Mobilā versija
+5.5°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
26. septembris, 2016
Drukāt

Ko darīt, lai Latvijas kino uzsistu asinis (1)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

Skats no Baltijas valstu kopfilmas "Lomu spēles", kas tikko piedzīvoja pirmizrādi Sansebastjanā un tiks rādīta "Rīga IFF".

Rudens Rīgā jau tradicionāli izveidojies par kino notikumiem piesātinātu sezonu – nākamajā nedēļā, 6. oktobrī, sāksies nacionālais filmu festivāls “Lielais Kristaps”, kas no šā gada ieguvis Nacionālās kinobalvas statusu.

Tā stafeti 13. oktobrī – nākamajā dienā pēc laureātu un mūža balvas ieguvēja – izcilā režisora, šī gada lielā jubilāra Jāņa Streiča – sumināšanas – pārņems Rīgas Starptautiskais kinofestivāls (“Rīga IFF”), kura astoņas programmas sola patiešām daudzveidīgu kino baudījumu.

Netrūkst arī citu lielāka un mazāka apjoma kino forumu, kas sakoncentrējušies tieši šajos divos rudens mēnešos. Turklāt tepat kaimiņos, Tallinā, no 11. līdz 27. novembrim risināsies “Melno nakšu” festivāls, kas iekļauts Eiropas festivālu A klasē.

Tomēr, kad no filmu daudzveidības un vēlmes tās visas noskatīties sāk reibt galva, rodas jautājums – vai kvantitatīvais piesātinājums vienmēr ir proporcionāls kvalitātei un ietekmei? Ne jau nejauši pērn daudzos “Lielā Kristapa” seansos kino “Citadele” nācās vērot gandrīz tukšas zāles.
Cik spēcīga mijiedarbība Rīgā šobrīd notiek starp abiem lielajiem kino forumiem – “Lielo Kristapu” un “Rīga IFF” – un kā tas varētu iespaidot skatītāju izvēli?

Lai par to diskutētu, “Kultūrzīmju” redakcijā pie ovālā galda satikās nacionālā filmu festivāla “Lielais Kristaps” producente Marta Bite un atlases komisijas locekle, Rīgas Kino muzeja direktore Zane Balčus, Rīgas Starptautiskā kinofestivāla prezidente un dibinātāja Aija Bērziņa, Latvijas Kinematogrāfistu savienības (LKS) priekšsēdētāja Ieva Romanova, Nacionālā kino centra (NKC) pārstāve Kristīne Matīsa.

Pēc pagājušā gada, kad “Lielais Kristaps” nāca ar vairāk nekā 80 filmām ar ambīcijām parādīt visu, kas Latvijas kino radīts iepriekšējā gada laikā – pārsvarā tās bija dokumentālās un īsfilmas –, kā arī filmas netika dalītas nominācijās, bet tās vērtēja 400 kino profesionāļu forums, šogad atkal vērojams kardināls pavērsiens, kad tās vispirms 23 kategorijās atlasīja ekspertu komisija un vēlāk tās vērtēs starptautiska žūrija. Cik labu filmu tādējādi atlicis aiz strīpas? Vai tas vērtējams kā atgriešanās pie saknēm, kas jau ne reizi atzītas par cērtamām?

“Drīzāk notikusi atgriešanās pie normālas sistēmas un profesionāla vērtējuma. Pagājušajā gadā bija eksperimentāls variants, tomēr no šāda piedāvājuma skatītāji apjuka un arī kino profesionāļi tomēr vēlas profesionālu izvērtējumu saviem darbiem. Līdz 2014. gadam festivāls notika reizi divos gados un tad gan filmu salasījās daudz un žūrijai un atlases komisijai bija ļoti grūti, jo daudzas ievērības cienīgas filmas neiekļuva konkursā un tām nevarēja pievērst pietiekamu uzmanību,” uzskata LKS priekšsēdētāja Ieva Romanova.

Bet Rīgas Starptautiskā kinofestivāla prezidente un dibinātāja Aija Bērziņa uzsver: “Kā producente varu teikt – ja paliec aiz strīpas, tas tā uzsit asinis, uzreiz piešķir balvai tādu vērtību! Man tas patīk, es gribu uzvarēt stiprā konkurencē, nevis kad no trim spēlfilmām izvēlas labāko. Kad mēs par “Dokumentālistu” dabūjām balvu, konkurence bija ļoti spēcīga un arī prieks bija trīskāršs.”

Nesenā TNS aptauja par Latvijas iedzīvotāju vēlmēm kultūras pasākumu izvēlē rādīja, ka 56% izvēlētos teātri, kino – tikai 1%. Kāpēc kino māksla tik ļoti reti izceļas kā virsotne diskusiju telpā virs kultūras tēmas? Vai latviešu filma arī var būt, pārfrāzējot slaveno kino režisoru Sergeju Eizenšteinu, kā dūre skatītāja sejā?

Arī par to lasiet 27. septembrī diskusijā “Kultūrzīmēs” vai arī e-izdevumā.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Dūre?! Kā tad – V.Kairiša “Melānijas hronika” – kārtējais “bāreņu sindroma” apliecinājums. Salīdzinājumam noder “krievu dūre” – Maskavas kaujas 75.gadadienai veltītā “28 panfilovieši”.

Objektu Dobelē saista ar 11. septembri; dome aicina nedramatizēt (5)Sociālajos tīklos izraisījusies diskusija par Dobeles pilsētas domes fasādeis piestiprināto lidaparāta astes daļas mulāžu, kas daļai vērotāju likusi atcerēties 11. septembra notikumus ASV. Domes pārstāve Dzintra Matisone aicina šo instalāciju skatīties kontekstā ar ikgadējo Lielo sniegavīru saietu un nesaistīt ar traģēdijām.
Draugiem Facebook Twitter Google+