Klusums… Mīlestība… Gaisma… 0
Nule, aizvakar, Rīgas Doma baznīcā izskanējis pirmais lielais Dziesmu svētku koncerts – vietā, kur 1873. gadā notika līdzīgs pasākums Pirmo svētku laikā. Godā celti latviešu komponistu jaundarbi, kas tapuši pēc 2000. gada, atspoguļojot būtiskāko, kas radies latviešu sakrālajā mūzikā 21. gadsimtā.
Skaudri un saasināti izjūtot nacionālās identitātes trauslumu un apdraudētību, latviešu komponisti un mūzikas interpreti atkal un atkal tiecas nosargāt, saudzēt, apliecināt. Galu galā tieši tradicionālā (etniskā) mūzika un kordziedāšana ir vieni no svarīgākajiem latviešu patības indikatoriem – tās serde, avots, pamatakmens ar tautasdziesmās iekodēto ētisko un estētisko vēstījumu, ar Dziesmu svētku nesto kopīgas izdzīvošanas, pretestības, pašapliecinājuma ideju. Turpat serdē – arī vēsturiski pretrunīgā, tomēr gluži organiskā latvieša iekļaušanās kristīgās pasaules ritos un vērtībās. Baznīca vēl ne tik sen bija vai visu latviešu mājas un cerība (nu šis identitātes pamatakmens drūp iepretim padomijas ideoloģijā sazēlušajam ateismam, kas būtiski nav mainījis seju arī globalizācijas mašinērijas prastumā).
Un te nu viņi ir – koncerta celtnē iekļautie skaņu celiņi ar īsteni ticīgu cilvēku ieskaņotajiem luteriešu, katoļu, latviešu-bizantiešu, vecticībnieku un baptistu garīgajiem dziedājumiem, iegūti Latvijas Radio kora galvenā diriģenta Sigvarda Kļavas un viņa domubiedru folkloras vākšanas ceļojumos, apmeklējot dažādu konfesiju baznīcas un cilvēkus Latvijā.
Šo ļaužu balsis savā vienkāršībā uzmirdz patiesāk par patiesu, paužot īstenu ticības, mīlestības apliecinājumu un iekšēju gaismu. Andrejs no Rīgas, Augusts no Skaistkalnes, Leokādija no Alsungas, Normunds no Talsiem, Rasma no Liepājas, tēvs Vasilijs no Jēkabpils. Citkārt baznīcā, mājās vai pie ceļmalas krucifiksa rāmi skandētie dziedājumi caurauž koncerta kopējo virzību, ierāmē to, veido fonu latviešu komponistu pēdējā laika spožāko jaundarbu atsevišķām daļām, fragmentiem, jaunām to interpretācijām un redakcijām, līdz pat noslēguma skaņdarbam, kad katoļu “Kungs, apžēlojies” organiski ieaužas Ērika Ešenvalda “Debess litānijā”. Komponists ar lielu pietāti uznes sirsnīgo teicēja dziedāto lūgšanu uz mākslinieciska pjedestāla, gandrīz kā būvējot baznīcas celtni brīnuma parādīšanās vietā, un savu profesionālo izsmalcinātību veltot patiesā cildinājumam.
Divu stundu garumā klausītāji bez pārtraukuma tiek nesti no dziļi personīga pārdzīvojuma līdz pārlaicīgam, pārpersoniskam mieram, gan izdzīvo izmisumu un sāpes, gan tiek pacelti bezgalīga skaistuma augstumos vai padzirdīti rimta, pārpasaulīga miera malkiem.
Koncertā izskanējusī sakrālā mūzika ļoti uzkrītoši ir gājusi ceļus jaunās vienkāršības un jaunā garīguma virzienā, ļaujoties arī dziļākai emocionalitātei. Acīmredzot tāpēc, ka sakrālā skaņu pasaule sevī nes kalpošanas ideju, sludināšanas, uzrunāšanas, saprašanās centienus, vārda un domas nesējas spēku.
Riharda Dubras opuss “Silence, Love and Light” (“Klusums, mīlestība un gaisma”, 2012) ar mātes Terēzes tekstiem ir devis nosaukumu koncerta koncepcijai un arī ievirzi tālāk sekojošu darbu izlasei, ko turpina Jāņa Lūsēna “Adoramus te” (“Pielūdzam Tevi”, 2003) ar zvaniņu un čelestas krāsām, Andreja Selicka fragments no “Litānijas mātei Terēzei” (2012, mātes Terēzes un komponista teksti) ar somu dūdu, varganu iezīmētu spēku un minimālisma ietekmētu formas veidojumu. Georga Pelēča rokrakstam raksturīgās gaišās vienkāršības pilna izskan “Alleluia” no oratorijas “Nāvi ar nāvi iznīcinājis” (2004), tad Pētera Butāna meistarīgi veidotās IV un V daļa no kora simfonijas “Lux aeterna” (“Mūžīgā gaisma”, 2004), kuru caurauž personīgi izsāpēta tiecība pēc acu un pasaules gaismas, arī Ērika Ešenvalda “O salutaris hostia” (“Ak, pestījošais upuri”, 2008). Pēc sasniegtās skaistuma apoteozes nāk skaudrs lūzums un latviešu mūzikas zelta laikmeta mierpilnās alūzijas – fragments no Jura Karlsona “Adoratio” (“Pielūgšana”, 2010). Artura Maskata “Agnus Dei” (“Dieva Jērs”) no “Mesas” (2002) lūkojas ar pazemīgas pacietības rāmu seju, ko nomaina Pētera Vaska “Mūsu Tēvs debesīs”, “Pater noster” redakcijas latviešu valodā (2013) pirmatskaņojums.
Un beigās – sirsnīga lūgšana – Ērika Ešenvalda “Debess litānijā” (2011) ar Friča Bārdas dzeju – sonori bagāts, bet idejā vienkāršs un nemākslots darbs, kura jaunā redakcija ved uz svinīgu apliecinājumu (ar komponista jau agrāk izmantotu un suģestējošu efektu – ūdens glāžu sanoņu izskaņā).
Latvijas Radio koris, Valsts akadēmiskais koris “Latvija”, koris “Ave Sol”, Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris, Rīgas Doma zēnu koris un Rīgas zvanu ansamblis “Primus” skaniski piepilda visu Doma telpu. Skaņa dzīvo un plūst no dažādiem avotiem – altāra daļas, ērģeļu kora, sānu jomas, vidusdaļas, realizējot Sigvarda Kļavas iecerēto trejādības ideju: “Daudzbalsu koris un orķestris tepat ar mums kopā uz zemes. Zēnu kora eņģeļbalsis starp debesīm un zemi. Un solobalsu ieraksti katedrāles jumolā.” Trīs diriģenti – katrs citāds: koncepcijas autors, Andris Veismanis un Māris Sirmais.
Dziļš pārdzīvojums. Iezīmēta vertikāle. Svētki ir sākušies.
