tāpēc uz mierpilnu meditāciju Monē mākslas dārzā nav ko cerēt. Varat uzskatīt sevi par veiksminieku, ja apmeklējuma laikā caur plāno audeklu, kas nostiprināts pie zāles griestiem, ienāk saules stari – vēl pirms brīža padrūmajā ainavā ūdensrožu ziedi un atspulgi uzmirdz un atdzīvojas. Monē ūdensdārzam arī Parīzē vajadzīga gaisma.

Oranžērijas muzejā mājvietu atradusi arī Žana Valtēra un Pola Gijoma kolekcija ar slavenu mākslinieku darbiem, kas būtu atsevišķa stāsta vērta. Jaunajam Polam Gijomam savulaik liktenīga izrādījusies nejauša tikšanās un vēlāk arī draudzība ar dzejnieku Gijomu Apolinēru, kuram bijusi laba nojauta, ka tolaik vēl neatzīto talantu Pola Sezana, Pablo Pikaso, Anrī Ruso u.c. darbi nākotnē varētu kļūt par labu mākslas tirgus preci. Pols paklausījis drauga padomam pirkt “lēto” autoru darbus un kļuva par ievērojamu avangarda mākslas dīleri un kolekcijas īpašnieku. Pāragrā nāve pārvilka svītru viņa ambiciozajam plānam izveidot modernās mākslas muzeju. Gijoma kolekciju pārņēma sieva Dominika un viņas otrais laulenis, arī mākslas darbu kolekcionārs Žans Valtērs. Pēc viņa nāves Dominika kolekciju novēlēja apskatei Oranžērijas muzejā.

Ja vēl ir laiks un vēlēšanās mākslas ceļojumu turpināt, Oranžērijas sajūtām piestāvēs Orsē muzejs, kas iekārtots savulaik nojaukšanai paredzētā dzelzceļa stacijas ēkā. Ziņa, ka tas ir viens no pasaulē visvairāk apmeklētajiem muzejiem, neiepriecina gaidāmās burzmas dēļ, taču vecie labie franču impresionisti un visi citi gaismas un sajūtu ķērāji, kas te apskatāmi krāšņā buķetē, spēj tā uzlādēt, ka vairākas stundas ļaužu pārpildītajā māk­slas cellē paiet nemanot. Bon voyage jeb latviski – jauku ceļojumu!

UZZIŅA

Daži padomi Monē ūdensrožu ceļojumam


Uz Živernī var doties ar iepriekš pasūtinātu transportu. Lielie un cenā lētākie autobusi ceļotājus uzņem Tilerī dārza pieturā, mazie busiņi piestās jūsu norādītajā vietā. Organizētajiem ekskursantiem nebūs jāstāv rindā pie Živernī dārza biļešu kases.

Saistītie raksti

Parīzes muzeju un dārzu apmeklējumam ērtāk nopirkt “Paris museum pass”, kuru uzrādot izvairīsities no garajām biļešu kases rindām. Pirms to iegādājaties, parēķiniet, kura “caurlaides” versija jums ir izdevīgāka.

Galerijas nosaukums
LA.lv