Latvijā
Sabiedrība

Imants Parādnieks: Ko daudzinām, to vairojam!11

Foto – Ieva Lūka/LETA

Tieksme izrādīties – asinīs
Autori: Girts Kasparāns, Ilze Lavrinoviča

Saeimas deputāts Imants Parādnieks (Nacionālā apvienība) nenoliedzami ir viens no spilgtākajiem tēliem Latvijas politikā, jo ar savām idejām viņš vienmēr pamanās izraisīt krasi atšķirīgas emocijas. Tikpat pretrunīgi vērtēts ir viņa netradicionālais ģimenes modelis, taču Parādnieks nebūt nekaunas par savu izvēli.

Kā viens no Nacionālās apvienības līderiem un parlamenta Demogrāfijas lietu apakškomisijas priekšsēdētājs Parādnieks pārliecinoši apgāzis pieņēmumu, ka politiķu runas nesakrīt ar darbiem, jo 48 gadus vecais politiķis ar savu piemēru māca latviešu tautu, kā “vairoties Latvijai”. Savu kvotu Parādnieks ir izpildījis ar uzviju, jo nesen pasaulē nācis viņa sestais bērns, dēls Reinards. Tiesa gan, tikai četri no Parādnieka bērniem dzimuši laulībā ar sievu Dinu, bet divas atvases radušās no ārlaulības sakariem ar citām sievietēm.

Nelabvēļi jau sen vīpsnā, ka Parādnieks ar savu ģimenes modeli tuvina Latviju daudzsievības ieviešanai, bet viņš nemaz negrasās taisnoties un par savu ģimeni runā ar lielu lepnumu. Parādnieks stāsta, ka viņa dzimtas uzvārds patiesībā ir cēlies nevis no vārda “parāds”, bet gan no vārda “parāde”. Šķiet, ka tieksme izrādīties viņam tiešām ir asinīs, jo kurš gan cits būtu spējis savas gadiem ilgi audzētās zirgastes nogriešanu pārvērst melodramatiskā “YouTube” šovā? Lai kā arī būtu, Parādniekam ir izdevies panākt, ka viņš nevienu neatstāj vienaldzīgu: vieni viņu lamā, otri apsmej, bet citi klusībā apskauž par uzdrīkstēšanos.


Mana ģimene, bērni

Ar Dinu iepazinos, mācoties Rīgas 4. medicīnas skolā. Apprecējāmies 1986. gadā. Jau jaunībā zināju, ka vēlos vismaz trīs bērnus, un tas ar uzviju ir piepildījies. Mūsu ģimeni veido mani un Dinas kopīgie bērni – Hārdijs (29), Anete (26), Imants (22) un Rihards (14). Jau sesto gadu mūsu ģimenē dzīvo mans dēls Helvis (15). Ģimenei, saprotams, pieder arī znots Kaspars un vedekla Elīna, Anetes un Kaspara meitiņa Gabriela (2,5), Hārdija un Elīnas meitiņa Patrīcija (5) un dēls Hugo (8 mēneši). Pirms pusotra mēneša kļuvu par tēvu savam sestajam bērnam – dēlam Reinardam. Mani bērni ir Dieva dāvana, kas nākuši pasaulē mīlestībā. Rūpējos par viņiem no visas sirds.

Ļoti augstu novērtēju Dinu par to, ka smagu pārbaudījumu brīžos viņa ir izturējusies cieņpilni. Dina ir mans vistuvākais cilvēks. Kā ģimenes galva daru visu iespējamo, lai mani mīļie cilvēki būtu laimīgi. Tomēr jāatzīst, mana personība ir plašāka, nekā daļa ļaužu to var un grib saprast. Arī tuvie cilvēki ir vēlējušies, kaut dažbrīd būtu citādi, tomēr viņi vienmēr man ir uzticējušies un beigās arī sapratuši mani.

