×
Mobilā versija
Brīdinājums +15°C
Vineta, Oļegs
Piektdiena, 17. augusts, 2018
14. jūnijs, 2018
Drukāt

Klusa varonība, kuru varam tikai apbrīnot: Vējonis par izsūtītajiem (1)

Foto - LETAFoto - LETA

Valsts prezidents Raimonds Vējoņs šodien, 14.jūnijā, kad Latvijā piemin izsūtītos, sacīja uzrunu “Sibīrijas bērni” rīkotajā konferencē “1941. gada 14. jūnija piemiņai”.

Publicējam uzrunas pilnu tekstu:

“Mēs šodien tiekamies politiskā, mūsu tautai un valstij ļoti simboliskā datumā. Politiskā, jo tas atgādina par mēģinājumu sagraut Latviju, iznīcinot un aizvedot tās labākos pilsoņus. Un simboliskā, jo 1941. gada 14. jūnija notikumi saista kopā tūkstošiem cilvēku likteņu.

Izrauti ar saknēm no savas zemes, izsūtītie nonāca svešā zemē. Lai atgrieztos Latvijā, NKVD koncentrācijas nometnēs vai mūža nometinājumos izdzīvojušie pārvarēja milzīgas grūtības. Bet ar to izsūtījums nebeidzās arī mājās. Lai gan dzimtā zeme jau bija zem kājām, jums katra diena bija kā jauna atgriešanās no Sibīrijas. Vēl joprojām padomju okupācijas režīms Latvijā savas represijas turpināja citā veidā. Ar šķēršļiem profesijas un izglītības izvēlē, ar zīmogu pasē, kas raisīja līdzcilvēku neuzticību vai pat nicinājumu. Ar trūkumu, pat badu un beztiesiskumu.

Padomju varas noteiktais 100 kilometru nometinājuma ierobežojums daudziem no jums liedza atgriezties savās mājās. Daudziem māju nebija. Bija tikai vecāku vai vecvecāku dotā cerība un mīlestība pret dzimto zemi. Kas Sibīrijā bija cīņa par izdzīvošanu, Latvijā turpinājās kā cīņa par dzīvošanu. Neredzama, personiska un reizē ļoti sāpīga.

Tā bija klusa varonība, kuru varam tikai apbrīnot, un no kuras mācīties – saglabāt uzticību Latvijai arī ikdienā, arī vienatnē, arī tad, kad visgrūtāk. Bet Jūs nesalūzāt, jūs ik dienas ar savām domām stiprinājāt mūsu ticību brīvai un neatkarīgai Latvijai.”

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Tur nebija nekādas varonības, tie bija uzspiesti apstākļi, kuriem cilvēki bija spiesti pakļauties un dzīvot. Viņus aizveda (apmēram 15 000), bet viņi aizbrauca ar mīlestību sirdī pret Latviju, jo zināja, ka to uzspiež sveša naidīga roka. Bet kas notiek tagad, tas ir slēptais genocīds, ka cilvēki, lai izdzīvotu, ir spiesti doties trimdā. Un lielāko tiesu viņi aizbrauc ar naidu, vilšanos pret valdību, pret tiesu sistēmu, pret cilvēka beztiesiskumu ar naidu pret savu valsti. Vai tas nav daudz dramatiskāk???. Ei, OIKISTI , jūs tur pie siles esošie, paceļat savus purnus un paskatieties, ka dzīvo liela daļa Latvijas tautas??? Svešās zemēs stādu rozes ………

Draugiem Facebook Twitter Google+