Mobilā versija
Brīdinājums -2.4°C
Voldemārs, Valdemārs, Valdis
Svētdiena, 11. decembris, 2016
24. marts, 2015
Drukāt

“Klusums nes, un sirds neapstājas”

Foto - Marina KozlovaFoto - Marina Kozlova

Sandra Vensko: "Pagātne ir jāizdzīvo kā savējā. Jāizcieš vienu reizi tā, lai būtu miers gan iekšēji, gan ārēji."

Dzejniece, proziste un dramaturģe Sandra Vensko (Alksne, 1958) dzimusi, augusi, mācījusies un dzīvo Grobiņas novadā, Lejaskurzemē, rakstīt sākusi 14 gadu vecumā, publicējas kopš 1974. gada. 1988. gadā debitēja kā jaunā dramaturģe, pirmā dzejas grāmata “Jūras puķe” iznākusi 1993. gadā.

Raksta gan bērniem un pusaudžiem, gan pieaugušajiem; viņas lugas “Pagalms” un “Novēli man…” iestudētas Liepājas teātrī, Latvijas Radio skanējušas raidlugas “Lielās pļavas iemītnieki”, “Mazulīte Vējaslota”, “Melnais meža­strazds” un “Kazas”.

Sandra Vensko aktīvi piedalās Liepājas un novadu kultūras dzīvē, ir Latvijas Rakstnieku savienības (LRS) Liepājas biroja vadītāja, “Piejūras pilsētu literārās akadēmijas” koordinatore Kurzemē. Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padomes rīkotajā konkursā saņēmusi “Baltā vilka” balvu par stāstu pusaudžiem “Vāvere” (2007), luga “Mārča” godalgota KM lugu konkursā. Saņēmusi balvu Eiropas Gada cilvēks Liepājā (2013). Patlaban top romāns “Spīlas”.

– Latvijā šobrīd vērojama liela interese par vēsturisku literatūru – gan dokumentāliem darbiem, gan romāniem. Arī pati esat pievērsusies šim žanram. Kā skaidrojat šo – gan sabiedrības, gan savu – interesi?

S. Vensko: – Sabiedrību, manuprāt, vienmēr interesē, kā veidojušies gan dzimtu, gan tautu likteņi, šajā ziņā Latvija nav izņēmums. Agrāk tas bija ar tādu vieglu tīmeklīti aizvilkts, tagad ir iespējas atrast, salīdzināt un ieraudzīt pašam, vēlēties pastāstīt īstāk un patiesāk. Un visu laiku salīdzināt, vai kāds nemelo, un, ja melo, tad kāpēc? Intensīvi piedāvājot skatījumu uz pagātnes notikumiem, var izvēlēties, ko paņemt no šā piedāvājuma, kāds ir žanrs, tehnika, kā vēsture ieplūst apziņā. Ne visus interesē vēsturiskie sižeti, tomēr, tiklīdz vēsture ieaužas kinofilmā, izrādē vai romānā, lasītājs no tā nevar izbēgt, no piederības un savas vietas šajā ainavā. Manuprāt, latvieši mēģina visu sevī reabilitēt – ne tikai sāpīgo, arī to, kas aizklāj vēsturisko patiesumu. Visi kopā veido vēsturi, un šī vēsture veido valsti. Sabiedrība kļūst atvērtāka, drošāka un pieņem viedokļu dažādību. Manā uztverē pagātne ir jāizdzīvo kā savējā. Jāizcieš vienu reizi tā, lai būtu miers gan iekšēji, gan ārēji, lai neviens vairs nejustos pazemots vai valstiski ievainots. Garīgums ir saistīts ar pagātni, un garīgums ir šodiena. Tas arī mani saista ar vēsturi, tas sasaista sabiedrību. Sabiedrība kļūst labāka. Man tas ir svarīgi, radot savus darbus. Tomēr visvairāk šobrīd domāju par to, ka romāns “Maigā okupācija” man deva izpratni par to, kas ar cilvēku var notikt pret paša gribu. Un tagad, kad rakstu “Spīlas”, ir pavisam citas izjūtas un cita pieredze, kā cilvēkam būtu jādzīvo, lai justos laimīgs.

– Kas – kādi notikumi, emocijas, pieredze – šobrīd iedvesmo jūsu dzeju?

