×
Mobilā versija
Brīdinājums +17°C
Astra, Astrīda
Ceturtdiena, 16. augusts, 2018
20. aprīlis, 2018
Drukāt

Juris Lorencs: Ko darīt “X stundā”? (19)

Lorencs_Juris2_3

Juris Lorencs

“Ko darīt, ja sākas karš?” – šāda sarunu tēma agrāk vai vēlāk parādās visās kompānijās, kur pabūts pēdējās nedēļās. Dažkārt tai pieskaras garāmejot, it kā pa jo­kam, citreiz jau pavisam nopietni. Līdzīgas sarunas varēja dzirdēt 2014. gada pavasarī, kad Krievija anektēja Krimu un karš sākās Ukrainas austrumos. Šobrīd dienas kārtībā Sīrija. Īsta pulvera muca, kur patlaban saduras ar kodolieročiem bruņotu lielvalstu intereses.

Sarunās atklājas, ka daudzi paziņas no varas iestādēm sagaida pavisam konkrētu informāciju. Instrukcijas, ieteikumus, padomus, kā pasargāt sevi un savus tuvākos. Patiesībā mūsu sabiedrība ar katru gadu kļūst aizvien ievainojamāka. Viens no iemesliem – Latvijā vairs nav obligātā militārā dienesta. Bet padomju laikos un pirmajos neatkarības gados armijas skolu vienā vai otrā veidā izgāja gandrīz 100% puišu. Man tā bija universitātes Kara katedra un vēlāk trīs mēnešu militārā nometne Kaļiņingradas apgabalā. Mēs tiešām zinājām, ko darīt kodolkara vai ķīmiskā uzbrukuma gadījumā. Kad Rīgu sasniedza pirmās baumas par avāriju Černobiļas spēkstacijā, kālija jodīda tabletes no aptieku plauktiem pazuda dažu stundu laikā. Katrā ģimenē bija kāds, kurš apzinājās to vērtību. Un cik no mums šodien zina, ka, piemēram, rīsu un makaronu derīguma termiņš ir vairāki desmiti gadu? Otrs sabiedrības ievainojamības iemesls – urbanizācija, atkarība no modernajām tehnoloģijām. Arī pie mums ar katru gadu samazinās to cilvēku skaits, kuri mācētu izdzīvot pat ne mežā, bet vienkārši lauku sētā.

Nākamajā gadā pēc Ukrainas notikumiem Lietuvas Aizsardzības ministrija izdeva īpašu rokasgrāmatu, kurā iedzīvotājiem tika paskaidrots, kā rīkoties kara un citu apdraudējumu gadījumā. Grāmata esot sarakstīta un izdota pēc sabiedrības pieprasījuma. Latvijas valdība tolaik izdalīja 55 000 eiro īpašu informācijas bukletu un plakātu izgatavošanai un izplatīšanai. Vēl pēc gada tapa buklets “Vai tu zini, kā rīkoties ārkārtas gadījumos?”. Es gan neesmu redzējis nevienu no šiem bukletiem un plakātiem. Tiesa, to ātri atradu internetā, Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta mājaslapā. Bet es stipri šaubos, vai “X stundā” mums būs pieejams internets. Modernajā laikmetā sakaru sistēmas ir pirmais uzbrukuma mērķis.

Diemžēl pasaule ar katru gadu kļūst neprognozējamāka, nedrošāka un nestabilāka. Kāds paradokss – ja taisnība ir Krievijas apgalvojumiem, ka tās specdienesti Lielbritānijā nav indējuši Skripaļus, bet ķīmiskajos uzbrukumos Sīrijā nav vainojams Bašars Asads un viņa režīms, tad lieta patiesībā ir vēl nopietnāka. Jo tas nozīmē, ka ķīmiskie ieroči pamazām nonāk privātās rokās. Šis process nav saistīts tikai ar specdienestu nolaidību vai dažu valstu apzinātu atbalstu kādam marginālam, bet šajā brīdī izdevīgam politiskam spēkam. Vienkārši cilvēki (un potenciālie teroristi to skaitā) kļūst aizvien zinošāki un varošāki. Tehnoloģijas, kas vēl pirms pārdesmit gadiem bija pieejamas vien lielvalstīm, tagad tiek izmantotas privātās laboratorijās. Lielisks piemērs ir uzņēmējs Ilons Masks un viņa kompānija “SpaceX”, kas ražo kosmiskās raķetes. Par spīti visām sankcijām, Ziemeļkoreja tomēr spēja uzbūvēt kodolieročus un ballistiskās raķetes. Diemžēl vēsture liecina, ka pat ar visnežēlīgāko diktatoru ir vieglāk sarunāties nekā ar jebkuru teroristu. Kāda var būt garantija, ka nervu paralītiskās gāzes jau patlaban netiek sintezētas kādas Rietumu lielpilsētas dzīvoklī? Un vēl – šajās nemierīgajās dienās es nez kāpēc pievērsu uzmanību divām nelielām, gandrīz jau izzudušām rētiņām uz sava kreisā pleca. Paaudze, kas jaunāka par četrdesmit, par to izcelsmi pat nenojauš. Tā ir zīme, ka esmu potēts pret bakām. Skaitās, ka šī potenciāli nāvējošā slimība pasaulē ir pilnībā izskausta, pēdējais saslimšanas gadījums reģistrēts tālajā 1977. gadā, tāpēc vakcinācija ir pārtraukta. Bet tikpat labi zināms, ka baku vīrusi joprojām glabājas dažu valstu laboratorijās.