Svarīgākais, manuprāt, katram ir atbildēt par sevi, sakārtot savu dzīvi, sniegt atbalstu otram un tad, kad katrs jutīsies labi savas ģimenes lokā, nealks kaut ko pārmest citiem. Jo, izgāžot naidīgumu uz citiem, mēs to vairojam, bet, runājot par labām lietām, vairojam labo. Viens no maniem vadmotīviem – ko daudzinām, to vairojam!

Jau ilgi pētu savu ciltskoku. Mans vecvectēvs Kazimirs (dzimis 1854. gadā) nāk no Sēlijas – Ilūkstes puses, toreizējās Vitebskas guberņas. Viņa uzvārds sākotnēji bija krieviski veidotais “Paradņik”. Izrādās, mūsu uzvārds ir cēlies nevis no vārda “parāds”, bet gan “parāde”. Vēlāk, to latviskojot, kļuvām Parādnieki. Mana tēva māte Līna, dzimusi Fridberga (1907.), ir nākusi no Dobeles puses, bet mātes vectēvs Krišs Rode (1889.) ieprecējās Kurmenē leišmalē. Otra mātes vectēva, latviešu strēlnieka Kārļa Pļavenieka (1892.) saknes ir Smiltenes pusē, tomēr lielākā daļa manu senču nākuši no Zemgales.

Tēvs dzīvokļa dēļ pieteica badastreiku

Esmu dzimis un uzaudzis Rīgā, kur jau četrās paaudzēs mita mani senči. Vecvectēvam Kazimiram par 25 gadu dienestu cara armijā piešķīra zemes gabalu Rīgā, Rītupes ielā. Uz tā viņš uzcēla koka māju, kura, lai gan bēdīgā stāvoklī, stāv vēl joprojām. Šajā mājā dzīvojām lielā šaurībā – pieci cilvēki desmit kvadrātmetrus lielā istabā, tāpat kā mammas tēva mājā Dārzciema ielā, kurā esmu dzimis. Man bija četri gadi, kad mums kā daudzbērnu ģimenei (man ir brālis Jānis un māsa Mārīte) piešķīra atsevišķu trīsistabu dzīvokli jaunuzbūvētajā Imantā. Šo mitekli mans tēvs Imants izcīnīja ar savu neatlaidību, pat piesakot badastreiku un badojoties 39 dienas.

Līdz 8. klasei mācījos Rīgas 69. vidusskolā, pēc tās iestājos Rīgas 4. medicīnas skolā. Biju uzcītīgs skolnieks. Tobrīd gan dzīvoju ilūzijās par mediķa profesiju. Vēlējos palīdzēt cilvēkiem, taču, sākot strādāt ātrajā medicīniskajā palīdzībā, sapratu, ka tas nav man piemērots darbs. Jo nesniedza gandarījumu. Bieži nācās glābt alkoholiķus delīrija stāvoklī. Punktu pielika gadījums, kad kādam smagi slimam, pie gultas piekaltam jaunam puisim, veicot mākslīgo elpināšanu, izdevās atjaunot sirdsdarbību, bet viņa mātes acīs pamanīju nosodījumu. Tā vien šķita, ka viņa bija vēlējusies, lai viss būtu beidzies. Laikam vecāki bija pārāk nomocījušies ar dēla kopšanu. Nolēmu pilnībā mainīt nodarbošanos. Iestājos 72. arodskolā, kur apguvu mūrnieka podnieka un kamīnlicēja amatu un sāku strādāt šajā jomā. 1993. gadā izveidoju kamīnu dizaina un interjera salonu “Agni”. Nodarbojos ar ekskluzīvu apdari un rekonstrukciju. Lielajā politikā sāku iesaistīties 2006. gadā, kad iepazinos ar Raivi Dzintaru, jo apzinājos – lai arī cik glītas man izdodas radīt atsevišķas telpas un namus, svarīgāk ir būvēt skaistu mūsu kopīgo māju – Latviju. Sākotnēji gan šķita, ka ar milzu degsmi to varēs paveikt ātrāk, bet šobrīd jāsecina – darāmā joprojām ir ļoti daudz.

