Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
3. septembris, 2013
Drukāt

Knuts Skujenieks: Kultūra ir nācijas prestiža jautājums, par ko patlaban neviens nedomā

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Uzrunāts sarunai par Dzejas dienām un dzeju vispār, Knuts Skujenieks piekrīt uzreiz, vien norāda, ka dzeju vairs neraksta un lielos sarīkojumos aktīvi nepiedalās. Tomēr, grozi, kā gribi, tieši viņš šogad Dzejas dienu Rīgas programmā pārstāv mūsu dzejniecības zelta paaudzi, kas debitēja pagājušā gadsimta 60. gados.

 

Ceturtdien, 5. septembrī, kad Knutam Skujeniekam aprit 77, Dzejas dienas atklās ar viņa dzejas kopu.

 

– Palaikam vēl izskan: Dzejas dienas vairs nav tādas kā agrāk, daudziem vecākās paaudzes cilvēkiem pietrūkst plašā sarīkojuma Esplanādē. Protams, tas bija reprezentatīvs, bet personīgi man kā dzejas lietotājai daudz vērtīgāk šķiet, ka notiek daudz un dažādi sarīkojumi, starp kuriem katrs var izvēlēties sev piemērotāko…

K. Skujenieks: – Pilnīgi pareizi. Otrs, Dzejas dienu tradīcija pat tad, kad Rīgā īsti nekas nenotika, provincē tomēr nepārtrūka. Tagad gan ir sarežģītāk, jo, ja grib dzejniekus kur aicināt, vispirms jādomā par transportu. Es jau arī šobrīd varu piedalīties sarīkojumos tikai tad, ja mani aizved un atved, jo tik brīvi un labi vairs nekustos kā kādreiz. Gadi un kondīcija liek sevi manīt. Katrā ziņā manai otrajai pusei viegla dzīve ar mani nav, neesmu nekāds dārgakmens.

– Viņai ar jums jau nekad nav bijis viegli. Kad jūsu sarakste iznāca grāmatā, lasīju to, centos iztēloties sevi viņas vietā un domāju: nezinu gan…

– Tolaik cilvēki bija cita kaluma. Dzīvē bija ļoti maz iespēju, neliela izvēle, dzīvošana trūkumā. Trūkums pēc lēģera mani nebaidīja, jo es visu lielāko dzīves daļu – skolnieka, studenta gadus – biju dzīvojis lielā nabadzībā.

– Protams, dzeja ir mirkļa impulss, tomēr vajadzīgs laiks, kad uzrakstīt,
pārlasīt. Nupat lasīju jūsu jaunāko darbu – lēģera “Kārtis”, un atkal par to brīnījos.

– Parasti dzejai atlika dažas stundas dienā. Kad atgriezāmies no darba, bija jātiek pie neliela dopinga – kafijas vai tējas. Mēs dzērām to, ko sauc par tējas stiprumu – lielākā tējas paka 100 vai 200 gramu, nu jau vairs neatceros, uz trīslitru burku ūdens. Tā kā, protams, nebijām sevišķi uzbarojušies, efektu sajutām. Tad bija jāatrod kaktiņš, kur pastrādāt. Ļoti grūti bija ziemā, jo man piemita niķis strādājot pīpēt un dzīvojamā telpā pīpēt nedrīkstēja. Bet ārā rokas salst. Tādēļ gāju koridorā, kur pulcējās trumpmaņi, tur kaktiņu atrast varēja. Paņēmu ķeblīti, finiera gabals uz ceļiem, un rakstīju,
kamēr nagi zili. Tad uz brīdi pārtrauc un iet pagrozīties dzīvojamā telpā, pasildās un iet atkal rakstīt. Vasarā bija vienkāršāk. Bet pēdējos gadus es rakstīju katru dienu, dzejas rakstīšana jau bija dzīvesveids. Un lēģerī pēdējos gados uzrakstītā dzeja ir arī labākā. Sākumā vairāk taustījos, vēl izpaudās āra noskaņojumi, mēģinājumi atrisināt visas pasaules problēmas. Ar to visi slimoja – Vācietis, Belševica, protams, es arī.

