Mobilā versija
Brīdinājums +1.0°C
Daina, Dainis, Dainida
Svētdiena, 22. oktobris, 2017
27. decembris, 2016
Drukāt

Aivars Eipurs: Kristietība kolektīvajā zemapziņā vēl turas. Ar Dievu kā optimālo monarhu (1)

Eipurs

Aivars Eipurs

Ļaujiet man šoreiz Ziemassvētku vietā rakstīt par Ziemsvētkiem, jo ar šo vārdu es labāk jūtos, turklāt raidījumā “Kā labāk dzīvot”, kur sarunā par Ziemassvētku jeb Ziemsvētku kartītēm piedalījos kopā ar valodnieci Diti Liepu (nevis Ditu, kā parasts), noskaidroju, ka jo/projām var lietot abus variantus. Proti, Ziemassvētki man vairāk asociējas ar lielu kņadu, tingeltangeļiem, braukšanu pa sniegu kamanās un tuntuļošanos, lai silti. Taču tā visa nebija.

Vismaz man. Savukārt Ziemsvētki ir kaut kas ieturētāks un askētiskāks – pašā svētku apzīmējumā jau trūkst divu burtu, tas vien ko nozīmē! Kaut kas viensētnieciskāks, latviešiem piemērotāks. Šoreiz pelēkāks, jo nebija sniega. Arī sidrabiņa lietiņš nelija – lija, bet tas bija drīzāk vara, ne sidraba.

Klusums mani piemeklēja jau pašā decembra sākumā Londonā, kur biju patīkami pārsteigts, redzot pievilcīgos ielu un veikalu skatlogu greznojumus. Nebija skaļās mūzikas lielajos veikalos, kas mani tā tracinājusi citugad. Bez aizspriedumiem iegriezos kādā izsmalcinātā, dārgā veikalā un pakavējos galantērijas nodaļā, kur personāls šarmēja ar savu izdomu un kur kādā gaņģī vienā ritmā kustējās trīs pārdevējas, kuras tīšām neatgāja tālu viena no otras, lai varētu tās vērot kopā – musulmanieti ar aizsegtu seju un divas, sacīsim, kristietes – balto eiropieti un melnādaino afrikāņu atvasi.

Ar bažām gaidīju, kā būs Latvijā, taču biju patīkami pārsteigts. Ar troksni lielveikalos negadījās sastapties. Savukārt ielu rotājumi, īpaši Jelgavā, arī nelika sarkt un bēdāties par atpalicību no nesen apmeklētās metropoles. Protams, ņemot vērā mērogu un iespējas.

Ar ziemas saulgriežu rotaļām un bluķa vilkšanu šogad negadījās sastapties, virsroku manī ņēma divi citi lielumi – kristietība un nekas. Gan jau ilgošos pēc bluķa nākamgad. Kristietība kā jaunās Eiropas pamatvērtība pamatīgi atšālējusies praksē, bet kolektīvajā zemapziņā – vēl turas. Ar Dievu kā optimālo monarhu; tā vieglāk panest demokrātijas nepilnības. Ar Jēzu kā Dieva dēlu, kurš nelīdzinās karaļu un caru bastardiem. Nu viņš tikko atkal piedzimis. Šādi ejot pa gadskārtu apļiem un nonākot Betlēmes kūtiņā, lai paraudzītos, ja ne uz Jēzu, ja žēlastība pār tevi nav nākusi, tad vismaz uz ganiem, kādi nu ir, pats jūties atkal jauns.

Par Ziem… nu, labi, Ziemassvētku kartītēm. Būt oriģinālam grūti. Sēdēju pie kāda labi apmeklēta galda, kur katrs, kurš kaut ko teica, novēlēja visiem priecīgus… nu, tos pašus! Kad pienāca mana kārta, caur zobiem izlauzās: “Piedodiet, nebūšu oriģināls! Priecīgus Ziemsvētkus!” Nu, kas tas bija? Laikam jau lepnība. Daži šo stāvokli attīsta līdz svētku nesvinēšanai un pie tam aiz savas glupības uzsver to kā savu intelektuālo pārākumu. Paldies Dievam, es šādiem stāvokļiem sen neļaujos. Kā smejies, esmu vienkāršs. Tomēr… līdz Koelju nolaisties nesanāk. Koelju darbi ir kā tāda Ziemassvētku eglīte bez galotnītes. Viss tas pats, viss jau labi, nekā personīga… Atceros kādu ziemas vakaru deviņdesmito gadu otrajā pusē Rīgā, kafejnīcā “Andalūzijas suns”, kad durvīs saskrējāmies ar Koelju, viņš bija ieradies uz savas grāmatas atvēršanu. Melns mētelis, sarkans svīteris, balta šalle, seja ar bārdiņu, amizantums (kā nekā slavenība!)… Un viss. Trīsreiz mēģināju, bet nespēju lasīt.

Pie viena – nācās atvainoties radioklausītājiem un augšminētā raidījuma vadītājiem, ka neesmu atradis nevienu savu Ziemassvētku dzejoli, jo nebiju ticis līdz vietai, kur meklēt jau pasenu žurnāla “Ievas Stāsti” numuru ar manu Ziemassvētku dzejoļu kopu. Bet uz katriem Ziemsvētkiem sacerēt jaunu darbiņu – tā lai paliek komponistu privilēģija, jo vārdu triviālumu izjūtu sāpīgāk. Taču nebeidzu šādos pašapzinīgos mirkļos sev atkārtot – esi vienkāršs! Tāpēc sūtu jums vismaz šīs rindas: – Ko dari?/ – Ak, Dievs! Es aizgulējos/ Gulēju līdz divpadsmitiem/ Nu kārtoju māju/ – Es braucu mājās/ Pa ceļam satiku mūsu draudzeni/ Viņa arī brauc pie mums/ – Nē, lūdzu, nē!/ Bet tu jau nezini, kas tā ir par draudzeni/ – Vienalga! Nu?/–Tā ir Eglīte.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

Monika Zīle: Vērtīgs ceļa spieķis (1)Vai tiešām pienācis laiks saprast, ka nav tādas profesijas, kas garantē palikšanu izvēlētajā nodarbē līdz pensijai?
Uldis Šmits: Bet igauņi...Labāk pieaicināt pāris tūkstošus lietpratēju prioritārā nozarē nekā padarīt visu ekonomiku atkarīgu no viesstrādniekiem
Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Bagātie un nabagie

Latvijas miljonāru saraksta veidotāji vakar nosauca valsts 100 turīgāko cilvēku vārdus. Miljonāru saraksta galvgalī ir divi “ABLV Bank” bankas īpašnieki, kuru bagātība tiek lēsta par 315 miljoniem un 312 miljoniem eiro.

Eiropas Savienības statistikas birojs “Eurostat” šonedēļ publiskoja datus par nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvaru ES valstīs 2016. gadā. Atbilstoši šiem datiem Latvijā nabadzības vai sociālās atstumtības riskam pakļauti 28,5% no visiem iedzīvotājiem jeb 550 000 cilvēki.

Vai piekrītat apgalvojumam, ka vīriešiem pēc 40 gadiem jālieto steroīdi?
Monika Zīle: Garā mēle un īsās rokas (5)Kuplo ģimeņu ieguvums no demogrāfijas veicināšanai piešķirtajiem miljoniem pagaidām neskaidrs
Māris Antonevičs: "Jaunās sejas" gaidotIzmaiņas mediju uzburtajā pasaules kārtībā – izrādās, ka jauni, spilgti līderi ne vienmēr ir liberāli.
Draugiem Facebook Twitter Google+