“Klusums nes, un sirds neapstājas” 0
Dzejniece, proziste un dramaturģe Sandra Vensko (Alksne, 1958) dzimusi, augusi, mācījusies un dzīvo Grobiņas novadā, Lejaskurzemē, rakstīt sākusi 14 gadu vecumā, publicējas kopš 1974. gada. 1988. gadā debitēja kā jaunā dramaturģe, pirmā dzejas grāmata “Jūras puķe” iznākusi 1993. gadā.
Raksta gan bērniem un pusaudžiem, gan pieaugušajiem; viņas lugas “Pagalms” un “Novēli man…” iestudētas Liepājas teātrī, Latvijas Radio skanējušas raidlugas “Lielās pļavas iemītnieki”, “Mazulīte Vējaslota”, “Melnais mežastrazds” un “Kazas”.
Sandra Vensko aktīvi piedalās Liepājas un novadu kultūras dzīvē, ir Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) Liepājas biroja vadītāja, “Piejūras pilsētu literārās akadēmijas” koordinatore Kurzemē. Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes rīkotajā konkursā saņēmusi “Baltā vilka” balvu par stāstu pusaudžiem “Vāvere” (2007), luga “Mārča” godalgota KM lugu konkursā. Saņēmusi balvu Eiropas Gada cilvēks Liepājā (2013). Patlaban top romāns “Spīlas”.
– Latvijā šobrīd vērojama liela interese par vēsturisku literatūru – gan dokumentāliem darbiem, gan romāniem. Arī pati esat pievērsusies šim žanram. Kā skaidrojat šo – gan sabiedrības, gan savu – interesi?
S. Vensko: – Sabiedrību, manuprāt, vienmēr interesē, kā veidojušies gan dzimtu, gan tautu likteņi, šajā ziņā Latvija nav izņēmums. Agrāk tas bija ar tādu vieglu tīmeklīti aizvilkts, tagad ir iespējas atrast, salīdzināt un ieraudzīt pašam, vēlēties pastāstīt īstāk un patiesāk. Un visu laiku salīdzināt, vai kāds nemelo, un, ja melo, tad kāpēc? Intensīvi piedāvājot skatījumu uz pagātnes notikumiem, var izvēlēties, ko paņemt no šā piedāvājuma, kāds ir žanrs, tehnika, kā vēsture ieplūst apziņā. Ne visus interesē vēsturiskie sižeti, tomēr, tiklīdz vēsture ieaužas kinofilmā, izrādē vai romānā, lasītājs no tā nevar izbēgt, no piederības un savas vietas šajā ainavā. Manuprāt, latvieši mēģina visu sevī reabilitēt – ne tikai sāpīgo, arī to, kas aizklāj vēsturisko patiesumu. Visi kopā veido vēsturi, un šī vēsture veido valsti. Sabiedrība kļūst atvērtāka, drošāka un pieņem viedokļu dažādību. Manā uztverē pagātne ir jāizdzīvo kā savējā. Jāizcieš vienu reizi tā, lai būtu miers gan iekšēji, gan ārēji, lai neviens vairs nejustos pazemots vai valstiski ievainots. Garīgums ir saistīts ar pagātni, un garīgums ir šodiena. Tas arī mani saista ar vēsturi, tas sasaista sabiedrību. Sabiedrība kļūst labāka. Man tas ir svarīgi, radot savus darbus. Tomēr visvairāk šobrīd domāju par to, ka romāns “Maigā okupācija” man deva izpratni par to, kas ar cilvēku var notikt pret paša gribu. Un tagad, kad rakstu “Spīlas”, ir pavisam citas izjūtas un cita pieredze, kā cilvēkam būtu jādzīvo, lai justos laimīgs.
– Kas – kādi notikumi, emocijas, pieredze – šobrīd iedvesmo jūsu dzeju?
