Mobilā versija
+0.4°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
31. oktobris, 2013
Drukāt

Monika Zīle: Visu Dvēseļu diena var būt labs iemesls dzimtas sakņu aplūkošanai (2)

Foto - LETAFoto - LETA

Par Helovīna jeb Visu svēto dienas priekšvakara skaļās maskošanās 31. oktobrī izcelsmi zinātnieki joprojām nav vienisprātis. Daļa uzskata – autortiesības pieder ķeltiem un sakņojas apmēram divtūkstoš gadu sirmā pagātnē, kad cilvēks dzīvoja lielā saskaņā ar gadskārtu maiņu. Helovīns ievada tumšā laika sākumu, un kā izaicinājums tam ir budēliskas izdarības. Kopš deviņdesmito gadu vidus tās pazīst arī Latvijā, gan lielākoties kā skaļus jauniešu burziņus Vecrīgā. Tām esot visai mazs sakars ar īsto šī vakara noskaņu – apgalvo ASV dzīvojošie. Bet nav prāta darbs lauzt šķēpus par tradīcijas nelatviskumu. Galu galā nekādas represijas taču nedraud Helovīna noliedzējiem. Turklāt tumšajā gadalaikā maz iemesla kolektīvām jautrībām. Kāpēc, ja ir vēlēšanās, vienu vakaru patīkamā sabiedrībā nepasērst pie izdobta un sveču izgaismota ķirbja?

Man personīgi kopš bērnības daudz pievilcīgāks ir 2. novembra jeb Visu Dvēseļu dienas vakars. Bērnībā tam bija skaidri izteikta katoļticības nokrāsa un kopsaiste ar mirušo pieminēšanu: svece, lūgšana un tikai visnepieciešamākie saziņas teikumi, lai saglabātos rituālais svinīgais klusums. Vēlāk dzīve iegrozījās tā, ka šo datumu, godīgi runājot, nereti atcerējos ar novēlošanos.

Pilnīgi jaunas krāsas tajā atklāju, reiz jau pusmūžā Visu Dvēseļu dienas vakaru pavadot Latgales sētā, kurā mita trīs paaudzes un sirmajam saimniekam bija neskaidra radniecība ar manu tēvu. Sākumā domāju, ka tās izdibināšanas vārdā pēc vakariņām uz galda parādījās fotoalbumi. Namamāte atšķīra pašu vecāko, kuru aizsāka laika sabrūnināts attēls: no tā uz mums skatījās divas jaunas sievietes mirkļa atbilstībai sasprindzinātām mutēm, bet lūpu kaktiņos abām trīsēja ar pūlēm valdīta jautrība. Tiesa, viņu likteņstāstā netrūka arī skarbu mirkļu, bet pakaļpalicēji izrādījās gana viedi, lai saglabātu nākamajām paaudzēm jaukas atmiņas par divām krietnām dzimtas celma atvasēm. Kad ģimene sāka dedzīgi apspriest, kurš mantojis tantes Broņislavas muzikalitāti, atskārtu, ka piedalos visīstākajā Dvēseļu godināšanā. Tā ieilga līdz pusnaktij un pēc satura bija dzimtas lepnuma spodrināšanas paraugstunda. Stāsti par viņsaulē aizgājušajiem piederīgajiem te neskanēja pirmoreiz – tos pārtvēra, papildināja, debatēja. Bet necentās piegludināt vai izskaistināt ne sevišķi pievilcīgus dzīves gājumus. Vēlāk saimniece man teica, ka šāda Dvēseļu dienas atzīmēšana piedzimusi drīz pēc valsts neatkarības atgūšanas: tieši 2. novembrī atbrauca līdz šim tikai valodās pieminēti ārzemju radi, pie vecajiem albumiem sākās meklēšana, kas kurš kuram, un šajā stihiskajā izpētē atvērās dzimtas garīgā mantojuma krāšņums.

Edvarts Virza “Straumēnos” ļoti poētiski runā par zemlikām – laiks no Miķeļiem līdz Mārtiņiem –, kad viss ārs vakaros esot pilns veļu, kuru darbi turpinās dzīvajos. Pēc toreizējās vakarēšanas, pa naktsmītnei ierādītās istabiņas logu lūkojoties bezkaunīgā ziemeļa izplucinātajā dārzā, šķita – apkārtni caurauž savāds kluss starojums, varbūt tiešām par skaistu atcerēšanos pateicīgo dvēseļu klātbūtne…

Bieži zūdāmies, ka bērni slikti zina vēsturi, un jaunieši paaudzei raksturīgā tiešumā atzīstas pagātnes ielāgošanas netīksmē. Bet, kā pati pieredzēju, vēstures notikumus izprast un ielāgot ļoti labi palīdz dzimtas sakņu atklāšana ģimenes lokā un gaisotnē, ko veicina arī sirsnīga Visu Dvēseļu dienas noskaņa.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+