Klusās ainavas noslēpums 2
Galerijā “Daugava” (Ausekļa ielā 1) līdz 9. septembrim apskatāma Daces Lielās personālizstāde “Gleznas”. Atšķirībā no citiem mākslas žanriem ainavā ir kaut kas universāls. Varbūt tas saistīts ar to, ka pati daba ietver pamatprincipus, no kuriem izaugušas civilizācijas, satur formas, ko joprojām pielāgojam arhitektūrai un dažādām tehniskām vajadzībām, vai arī dod uzskatāmus piemērus, ko var attiecināt uz cilvēku dzīvi. No tā neizbēgami izriet neskaitāmas metaforas, salīdzinājumi un paralēles starp dabu un kultūru, sabiedrību vai indivīdu, kuras mākslinieki izmanto savos darbos. Tomēr līdzās universālām vērtībām ainavā ir arī atsevišķi motīvi vai smalkas un pietiekami grūti tveramas formas nianses, kas dabu pārvērš nacionāli nozīmīgā kultūras fenomenā. Katrai tautai ir savs dabas tēls, ko konkrētas valsts cilvēki saprot kā dzimto ainavu. Pastāv veseli pētījumi, kas apraksta meža tēlu vācu kultūrā vai strauta nozīmīgumu franču literatūrā. Bet kas ir Latvijas nacionālā ainava, no kā tā sastāv un kādai tai jābūt, lai mēs bez liekiem parakstiem saprastu, ka attēlotā ir dzimtene? Daudz vielu šādām pārdomām dod gleznotājas Daces Lielās jauno darbu izstāde galerijā “Daugava”.
Dace Lielā nekad nav bijusi tikai ainaviste, tomēr pēdējos gados viņa konsekventi pievērsusies tīram dabas tēlojumam, ļaujot tam runāt patstāvīgi bez cilvēku figūru iejaukšanās. Tikai vienkārši dabas motīvi: upe, lapkritis, dīķis, mežs ziemā, papardes – visi apvienoti nosacītā gadalaiku ciklā. Starp jaunajiem darbiem šoreiz nav vienīgi jūras, kas ir viens no visbiežāk sastopamajiem dabas motīviem mākslinieces daiļradē. Gleznojot no atmiņas, Dace Lielā ar akrila krāsām uz audekla prot uzburt neticami svaigus dabas tēlus. Šķiet, galerijā atvērti logi, pa kuriem ienāk rudens gaisa dzestrums vai apsniguša ziemas meža svaigums. Tomēr monumentālais koptēls veidojas ne tikai no dziļām dabas formu zināšanām, bet arī no virtuozas spējas pievērst vienādi dziļu uzmanību lielām formām un mazām detaļām, starp kurām precīzi jāprot izvēlēties tikai visbūtiskākās. Daces Lielās ainavas ar izsmalcinātām krāsām un tonālajām attiecībām neko nestāsta, bet tieši tāpēc šie audekli var parādīt skatītājam to, ko nevar izteikt ne vārdi, ne mūzika.
Par ko tad īsti ir šī izstāde? Pirmkārt, tā ir par glezniecību. Par to glezniecību, kuras robežas modernisms mēģināja pārbaudīt gandrīz gadsimta garumā, izskaloja un izsmērēja līdz neskaidrībai, bet tā tomēr atkal un atkal varēja atrast jaunas atdzimšanas formas. Neapšaubāmi, ka katrs no Daces Lielās audekliem pierāda glezniecības tiesības saukties par galveno starp vizuālajām mākslām. Otrkārt, šie darbi atgādina skatītājam, ka, neskatoties uz jaunu mākslinieku bieži vien nievājošo attieksmi pret ainavu, talantīga autora izpildījumā tā vienmēr var būt aktuāla un laikmetīga māksla, kas prasa domu un jūtu darbību. Neskatoties uz mākslinieku individuālo stilu un rokrakstu daudzveidību, ainavas motīvos ir iekodēta nacionāli poētiska apziņa, kura savā pamatā paliek daudz pastāvīgāka, lai cik strauji mainītos sociālā dzīves kārtība, politiskā situācija vai tehniskās inovācijas. Tāpēc ainavu glezniecībai ārpus tās estētiskās vērtības vienmēr pamanāms kāds pārlaicīgs glezniecību vienojošais faktors, kas labi jūtams arī Daces Lielās darbos.
Tomēr, skatoties šo izstādi, neatstāj sajūta, ka jābūt kaut kam, kas vieno šos dabasskatus ar Johana Valtera vai Vilhelma Purvīša ainavām. Varbūt tā ir attēlotās dabas īpatnējā noskaņa, ko varētu saukt par kluso ainavu. Tai piemīt sava poētika, kas sastāv no ideālās un skumjās ainavas īpašībām, kuras pirmajā mirklī šķiet pretstatā viena otrai. Kas var būt kopīgs pelēkiem lietus mākoņiem, miglai, lietum ar dabu kā universālu harmoniju? Bet tieši tā konstruējas klusā ainava. No skumjās ainavas – rudens un ziemas motīvi, dabas pelēcīgums, izbalējis kolorīts. No ideālās ainavas – visaptveroša miera un klusuma atmosfēra bez vējiem un brāzmām.
Tādi arī ir izstādē redzamie gadalaiki. Ziema kā visdziļākā Latvijas dabas dvēseles atkailināšanās. Mīlestībā pret ziemu varbūt pat atklājas nacionāla rakstura īpatnība: sapņošana, domīgums, tieksme stāvēt malā – līdzīgi kā ziema mūžīgā, neskartā miegā ir ārpus dabas tapšanas procesiem. Un tieši pie “Ziemas”, pie formātā lielākās gleznas māksliniece jūtoties vislabāk. Tur summējas viņas iepriekšējo atradumu virkne, kas tik pārliecinoši ļauj uzgleznot sniegu un domāt visbaltākās domas. Rudens un pavasaris Daces Lielās darbos ir tas gadalaiks, kad viss ir pliks un sērīgs, slapji zari savijas melnās mežģīnēs, lauki kaili un putni badā. Viss ir slapjš un lapas rūsas krāsā, bet vienlaikus šī atmosfēra nav sveša, atgrūdoša vai pretīga, bet dzimtā un pazīstamā, kas caur skumjām uzrunā. Latvijas dabas kvintesence izteikta ziemas vai rudens ainavās, bet vasara drīzāk figurē kā antitēze. Tomēr, neskatoties uz atšķirīgiem raksturiem, visiem darbiem piemīt “ideālas vietas” svētlaimīgā noskaņa. Tā rodas no diviem būtiskiem faktoriem: skaidrības un klusuma, kas kopā arī veido Daces Lielās burvīgo ainavu poēziju, tādējādi ienesot mūsdienu glezniecībā to noslēpuma sajūtu, kas caurauž visu dzīvo.