Tad pamanīju – kā tādi mazi dzīvnieciņi sāk līst ārā liriski dzejoļi. Sākumā man tas šķita mazliet kā tāds kauna traips – kā tad tā, es taču te par globālo… Kad sāku saprast būtību, viss globālais bleķis nokrita pats no sevis. Savā ziņā tas bija ļoti svētīgi, ka rakstīju pats sev. Paskatieties, kas palicis pāri no dzejoļiem, kas rakstīti, tā sakot, atmodas ugunskuru gaismā? Nekas!

Papīra vērtība. Vai dzejniekiem vispār būtu jāiesaistās politiskos procesos?…

– Bairons savulaik devās cīnīties uz Grieķiju, Šāndors
Pētēfi un citi 19. gadsimta Eiropas dzejnieki iesaistījās savu valstu nacionālās neatkarības cīņās. Par latviešu dzejdariem nemaz nerunāsim – tie piedalījušies visos politiskajos procesos kopš 19. gadsimta vidus…

– Protams, tas viss noticis, bet tie nav šo dzejnieku pārliecinošākie darbi. Tā varētu būt mācība arī manai paaudzei, redzot, kā gājis priekšgājējiem. Viņi izpildīja savu misiju, bet atceramies mēs viņus gluži citu iemeslu dēļ. Toreiz arī sapratu, ka man kā dzejniekam nav ko iejūgties politikas ratos. Tam, par ko dzejnieks raksta, jābūt daudz dziļākam, daudz plašākam. Tagad skatos uz saviem jaunajiem kolēģiem un redzu – viņi arī ir nebrīvi, salasījušies dažādas teorijas, dzejai tas absolūti neder. Izglītoties vajag, bet tā, lai izlasītais iegulst uz neatgriešanos. Mākslām – dzejai, glezniecībai, mūzikai – nav nekāda sakara ar teoriju, tā nāk vēlāk, pētot to, kas ir radīts.

– Apritējuši aptuveni simts gadi kopš lielajiem mākslu manifestiem, varbūt atkal atsākas to laiks?

– Klusībā ceru, ka arī tas pāries, bet, pie kā nonāksim, to vēl nevar redzēt, jo pārmaiņu posms, šķiet, pārāk ilgi ievilcies. Vēl kas mani skumdina – tik principiāli uzbrukumi visai latviešu literatūrai, kas radīta pirms pašreizējiem rakstniekiem… Protams, tas bijis arī agrāk, bet tad vismaz bija pretsvars – dekadentiem, piemēram, pretsvarā bija Blaumanis.

Vienmēr esmu uzskatījis, ka totāls antitradicionālisms ir neveselīgs. Īpaši tādēļ, ka tīrs tradicionālisms nemaz nepastāv, jo tad tas vienkārši ir netalantīga un nepatstāvīga cilvēka darinājums. Tradīcijai sekot nevajag, bet tradīcijā radītais jāuztur sevī. Nevis, teiksim, paziņot: derīgs tikai no tās vietas līdz šitai. Mākslā centimetru mērs neder.

– Bet mums taču ir arī ļoti poētiski jaunie dzejnieki, piemēram, Māris Salējs…

– Protams, turklāt ļoti labs dzejnieks. Tāpat mana kolēģe Liāna Langa ir laba dzejniece, un ir vēl daļa labu dzejnieku, kurus negribu ne uz kādām pakāpēm grupēt. Ir jau vēl kas: skaitliski lielas tautas un lielas literatūras ietvaros nav aktuāli attīstīt valodu. Protams, gan starp angļu, gan franču, gan vācu dzejniekiem ir tādi, kam skaista valoda un stils, un viņi tiek par to cienīti, bet viņiem jautājums par dzimto valodu nav tik akūts. Mums literatūra ir vienīgais reālais dzimtās valodas attīstības ceļš. Cita nav. Tas, ko māca skolā vai apspriež Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisijā, ir blakusprodukts. Bet es redzu, ka brīvākas izpausmes vārdā arvien vairāk literatūrā ienāk nefiltrēta valoda, žargons. Neesmu pret to, lai lietotu valodā, pieņemsim, rupjības, bet uzskatu – tās jālieto gan lingvistiski precīzi, gan atbilstoši situācijai.