– Dzeja man vienmēr ir līdzsvara meklējumi sevī – caur zemapziņas kanāliem, jūtu iezīmēšanās noteiktā trajektorija. Dzejā esmu visatklātākā un esmu parasti visu radījusi kā pierakstu tam, kas taps vai notiks vēlāk. No naiva dabas apraksta līdz dzi­ļam mieram vai trauksmainai klātesamībai it visos procesos, smalkajos plānos vai raupjā realitātē, kas valda visapkārt. Līdzās tik tuvu pietuvinājies naids, un mīlestība ir vissvarīgākais, kas cilvēkam šobrīd nepieciešams. Bezspēcīguma izjūta un ticība pavasara siltajām straumēm. Kad zaudēti tuvi cilvēki, laikam ritot, dzīve pārmainās un izpratne par laiku arī ir cita. Pietuvojot caur notikumiem nāvi, rodas arī izpratne par garīgajām ciešanām, un katram taču ir skaidrs, ka tādas tās nevar būt mūžīgi. Apkārt tik tuvu līdzās mīlestībai atrodas iznīcība, un par to ir jādomā visu laiku, par to, kas dzīvē patiešām svarīgs. Mīlestība ir svarīga. Mani pieaugušie dēli, paaudze, kura par vēsturi varbūt vēl nedomā. Un lai jūras tuvums un krasta līnija paisuma un bēguma brīžos iedvesmo.

– Kāda šoziem bija jūra pie Liepājas?

– Ļoti mierīga. Izmetusi saules akmeņus, sagaidījusi dzintaru ķērājus. Šoziem jūra ir rāmi skaista, un miglā var stāvēt un saprast, kā tieši mirklīgais mūžīgajā atrodas cieši līdzās.

***

kad mēs atraduši būsim to putnu nosalušām kājām un dzeltenu knābi

sniegs atkāpsies un paliks

nemanāmi smalka un gaistoša

saskarsme miglas vālos

no jūras uz mani

no jūras uz tevi

pa laipām un muliņiem nozaudētas stigmu pēdas

atslēgu saišķi visgarām padebesī cits par citu skaistāki

zelta un sarūsējuši sidraba un alvoti

pakavveidīgi un rakstaini kukuržņos iespārdīti krūtīs ieklauvēti

izvilināti no mutēm

ādā iededzināti

un apmātībā saspiesti plaukstās dzirdami tālumā tvaikoņi burinieki laiviņas

zīda atkailinājumā piepacelti noburti laikā un telpā

alkstot suminot dzīvi pārkārtot un atrast un vēlreiz saprast

saprast vēlreiz un atrast un pārkārtot dzīvi

suminot

alkstot

tevi uz jūras mani uz jūras

telpā un laikā noburti piepacelti atkailinājumā

no vālos miglas saskarsme gaistoša

un smalka

nemanāmi paliks

un atkāpsies sniegs

knābi dzeltenu

un kājām nosalušām putnu to būsim atraduši mēs kad?

***

rītam ir ziemeļu garša

uz lūpām

tu ziedlapu nopūt

no manām krūtīm

tu ziedlapu nopūt

caur stikla rūtīm

rītam ir ziemeļu šarms

un

būtība

***

Kad lidojuma gaidās apstājos, samulstu.

Klusums nes, un sirds neapstājas.

Dzestruma nav, mazdrusku dreb kājas.

Pirms līdzsvara.

Pirms izlīdzināšanās.

 

Porcelāns

Kad atlido zīlīte un nolaižas uz manas plaukstas,

Pabaro putniņu, lēni pieskaroties tai ar savu elpu.

Ziema ir smalks porcelāns, jūtas savā veidolā trauslas.

Kad atlido zīlīte un nolaižas uz manas plaukstas.

Atklāsme ir izlobīta sēkliņa tevī, lūpas vēja aukstas.

Irbenes, kazenes, lācenes nogaršojot, palieku maigumā,

Kad atlido zīlīte un nolaižas uz manas plaukstas,

Baro putniņu, lēni pieskaroties tai ar savu elpu.

 

Maijpuķītes

Savu saulessargu un zelta iemuti uz palodzes atstāju,

Draugus neziņā pametu, sirdsbalsij klausīju savai.

Gultasveļu es, protams, kārtīgi uzbužināju.

Savu saulessargu un zelta iemuti uz palodzes atstāju.

Tad, rotāta maijpuķītēm ziemā, kā ar burvju paklāju

Domās aizlidoju līdz horizonta līnijai tavai.

Savu saulessargu un zelta iemuti uz palodzes atstāju,

Draugus neziņā pametu, sirdsbalsij klausīju savai.

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+