– Dzeja man vienmēr ir līdzsvara meklējumi sevī – caur zemapziņas kanāliem, jūtu iezīmēšanās noteiktā trajektorija. Dzejā esmu visatklātākā un esmu parasti visu radījusi kā pierakstu tam, kas taps vai notiks vēlāk. No naiva dabas apraksta līdz dziļam mieram vai trauksmainai klātesamībai it visos procesos, smalkajos plānos vai raupjā realitātē, kas valda visapkārt. Līdzās tik tuvu pietuvinājies naids, un mīlestība ir vissvarīgākais, kas cilvēkam šobrīd nepieciešams. Bezspēcīguma izjūta un ticība pavasara siltajām straumēm. Kad zaudēti tuvi cilvēki, laikam ritot, dzīve pārmainās un izpratne par laiku arī ir cita. Pietuvojot caur notikumiem nāvi, rodas arī izpratne par garīgajām ciešanām, un katram taču ir skaidrs, ka tādas tās nevar būt mūžīgi. Apkārt tik tuvu līdzās mīlestībai atrodas iznīcība, un par to ir jādomā visu laiku, par to, kas dzīvē patiešām svarīgs. Mīlestība ir svarīga. Mani pieaugušie dēli, paaudze, kura par vēsturi varbūt vēl nedomā. Un lai jūras tuvums un krasta līnija paisuma un bēguma brīžos iedvesmo.
– Kāda šoziem bija jūra pie Liepājas?
– Ļoti mierīga. Izmetusi saules akmeņus, sagaidījusi dzintaru ķērājus. Šoziem jūra ir rāmi skaista, un miglā var stāvēt un saprast, kā tieši mirklīgais mūžīgajā atrodas cieši līdzās.
***
kad mēs atraduši būsim to putnu nosalušām kājām un dzeltenu knābi
sniegs atkāpsies un paliks
nemanāmi smalka un gaistoša
saskarsme miglas vālos
no jūras uz mani
no jūras uz tevi
pa laipām un muliņiem nozaudētas stigmu pēdas
atslēgu saišķi visgarām padebesī cits par citu skaistāki
zelta un sarūsējuši sidraba un alvoti
pakavveidīgi un rakstaini kukuržņos iespārdīti krūtīs ieklauvēti
izvilināti no mutēm
ādā iededzināti
un apmātībā saspiesti plaukstās dzirdami tālumā tvaikoņi burinieki laiviņas
zīda atkailinājumā piepacelti noburti laikā un telpā
alkstot suminot dzīvi pārkārtot un atrast un vēlreiz saprast
saprast vēlreiz un atrast un pārkārtot dzīvi
suminot
alkstot
tevi uz jūras mani uz jūras
telpā un laikā noburti piepacelti atkailinājumā
no vālos miglas saskarsme gaistoša
un smalka
nemanāmi paliks
un atkāpsies sniegs
knābi dzeltenu
un kājām nosalušām putnu to būsim atraduši mēs kad?
***
rītam ir ziemeļu garša
uz lūpām
tu ziedlapu nopūt
no manām krūtīm
tu ziedlapu nopūt
caur stikla rūtīm
rītam ir ziemeļu šarms
un
būtība
***
Kad lidojuma gaidās apstājos, samulstu.
Klusums nes, un sirds neapstājas.
Dzestruma nav, mazdrusku dreb kājas.
Pirms līdzsvara.
Pirms izlīdzināšanās.
Porcelāns
Kad atlido zīlīte un nolaižas uz manas plaukstas,
Pabaro putniņu, lēni pieskaroties tai ar savu elpu.
Ziema ir smalks porcelāns, jūtas savā veidolā trauslas.
Kad atlido zīlīte un nolaižas uz manas plaukstas.
Atklāsme ir izlobīta sēkliņa tevī, lūpas vēja aukstas.
Irbenes, kazenes, lācenes nogaršojot, palieku maigumā,
Kad atlido zīlīte un nolaižas uz manas plaukstas,
Baro putniņu, lēni pieskaroties tai ar savu elpu.
Maijpuķītes
Savu saulessargu un zelta iemuti uz palodzes atstāju,
Draugus neziņā pametu, sirdsbalsij klausīju savai.
Gultasveļu es, protams, kārtīgi uzbužināju.
Savu saulessargu un zelta iemuti uz palodzes atstāju.
Tad, rotāta maijpuķītēm ziemā, kā ar burvju paklāju
Domās aizlidoju līdz horizonta līnijai tavai.
Savu saulessargu un zelta iemuti uz palodzes atstāju,
Draugus neziņā pametu, sirdsbalsij klausīju savai.
