Mobilā versija
Brīdinājums -0.1°C
Evija, Raita, Jogita
Piektdiena, 2. decembris, 2016
16. marts, 2015
Drukāt

“Klusā pilsētiņa, skani!”

Foto - Andris GrīnbergsFoto - Andris Grīnbergs

"Puķes un avīze man ir galvenais," teic Austra Bērziņa.

Austra Bērziņa stāsta, ka dzimusi Eķengrāvē – tā vecos laikos saukta Viesīte. Annas Brodeles romānā “Klusā pilsētiņa”, kurā aprakstīti 20. gadsimta trīsdesmito gadu notikumi, viss ņemts no Viesītes dzīves. It kā oponējot rakstniecei, A. Bērziņai esot savs sauklis: “Klusā pilsētiņa, skani!”

Un skan arī. Skan gan ar interesanto vēsturi, gan ar rosīgajām mūsdienām. Vēsturi raksturo, piemēram, saglabātais mazbānītis un muzeji, mūsdienas – Viesītes kultūras pils, kas ir lielākais kultūras nams Latvijas laukos. Namamāte aicina apskatīt viņas bagātīgo puķu klāstu – ziedu košums un augu zaļums piepilda dzīvokli un arī trīsstāvu mājas kāpņu telpu, kur puķu podi ir gan uz loga palodzes, gan speciāli novietota galdiņa.

Puķes, avīze, aktīvs dzīvesveids un humors palīdz tikt galā ar dzīves grūtībām, uzsver astoņdesmitgadīgā A. Bērziņa. Viņai pašai Latvijas vēsture sākās ar ganu gaitām un nostāstiem par to, kā Jaunsudrabiņš nācis iepirkties. Tad tēva Jāņa Strada sarežģītie līkloči kara gaitās – viņam nācās karot gan leģionā vācu armijā, gan pretējā pusē krievu armijā. Pēc ievainojuma leģionā ārstējās Vācijas slimnīcā, pēc ievainojuma krievu armijā – Maskavas slimnīcā. Veselība bija sabeigta. Māja, ko viņš iesāka būvēt pirms kara, palika neuzcelta. “Bet tagad vecajiem leģionāriem, kas vēl dzīvi, 16. martā traucē mierīgi nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa. Toties okupantiem pie Uzvaras pieminekļa neviens netraucē. Kur ir taisnība? Vienmēr, kad iedomājos par tēvu un to, ko nācās pārciest manai mammai Mildai, kurai Dieviņš vēlēja nodzīvot līdz 96 gadu vecumam, ļoti sāp sirds.”

A. Bērziņa lepojas, ka no pirmā numura lasa gan laikrakstu “Lauku Avīze”, kas vēlāk pārtapa par “Latvijas Avīzi”, gan žurnālu “Mājas Viesis”. “Neviens cits laikraksts, neviens cits žurnāls tik pamatīgi un daudzpusīgi neraksta ne par vēstures tēmām, ne par mūsdienu procesiem. Arī garās intervijas izlasu visas. Tiesa, neizlasīju pēdējo sarunu ar Rīgas mēru Nilu Ušakovu. Nevaru viņu ciest, tāpēc. Toties izlasu un izgriežu visu pārējo, kas man liekas nozīmīgs. Pat feļetonus un karikatūras, pēdējos gados arī rakstus par veselību.”

Varbūt tāpēc, ka visu mūžu nostrādājusi par grāmatvedi, A. Bērziņa tik kārtīgi apkopo avīzes izgriezumus un saglabā žurnāla “Mājas Viesis” numurus. “Kādreiz ar lielu interesi pārlapoju pirmskara “Atpūtas”, tagad to daru ar “Mājas Viesi”. Ja jūs zinātu, cik interesanti ir palasīt desmit gadus vecus žurnālus! No laika attāluma daudz ko var labāk izvērtēt un saprast.”

Ilggadējā “LA” lasītāja uzskata, ka ikvienam cilvēkam jāapzinās, cik svarīgi būt tuvumā savām saknēm, arī tām ievērojamajām personībām, kas nākušas no dzimtās puses. “Es salieku kopā to personīgo, kas man saistās ar Paulu un Jāni Stradiņiem, skolotāju un mākslas zinātnieku Arkādiju Kasinski, mākslinieci Ligitu Cauni, kas pazīstama arī kā biedrības “Sēlijas palete” valdes priekšsēdētāja, ar visu to, ko uzzinu par viņiem no preses izdevumiem, tad pašas dzīvei cita jēga,” spriež A. Bērziņa.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+