Dzejniece Mirdza Kerliņa (īstajā vārdā Mirdza Sprince, 1949) dzimusi Nītaures pagastā, patlaban dzīvo Drabešos. Līdz 1969. gadam dzīvojusi Ērgļos un Cēsīs, strādājusi telegrāfā un bibliotēkā.

Lasītākie

Notriektā tautumeita 7

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30

SVF: Krievijas ekonomika augs straujāk par visām pasaules attīstītajām ekonomikām

Lasīt citas ziņas

Pabeigusi LVU Filoloģijas fakultāti, strādājusi dekoratīvi lietišķās mākslas jomā. Viens no viņas unikālajiem talantiem – dažādos materiālos autortehnikā veidoti tauriņi.

Pirmais dzejoļu krājums “Zib zibēdams” iznācis 1979. gadā, otrais “Uz gaismu nedusmo” – 1986. gadā. Līdz nākamajam – “Es Dieva dārzā biju” ilgs pārrāvums, tas nācis klajā tikai 2005. gadā. Mirdza Kerliņa sarakstījusi arī divas pasaku grāmatas: “Pasakas lido’” (2005), kas ieguvusi atzinības balvu “Baltā Vilka” grāmatu konkursā, un 2011. gadā – “Pasakas no Dieva azotes”. Publicējusies arī dažādos kopkrājumos un periodikā.

TV24

“Ja ir psihiatra atzinums..” Kā paši ārsti jūtas, veicot dzimuma maiņas operāciju?

Kokteilis

VIDEO. “Ja es, uz veikalu braucot, iekāpju Teslā, nevis “zaporožecā”…” Daugaviņš izsakās par Kariņa skandālu

TV24

Zatlers: Krievu valodā runājošo auditorija uzskata, ka Latvijā nav vārda brīvības

Publicējam dzejoļus no topošā dzeju krājuma “Saulē un naktsputnos”.

– Kā sevī jūtat vidzemnieci?


M. Kerliņa: – Ar saknēm, kas mani velk un tur pie vietas, kur aizritēja bērnība un skolas gadi. Tā ir te – Vidzemē. Ērgļos un Cēsīs. Vidzeme ir veidojusi daļu no manas patības un devusi impulsus radošai darbībai. Pirmie dzejoļi ir cēsnieki no papēžiem līdz matu galiņiem. 
Vidzemes daba ar saviem kalniem un pauguru puniem, ar Gaujas teiksmainajām lejām joprojām ir kā pūralāde dvēselei. Lai gan dzīves lielākā daļa aizvadīta Rīgā, sakņu sajūta lika atgriezties laukos. Šeit – bērnības zemē, vecāku mājās. Manuprāt, cilvēks savas saknes tā īsti sāk apjaust tikai mūža otrajā pusē.

– Kāpēc izvēlējāties tieši tauriņus?


– Man atbildes nav joprojām. Patiesībā – ne es izvēlējos, bet izvēlējās mani. Tauriņi vai, kā es saku, taureņi paši pie manis atlidoja, es tikai viņus apģērbu, pārvēršot par telpu un dārza dekoriem. Atlidoja diezin no kurienes. Varbūt tie ir mani neuzrakstītie dzejoļi, kas parādījās taureņu veidolā. Varbūt pavisam citādi – nezinu. Vēlāk uzzināju, ka tauriņš esot kāds no senajiem kristietības simboliem, kas saistīts ar augšāmcelšanos. Un tad mans izbrīns bija vēl lielāks.

– Jānis Rokpelnis mēdz teikt, ka dzejai ir labi, ja cilvēks vispirms ir dzejnieks un tikai tad kļūst par kristieti…


– Ja jautājumu esmu sapratusi pareizi, tad piekrītu Rokpelnim, jo ne visi dzejnieki ir kristieši un otrādi. Nevar taču būt dārznieks vai mūrnieks tāpēc vien, ka ir kristietis, bet nav sava aroda meistars vai vismaz zellis. Tāpat ir ar dzejnieku. Pati pie kristīgās dievatziņas nonācu samērā vēlu. Domāju, ka neapzināti Dievu meklē katrs dzejnieks, un diez vai tam, kas sevi neatzīst par kristieti, Dievs dod mazāk talanta nekā citam, kas sevi par tādu atzīst un meklē ceļu vai ir to atradis. Paliek jautājums, vai būt dzejniekam ir kāda privilēģija vai tieši otrādi – sods. Par to, ka dzejolis nenāk no manis, bet no citurienes, esmu gandrīz pārliecināta, taču, vai tas piedzims dzīvs, ir atkarīgs no manis, no pūliņiem un darba. Rakstos teikts – iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva. Šis teikums liek aizdomāties – kāpēc nereti dzeja pravieto. Kaut vai zināmais Edvarta Virzas dzejolis. Varbūt dzejniekiem ir īpaša saikne ar providenci?

Klusumā


1.

klusums

dziļš kā jūra

un bezgalīgs kā debesis

es mīlu klusumu –

tur dzīvo Tas

kas izsaucis mani

no savām dzīlēm

dvēseli devis un dvašu

tāpēc metamorfozes manas

un metaforas

grēkus un zemdegas dzēšot

kā grāmatu lasa

2.

baidos

aci pret aci ar sevi klusumā

ilgstoši palikt –

klusums kā spogulis rāda

kas patiesībā esmu

kas man aiz ādas –

nogremdētie sapņu kuģi

kā slīkoņi uzpeld

iznirst piedauzības akmeņi

un dvēseles vanckari

gaismā nāk

baidos no sevis

kā no rēga

projām pasaules troksnī es bēgu

un slēpjos –

lai kuģi un akmeņi nogrimst

klusuma klēpī

3.

klusums

mani kā sīpolu mizo –

irst ilūziju mežģīnes

ārdās

noloba pliku

līdz esības ārdiem

domāju taurenis esam

priekšstatu kūniņa pārplīst un

izrādās – vēl tikai kāpurs

4.

nakts klusumā ir viss –

čab zāle – notrīs sirds

kā zaglis ābolos

tik nedroši nāk

dzejolis

5.

ieelpa izelpa

klusumā lasu

salasu sevi

pa puteksnim

kripatai

pa nopūtai

sirdspukstam kopā

klusumā

no jauna

es topu

6.

kamēr Dievs

vēl manī kavējas

klusējot

dvēseli ravēju

paciešot sāpes un kaunu

velku baļķi no jauna

velku kamēr izvelku

no redzokļa savējā

kāds eņģelis klusumā

gavilē

un arī Dievs

vēl manī kavējas