– Bet varbūt tā notiek, jo patlaban valda lielu ideju trūkums principā un globāli – ne jau tikai literatūrā un ne tikai Latvijā. Tāds ētisks, filozofisks vakuums.

– Ir tā, un droši vien to ietekmē arī mūsu valsts politika, kas stipri nenoteikta. Bet es to saistu ar plašo emigrēšanu, kad ļaudis bariem mūk no kuģa.

Mums ir daudz dramatisku un pat traģisku situāciju, kuras, kā man liekas, no gara darbinieku puses nav vēl īsti apzinātas, bet tās varētu būt par impulsu mākslas darbiem. Otrs, kas it kā vairāk attiecas uz tēlotāju mākslu, bet turpat arī literatūra – vairs nav redzama ieinteresētība cilvēkā, viņš bieži figurē kā tips. Agrāk cilvēkus tā nešķiroja.

Protams, varēja būt labāks, sliktāks, paklīdušāks, taču katrs bija cilvēks, kurā varēja saskatīt kādu problēmu. Tas gan vairāk zīmējas uz prozu. Bet dzeja ar visiem kontrastiem ir pārāk maz emocionāla, tajā pārāk maz jūtamas radītāja emocijas, kas taču dzejā ir pirmais un galvenais.

– Man ir sajūta, ka šobrīd starp sabiedrību un literatūru izveidojušās dīvainas attiecības. No vienas puses, sabiedrība uzskata rakstniekus gandrīz vai par tādiem dienderiem. Bet, no otras puses, kad notiek Dzejas dienas vai Prozas lasījumi, var redzēt, ka liels ir pieprasījums pēc šīm dzīvajām emocijām, kuras cilvēks pats varbūt pat īsti neapzinās, nespēj noformulēt. Viņam vajag, lai to kāds cits izteiktu viņa vietā.

– Tā noteikti ir dzejas un vispār mākslas funkcija, ka tā palīdz cilvēkiem izteikties. Bet attieksme pret mākslām – pie tā ir ļoti daudzi strādājuši, un pie galvenās vainas ir masu mediji, īpaši televīzija. Cik ļoti cilvēki notrulināti ar seriāliem, zaudēta gaume, dziļāka uztveres spēja, jo visu laiku rāda priekšā bildes. Liela daļa cilvēku vispār vairs nelasa – tas ir par grūtu, jo jāliek klāt sava iztēle. Turklāt prese un citi masu mediji pārāk maz uztur literatūras prestižu.

Esmu jau kādreiz teicis, ka Aleksandrs Bloks savus dzejoļus drukāja avīzē “Policijas ziņas” – tajos laikos visi preses izdevumi izmantoja literatūru, viņiem tā bija vajadzīga. Mēs savulaik daudz par to runājām, bet man neizdevās to panākt, ka katrā avīzē drukātu, teiksim, nedēļas dzejoli.

– Viens ir medija izdevēja vēlme drukāt literatūru – “Latvijas Avīze” to dara jau vairāk nekā gadu, bet otra puse – AKKA/LAA noteiktie tarifi.

– Nevar jau uzskatīt, ka dzejolis ir tikai apdrukāts papīrs. Bet var taču vienoties ar dzīvajiem autoriem, reizēm nav pat tik svarīgi, lai daudz maksātu, cik tas, ka dzeja vispār parādās medijos. Bet cilvēki no tā jau ir atraduši. Būtu vajadzīga tikai literatūrai veltīta avīze, kur nejauktu klāt citas mākslas. Tagad esam situācijā, kur literatūrai ir ārkārtīgi grūti attīstīties, jo ir paralizēta kritika, nenotiek diskusijas.

