×
Mobilā versija
Brīdinājums +16.5°C
Vilis, Vilhelms
Pirmdiena, 28. maijs, 2018
27. decembris, 2016
Drukāt

Aivars Eipurs: Kristietība kolektīvajā zemapziņā vēl turas. Ar Dievu kā optimālo monarhu (1)

Eipurs

Aivars Eipurs

Ļaujiet man šoreiz Ziemassvētku vietā rakstīt par Ziemsvētkiem, jo ar šo vārdu es labāk jūtos, turklāt raidījumā “Kā labāk dzīvot”, kur sarunā par Ziemassvētku jeb Ziemsvētku kartītēm piedalījos kopā ar valodnieci Diti Liepu (nevis Ditu, kā parasts), noskaidroju, ka jo/projām var lietot abus variantus. Proti, Ziemassvētki man vairāk asociējas ar lielu kņadu, tingeltangeļiem, braukšanu pa sniegu kamanās un tuntuļošanos, lai silti. Taču tā visa nebija.

Vismaz man. Savukārt Ziemsvētki ir kaut kas ieturētāks un askētiskāks – pašā svētku apzīmējumā jau trūkst divu burtu, tas vien ko nozīmē! Kaut kas viensētnieciskāks, latviešiem piemērotāks. Šoreiz pelēkāks, jo nebija sniega. Arī sidrabiņa lietiņš nelija – lija, bet tas bija drīzāk vara, ne sidraba.

Klusums mani piemeklēja jau pašā decembra sākumā Londonā, kur biju patīkami pārsteigts, redzot pievilcīgos ielu un veikalu skatlogu greznojumus. Nebija skaļās mūzikas lielajos veikalos, kas mani tā tracinājusi citugad. Bez aizspriedumiem iegriezos kādā izsmalcinātā, dārgā veikalā un pakavējos galantērijas nodaļā, kur personāls šarmēja ar savu izdomu un kur kādā gaņģī vienā ritmā kustējās trīs pārdevējas, kuras tīšām neatgāja tālu viena no otras, lai varētu tās vērot kopā – musulmanieti ar aizsegtu seju un divas, sacīsim, kristietes – balto eiropieti un melnādaino afrikāņu atvasi.

Ar bažām gaidīju, kā būs Latvijā, taču biju patīkami pārsteigts. Ar troksni lielveikalos negadījās sastapties. Savukārt ielu rotājumi, īpaši Jelgavā, arī nelika sarkt un bēdāties par atpalicību no nesen apmeklētās metropoles. Protams, ņemot vērā mērogu un iespējas.

Ar ziemas saulgriežu rotaļām un bluķa vilkšanu šogad negadījās sastapties, virsroku manī ņēma divi citi lielumi – kristietība un nekas. Gan jau ilgošos pēc bluķa nākamgad. Kristietība kā jaunās Eiropas pamatvērtība pamatīgi atšālējusies praksē, bet kolektīvajā zemapziņā – vēl turas. Ar Dievu kā optimālo monarhu; tā vieglāk panest demokrātijas nepilnības. Ar Jēzu kā Dieva dēlu, kurš nelīdzinās karaļu un caru bastardiem. Nu viņš tikko atkal piedzimis. Šādi ejot pa gadskārtu apļiem un nonākot Betlēmes kūtiņā, lai paraudzītos, ja ne uz Jēzu, ja žēlastība pār tevi nav nākusi, tad vismaz uz ganiem, kādi nu ir, pats jūties atkal jauns.

Par Ziem… nu, labi, Ziemassvētku kartītēm. Būt oriģinālam grūti. Sēdēju pie kāda labi apmeklēta galda, kur katrs, kurš kaut ko teica, novēlēja visiem priecīgus… nu, tos pašus! Kad pienāca mana kārta, caur zobiem izlauzās: “Piedodiet, nebūšu oriģināls! Priecīgus Ziemsvētkus!” Nu, kas tas bija? Laikam jau lepnība. Daži šo stāvokli attīsta līdz svētku nesvinēšanai un pie tam aiz savas glupības uzsver to kā savu intelektuālo pārākumu. Paldies Dievam, es šādiem stāvokļiem sen neļaujos. Kā smejies, esmu vienkāršs. Tomēr… līdz Koelju nolaisties nesanāk. Koelju darbi ir kā tāda Ziemassvētku eglīte bez galotnītes. Viss tas pats, viss jau labi, nekā personīga… Atceros kādu ziemas vakaru deviņdesmito gadu otrajā pusē Rīgā, kafejnīcā “Andalūzijas suns”, kad durvīs saskrējāmies ar Koelju, viņš bija ieradies uz savas grāmatas atvēršanu. Melns mētelis, sarkans svīteris, balta šalle, seja ar bārdiņu, amizantums (kā nekā slavenība!)… Un viss. Trīsreiz mēģināju, bet nespēju lasīt.

Pie viena – nācās atvainoties radioklausītājiem un augšminētā raidījuma vadītājiem, ka neesmu atradis nevienu savu Ziemassvētku dzejoli, jo nebiju ticis līdz vietai, kur meklēt jau pasenu žurnāla “Ievas Stāsti” numuru ar manu Ziemassvētku dzejoļu kopu. Bet uz katriem Ziemsvētkiem sacerēt jaunu darbiņu – tā lai paliek komponistu privilēģija, jo vārdu triviālumu izjūtu sāpīgāk. Taču nebeidzu šādos pašapzinīgos mirkļos sev atkārtot – esi vienkāršs! Tāpēc sūtu jums vismaz šīs rindas: – Ko dari?/ – Ak, Dievs! Es aizgulējos/ Gulēju līdz divpadsmitiem/ Nu kārtoju māju/ – Es braucu mājās/ Pa ceļam satiku mūsu draudzeni/ Viņa arī brauc pie mums/ – Nē, lūdzu, nē!/ Bet tu jau nezini, kas tā ir par draudzeni/ – Vienalga! Nu?/–Tā ir Eglīte.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Vajag darbinieku!

Latvijas galvenais izaicinājums nodarbinātības jomā vairs nav bezdarbs, bet gan kvalificēta darbaspēka trūkums, ceturtdien konferences “Nodarbinātība Latvijā vakar, šodien un rīt” atklāšanā sacīja labklājības ministrs Jānis Reirs, ziņo LETA. Ministrs arī norādīja, ka darba tirgū ne mazāk svarīgas ir darbinieka vajadzības, tostarp finansiāls nodrošinājums, veselībai un drošībai atbilstoša vide, emocionāls gandarījums, kā arī izaugsmes iespējas.

Vai baidāties, ka sausais pavasaris ietekmēs jūsu dārza ražu?
Draugiem Facebook Twitter Google+