Patlaban visizsmeļošākā informācija par tēmu “ko darīt, ja sākas karš” atrodama Jurģa Liepnieka rakstā portālā “Puaro”. Bet ritenis nav jāizgudro no jauna. Varbūt varētu sākt ar Lietuvā izdotās grāmatas tulkošanu un izdalīšanu visām Latvijas ģimenēm. Lai vēlāk nebūtu jānožēlo šodienas neizdarība.

Pievienot komentāru

Komentāri (19)

  1. Jādodas un vēl jāsaņem?!!!

  2. Brošūru vietā-patvertnes.

  3. ja kas bus zinasu uz kuru pusi pagriezt stroki

  4. Katra kārtīga latvieša atbilde skan,man jādodas uz savu Zemessardzes bataljonu un jāsaņem ierocis un munīcija,tālāko pateiks rotas vai bataljona komandieris.Viss pārējais ir tehniskas dabas detaļas.

  5. Jurīša švāģers savā pašvaldībā tik ceļ jaunu kapliču un paplašina kapus.Arī gatavojas x stundai.

  6. “Ja taisnība ir Krievijas apgalvojumiem..” – ko tādu var pieļaut vai nu muļķis vai provokators. Mūsdienu Krievijas jeb čekistu režīma apgalvojumiem pēc definīcijas nevar būt taisnība. Tur valda antikrists – melu karalis.

  7. kailā un vienīgā dzīvībiņa Atbildēt

    Mukt, mīlīši, mukt! Jo tur, kur fronte iet pāri, allaž paliek līķu kaudzes …

  8. Ja x stundā tālumā paspējat pamanīt kodolsēni un viņa izmēros pārsniedz jūsu izstieptās rokas īkšķi, tad slēpties vairs nav jēgas. Tas arī īsumā viss.

  9. mūdzis regionālis Atbildēt

    Tas nav nekas jauns-miera laikā gatavoties karam,bet priekš tam mēs algojam un uzticamies saviem bruņotajiem spēkiem.Miera laikā ir jādara viss,lai karu nepieļautu,bet brošūriņas par to,kad un kā rīkoties,vairāk ir domātas jaunsargiem un zemessargiem,jo nav ne vajadzību ,ne iespēju visu tautu pārvērst par kara vešanas mākslu zinošiem robinsoniem.

  10. Skaidri redzams, ka okupantu kara katedrā autors ir pašvaki mācījies, jo “ko darīt x stundā” nosaka mobilizācijas norīkojums, savukārt viss tās, ko autors ir aprakstījis veido to, ko sauktu par “kā darīt”! Ja godīgi, pieriebusies tā čīkstēšana pēc obligātā dienesta, kuram nav ne naudas, ne arī gribētāju dienēt (nez, kāds reiz uzprasīs pašai jaunatnei to, īpaši tai tās daļai, kura atrodas ekonomiskajā trimdā ārvalstīs un tāpat kā daļa jau esošo rezerves karavīru, diez vai atgrieztos Latvijā “pildīt pienākumu pret valsti”)? Latvijas armija pašreiz piedāvā trīs iespējas BRĪVPRĀTĪGI apgūt militārās iemaņas: var stāties profesionālajā dienestā, var iet uz Zemessardzi, iemaņas apgūstot brīvdienās, var pieteikties dienestam rezervē, kurā pēc rezervista apmācības kursa ieskaitīs rezerves karavīros. Bez tam, savus bērnus var sūtīt Jaunsardzē. Iespēju vairāk, nekā ir gribētāju to apgūt – vieglāk, protams, čīkstēt pēc obligātā dienesta, nekā pašām reāli apgūt militārās iemaņas: zināt kā un ko darīt x stundā! Bez tam, izbrīnu rada tas, ka mediji kultivē tikai komentāra veida čīkstēšanu, bet nekad praktiski neskaidro, kaut vai to, ka ne visi iedzīvotāji būs karotāji, kāds būs ārstētājs, kāds maizes cepējs, kāds izmitinātājs, jo valsts nacionālo drošību veido divas sistēmas: valsts militārā un civilās aizsardzības sistēma, kura arī kara gadījumā rūpēsies par visu mūsu labklājību. Un te rodas jautājums, kāpēc LA neraksta, kā šī visai sabiedrībai nozīmīgā sistēma darbosies, kur un kādu atbalstu – finansiālu, materiālu, ēdamu utt. – mēs saņemsim? Arī šī, autor, ir ko un kā darīsim x stundā! Atstāsim militāro sadaļu karavīru – profesioņāļu ziņā!