– 60. un 80. gados dzejnieki un rakstnieki bija publiskas figūras. Katrs pazina Ziedoni, Belševicu, Auziņu, Čaklo, Skujenieku. Cik dzejniekus tagad sabiedrībā pazīst, un kuram ir svarīgi, ko viņi domā?

– Tam ir divi iemesli. Padomju laikā tomēr, ja tev bija talants, varēja izlauzties līdz presei vai grāmatai, bet arī dzejā meklēja disidentisma izpausmes.

Latvijā bija diezgan viltīga politika, pie mums tikpat kā nebija tā saucamā samizdata. Nodrukāja varbūt vienu dzejolīti vai stāstiņu reizi pa diviem gadiem, bet rakstnieks tomēr neskaitījās aizliegts. Citur – Ukrainā vai Krievijā – tikpat kā nogalināja 60. gadu paaudzi, jo, kad varēja sākt drukāties, viņi vairs nevienam nebija interesanti.

Bija jau arī pie mums drukas aizliegumi, tomēr ne tā, ka pilnīgi nedrukātu. Tik dzīvu un interesantu literatūras posmu laikam jau mēs vairs nepiedzīvosim. Man ir liela gandarījuma sajūta, ka esmu bijis tā daļa, bet nu vairs ar atdzejošanu nevaru nodarboties, jo atmiņa sāk zust. Un, principiāls liriķis būdams, neesmu uzkrājis arī nekādas iestrādes. Es visu mūžu esmu riskējis ar impulsu, kas tajā brīdī atnāk, jo man personīgi vienmēr licies, ka dzejai tas ir vislabāk.

– Jānis Rokpelnis reiz intervijā minēja, ka liriķis pēc 60 gadiem vispār ir rets gadījums.

– Ārkārtīgi rets, jo cilvēks taču nodilst. Var jau rakstīt, bet tur ir nodiluma procents iekšā. Es to negribēju. Turklāt ar neatkarības atgūšanu man ir maz poētiskas sakarības. Esmu darbojies sabiedriski un politiski, rakstījis dažādas rezolūcijas, uzsaukumus, palīdzējis veidot minoritāšu kultūras biedrības, nedomādams par dzeju, diemžēl no toreiz runātā un rakstītā laba daļa ne tikai nav piepildījusies bet ir piepildījusies gluži pretēji. Bet man nav žēl toreiz notērētā laika. Par deputātu nekļuvu, jo nevarēja vienoties Tautas fronte un LNNK, galu galā tajā vietā nonāca interfrontes pārstāvis. Bet, kad to uzzināju, atviegloti nopūtos. Jo, kad mani aicināja, es sapratu: šajā laikā tāda inteliģences iesaistīšanās, kas spēj pateikt, formulēt prasības, bija vajadzīga…

– … kārtējā inteliģences mobilizācija…

– Jā, tas var būt tikai šādos apstākļos. Jo pēc tam, kad neatkarība jau reāli iegūta, bija jānāk politiķiem, politologiem profesionāļiem. Godīgi sakot, ne rakstniekiem, ne komponistiem tur vairs nebija ko darīt. Politikā ienāca cilvēki, kas nebija tam gatavi, un vēl tagad, skatos, mūsu kultūrpolitikai diemžēl iet stipri grūti. Valdības, administrācijas vai Saeimas līmenī dikti lielas vajadzības pēc kultūras nav, un krīzes situācijā vienmēr cieš trīs nozares – veselība, izglītība un kultūra. Esmu vienmēr teicis visiem, kam nav slinkums klausīties: kultūra un radošais darbs ir nācijas prestiža jautājums, bet par nācijas prestižu patlaban neviens nedomā.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+