Latvijā
Politika

Māris Zanders: Klusie ūdeņi ir tie…0


Māris Zanders
Māris Zanders
Foto: Timurs Subhankulovs

Pirms nedēļas tekstā par koalīcijas politiķu rīcības iespējamiem modeļiem minēju, ka situācijā, kad jūtami palielināt budžeta izdevumu pozīcijas nav iespējams, var būt vēlme sevi parādīt, kādu atlaižot vai samazinot kādam atalgojumu. Savukārt 19. jūnijā parādījās ziņa, ka ekonomikas ministrs atlaidis koncerna “Latvenergo” padomi.

Nevaru apgalvot, ka Ralfa Nemiro rīcība apliecina izšķiršanos par labu minētajam modelim, tomēr tā ir pelnījusi dažas piezīmes.

Lai gan lēmums par padomes atlaišanu publiskajā telpā lielākoties komentēts ar piesardzīgu neizpratni, no Nemiro interešu viedokļa tajā ir loģika. “KPV LV” savā evolūcijā ir nonākusi līdz jaunu līderu nepieciešamībai, un partiju pārstāvošie ministri objektīvi (lielāka atpazīstamība un ietekme, salīdzinot ar citiem partijas biedriem, to skaitā deputātiem) ir tie, kuriem gan pašiem var būt attiecīgas ambīcijas, gan lielākas izredzes.

No šī viedokļa parādīt sevi kā spēlētāju, kas nav atkarīgs no partijas līdzšinējās vadības, ir saprotami. Tāpat Nemiro varēja motivēt apjausma, ka “KPV LV” turpmāk nevar rēķināties ar līdz šim to atbalstījušiem biznesa vides pārstāvjiem, tātad nepieciešama jaunu sabiedroto meklēšana. Par šo versiju pamatotību netieši liecina arī tas, ka, ja ticam neoficiālai informācijai, partijas vadība par ministra lēmumu (ne nodomu, bet tieši lēmumu) neesot bijusi savlaicīgi informēta.

Un te mēs nonākam līdz jautājumam, kurš ko zināja.

Par padomes atlaišanas iespēju “pilsētā runāja” jau iepriekš, līdz ar to, ja kāda amatpersona lēmumu komentē kā pilnīgi negaidītu, tad tā ir liekuļošana.

Cita lieta, ka ekosistēma “pilsētā runā, ka…” un koalīcijas partneri nav gluži viens un tas pats. No tā savukārt izriet divi secinājumi. Pirmkārt, var secināt, ka t. s. neoficiālā politika turpina plaukt un zelt par spīti solījumiem par “jaunu un caurskatāmu” politiku, turklāt veco praksi piekopj arī tie lielākie solītāji.

Otrkārt, Nemiro iespējamās ambīcijas nozīmē nepieciešamību parādīt un pierādīt sevi ne tikai vēlētājiem un potenciāliem atbalstītājiem biznesa vidē, bet arī koalīcijas partneriem. Nedomāju, ka ministra, teiksim tā, pašdarbība var viņam beigties ar posteņa zaudēšanu, tomēr citu politiķu nostādīšana neērtā situācijā nebija tas labākais risinājums.

Nemiro kolēģi mīļā miera labad, protams, var samiernieciski vairīties no skarbākiem vērtējumiem publiskajā telpā, tomēr elementāra loģika saka, ka precedenta radīšana var no koalīcijas viedokļa nevēlami rosināt arī citus ministrus vispirms domāt par savu pozicionēšanos un par koalīciju pēc tam.

Citiem vārdiem sakot, lēmumā par “Latvenergo” padomes atlaišanu ir redzams gan racionālais grauds, gan kļūdaina forma.

Nemiro ir pietiekami pragmatisks cilvēks, lai to saprastu, un tas rada jautājumu: kādēļ tāda steiga, turklāt ieceļot tādu pagaidu padomi, kuras personālsastāvu pat uz kompromisu ierasti vērstais premjers Krišjānis Kariņš ir spiests publiski vērtēt skeptiski (“Lēmums ir nepārdomāts un sasteigts.”)? Varam tikai minēt.

Viena iespēja ir tāda, ka Nemiro jaunus sabiedrotos politekonomiskajās aprindās ir jau atradis, turklāt uzskata viņus par tik spēcīgiem, lai cerētu, ka padomes atlaišanas faktu citi spēlētāji, kā saka, norīs.

Otra iespēja: Nemiro laikā kopš stāšanās amatā ir beidzot sapratis, ka ministra tituls automātiski nenozīmē ietekmi, viņu šāda situācija neapmierina, tādēļ cilvēks izlēmis nekavēties ar, tēlaini izsakoties, dūres uzsišanu.

Saistītie raksti
Droši vien ir vēl citas versijas, turklāt nez kādēļ liekas, ka ministram krietni neglaimojošākas.

Jebkurā gadījumā Nemiro būtu vērts atcerēties, ka lielā daļā sabiedrības ir negatīvs viedoklis par valsts kapitālsabiedrību padomēm vispār – “vecām”, “jaunām” –, tādēļ ar “Latvenergo” padomes nomaiņu no publiskā tēla viedokļa nekāds lielais ieguvējs viņš nebūs. Atkārtošos, bet es Nemiro ieteiktu viņa kā politiķa profilu veidot, koncentrējoties uz birokrātiskā sloga mazināšanu uzņēmējdarbībā.

LA.lv