  11. Varbūt vajag sākt ārstēt paranoju?

  12. Kad svarīgāka ir Stambulas Mozaīkas konvencija – pat Latvijas Zinātņu Akadēmijas uzmanībā – tikai ne : Ko darīt “X stundā”.
    Tās rekomendācijas ar pieredzi citās valstīs un + ZA ieteikumi būtu īstajā laikā un vietā. Bet Latvijā lietderīgas pamācības to nē. Labāk lai Stambulas niķi…

  13. X stundā nepieļaut to kļūdu, ko pieļāva Kārlis Ulmanis. Jāaudzina mūsu cilvēkos patriotisms, jācīnās līdz galam. Ja necīnīsies, mūs tāpat iznīcinās, tikai tā nāve būs mokoša un ilga- kā Brīvās Latvijas Prezidentam- ar viņa spīdzināšanu, mērdēšanu cietuma kamerās, un beigu beigās – nošaušanu. Tāpat bija ar latviešu tautu- to izsūtīja, ieslodzīj, spīdzināja un pēc am vēl turēja padomju verdzībā desmitiem gadu.

    • Nepiekrītu! Pat V.I.Ļeņins (pēc savas prakses) teica: kad tevi pārsteidz bruņots bandīts, uzreiz ar labu atdod viņam revolveri, naudas maku un kažoku, varbūt paliksi dzīvs un viņam taisnība!
      Cita lieta tomēr ir darīt tā lai nepārsteigtu, iegūt sabiedrotos cik nu spējam etc – tā mēs arī tagad daram!
      Obligātais dienests, jā, man savulaik patika, pat nodienēju ilgāk, bet tas bija sen, sen.

    • Vispār pasen Nacionālās drošības likumā ir noteikts, ka:
      Negaidīta militāra iebrukuma gadījumā, ja valstī vai tās daļā iepriekš nav izsludināts izņēmuma stāvoklis:
      1) katras Nacionālo bruņoto spēku vienības komandieris saskaņā ar Valsts aizsardzības operatīvo plānu uzsāk militārās aizsardzības pasākumus, negaidot atsevišķu lēmumu par to;
      2) Nacionālo bruņoto spēku komandieris saskaņā ar Valsts aizsardzības operatīvo plānu nekavējoties uzsāk organizētas militārās aizsardzības darbības un informē par to aizsardzības ministru;
      3) aizsardzības ministrs saskaņā ar Valsts aizsardzības plānu nekavējoties uzsāk organizētas valsts aizsardzības darbības un informē par to Valsts prezidentu, Saeimas Prezidiju un Ministru prezidentu.
      Kara laikā nedrīkst aizliegt izrādīt bruņotu pretestību.

  14. joprojām darbojas tikai princips-slīcēju glābšana ir pašu …
    runātāji tikai runā,bet pārejiem(vairumam)atliek tikai skaļi saukt Oi,Oi kā … .

Lasītāju aptauja
Gata Šļūkas zīmējums
Gatis Šļūka. Un tagad mani 100 grēki Latvijai.

Tuvojoties Latvijas Republikas proklamēšanas simtajai gadadienai, arvien vairāk dažādu ļaužu, organizāciju velta kādu savu darbu, pasākumu vai lietu valsts simtgadei. Aglonā notiek Vissvētākās Jaunavas Marijas debesīs uzņemšanas svinības ar dažādiem pasākumiem, šodien notiek svētku galvenā mise.

Vai teātra izrādēs var ņirgāties par valsti un amatpersonām?
Draugiem Facebook Twitter Google+