Viedokļi
Komentāri

Māra Libeka: Zaļajā partijā stājas krāsas, nevis pārliecības dēļ 16

Foto – Evija Trifanova/LETA

Ikreiz, kad dzirdu piesaucam Latvijas Zaļo partiju (LZP), kura nupat sasniedza 27 gadu vecumu, cenšos saprast – kur tad ir tas zaļums? Tās līdzpriekšsēdētājs, zoologs Ingmārs Līdaka ik pa laikam atgādina, ka viens no partijas galvenajiem mērķiem esot saglabāt zaļumu, piemin politiskā spēka dinamisko attīstību un cīnās par divlitrīgajām alus pudelēm un atkritumu apsaimniekošanas cenas palielinājumu. Partijas priekšsēdētājs Edgars Tavars sirsnīgi raugās uz ASV jaunievēlēto prezidentu Donaldu Trampu, kurš apšauba globālās sasilšanas teoriju – tā esot “dārgs mīts”, bet globālās klimata pārmaiņas – ķīniešu izdomājums. Dinamisko attīstību itin veikli īsteno bijušais zaļais premjerministrs Indulis Emsis, kurš bez saskaņošanas ar Valsts vides dienestu cītīgi rosās jūras krasta aizsargjoslā, jo viņam vajag ceļu dabas liegumā tūlīt un tagad.

Nesen publiskajā telpā izskanēja lietuviešu satraukums par Baltkrievijā būvēto Astravjecas atomelektrostaciju, kura jānodod ekspluatācijā 2019. gadā, bet kuras projekta kvalitāte ir apšaubāma un rada bažas par iespējamām avārijām nākotnē. Bet Latvijas pusē ir klusums, neviens zaļais ne ar pušplēstu vārdu nav bildis, ka radioaktīvais piesārņojums var skart arī lielu mūsu valsts teritorijas daļu, ja apšaubāmā projekta dēļ kaut kas notiks.

Daudzi droši vien atceras, ka Saeimas deputāts Līdaka, nespējot savaldīt emocijas parlamenta sēdē, kliedza: “Aizver muti!” Ar to viņš tiešām daudziem palika atmiņā. Taču tad, kad Šlokenbekas ezerā masveidā slāpa zivis, jo ūdenstilpē bija ieplūdušas skābekli neitralizējošas ķīmiskas vielas, Zaļajā partijā bija klusums, it kā tādas vispār nebūtu.

Neviens zaļais nepalika zaļš no dusmām, kad valdība pieņēma Zemkopības ministrijas sagatavoto rīkojumu par koku ciršanas maksimāli pieļaujamo apjomu 2016. – 2020. gadam, līdz ar to ļaujot izcirst bioloģiski augstvērtīgus un aizsargājamus meža biotopus, neņemot vērā, ka šāda rīcība ir pretrunā Eiropas Komisijas (EK) pieņemtajai direktīvai. Latvijā joprojām nav veikta biotopu kartēšana un Meža valsts reģistrā nav informācijas par aizsargājamajām teritorijām, kas nodrošina konkrētu augu, dzīvnieku un sēņu sugu pastāvēšanu. Pieņemot šo lēmumu, ar zaļo domāšanu izcēlās un iebildumu cēla Nacionālās apvienības pārstāvji – vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards un tieslietu ministrs Dzintars Rasnačs. Viņi lēmumam pievienoja savu īpašo viedokli, ka to nedrīkst pieļaut.

Būtu saprotams, ja savu viedokli šajā jautājumā paustu no zaļajiem nākušais Valsts prezidents Raimonds Vējonis, biologs, kuram vajadzētu būt bažīgam vismaz par to, ka EK pret Latviju var sākt pārkāpuma procedūru par veco bioloģiski augstvērtīgo mežaudžu izciršanu. Bet prezidents labāk reklamē cāļu gaļas ēdienu pavārgrāmatu, nekā satraucas par tādiem niekiem.

Partija, kas sevi iekrāsojusi Mātes Dabas krāsā, nekad nav bijusi pati par sevi kā, piemēram, Somijas Zaļā partija, kas pēdējās parlamenta vēlēšanās ieguva 15 deputātu vietas jeb tik daudz kā vēl nekad savā pastāvēšanas vēsturē. Latvijas Zaļā partija vienmēr draudzīgi snaudusi uz Latvijas Zemnieku savienības pleciem un parasti nekļūst zaļa no dusmām, ja zaļās idejās parādās pretrunas draudzīgo sadarbības partneru iecerēm.

Zaļā krāsa atsvaidzina, atvieglo un dziedina, un, izskatās, vadošajiem politiķiem, kuri atrodas Zaļās partijas rindās, neko vairāk nevajag. Tikko tika atsvaidzināts un dziedināts Gatis Truksnis, kurš pēc mēra amata zaudēšanas Jūrmalā atkal sirsnīgi uzņemts Zaļajā partijā. Zaļā ir sirds čakras krāsa, kas simbolizē beznosacījuma mīlestību un līdzjūtību, tāpēc nav jābrīnās, ka Latvijas Zaļajā partijā iestājas zaļās krāsas, nevis pārliecības dēļ.

LA.lv