2003. gadā iestājos Latvijas Universitātes Tiesību zinātņu fakultātē. Sākumā uztraucos, vai maz izturēšu lielo konkursu, bet izdevās pat iekļūt otrajā desmitā. Vienu semestri nomācījos dienas nodaļā, bet, secinājis, ka firma “Agni” bez manis nespēj veiksmīgi darboties, biju spiests uz laiku pamest studijas. Studijas ar dažāda garuma pārtraukumiem bakalaura programmā pabeidzu 2014. gadā ar vidējo atzīmi 8,2. Arī diplomdarbu aizstāvēju uz 8.

Parādsaistības? Nav tik traki!

Publiskajā telpā ik pa laikam apviļā tēmu par manām parādsaistībām, kuras pret banku šobrīd ir ap 780 tūkstošiem eiro. Bet “matemātika” kļūst skaidrāka, ja ņem vērā, ka tikai viena mana īpašuma – Brīvības ielas mājas un tai piederošās 2000 kvadrātmetrus plašās zemes – tirgus vērtība ir vismaz 1,2 miljoni eiro. Turklāt par kredītu maksāju ļoti zemus procentus – mazāk par vienu procentu gadā. Var teikt, nauda taisa naudu. Brīvības ielas namā tiek iznomātas komercplatības un izīrēti dzīvokļi. Šajā ēkā darbojas arī salons “Agni”, kuru tagad vada dēls Hārdijs. Sievai piederošais nekustamais īpašums Raunas ielā, kas ir mūsu mājvieta un bērnudārza “Pūcīte” atrašanās vieta, arī ir vismaz 500 tūkstošus vērts. Patiesībā šīs mājas pirmo stāvu iegādājāmies tikai ar vienu domu – iekārtot bērnudārzu, lai no ieņēmumiem varētu segt pirkšanai ņemto kredītu, citādi to nemaz nebūtu varējuši atļauties.

Svētkos dzimta sanāk kopā

Brīvdienās bieži ciemos uzaicinām bērnus un mazbērnus. Svētdienas brokastīs Dina mūs visus cienā ar pankūkām. Citreiz visu kuplo saimi kopā pulcinām uz pusdienām, vakariņām vai dārza svētkiem. Man pašam arī patīk gatavot ēst. No gaļas gan atsakos, izvēlos zivis, bet gaļa garšo bērniem. Klājam galdu, baudām ēdienus, runājamies. Vēlmi būt kopā laikam esam pārņēmuši no manas mammas Ināras un vecmammas Līnas.

Ģimene noteikti pulcējas Ziemassvētkos, 18. novembrī un 15. maijā – Ģimenes dienā. Tiesa, šobrīd mūsu ir tik daudz, ka Ziemassvētkos Raunas ielas mājoklī, kad ciemos atbrauc arī mans brālis ar saviem četriem un māsa ar pieciem bērniem un mazbērniem, ir krietni pašauri. Toties mājīgi. Nesen iedibināju stingru kārtību – nekādas pantiņu lasīšanas no tālruņa! Lai dabūtu dāvanu, dzejolītis katram jānoskaita no galvas.

Vaļasprieki – bridžs, motocikls un fotografēšana

Mani aizrauj bridžs. Mans bridža partneris ir šīs intelektuālās spēles lielmeistars Andris Kravalis, ar kuru kopā šogad izcīnījām Latvijas čempionu titulu. Piedalos arī turnīros Latvijā un Igaunijā. Agrāk ļoti aktīvi spēlēju hokeju manis izveidotā kluba “Agni” komandā. Šobrīd ik pa laikam uzspēlēju Ceļu policijas komandā kopā ar brāli Jāni. Noorganizēju komandu arī Saeimā, un nu jau trešo gadu decembrī par godu Valsts policijas gadadienai hokeja laukumā krustojam nūjas ar Valsts policijas komandu. Šogad ar 12:8 beidzot izcīnījām uzvaru.

Pie sava pirmā motocikla tiku 2001. gadā, kad kāds klients izteica vēlmi par darbu daļēji norēķināties ar “Suzuki” čoperīti. Šogad iegādājos un atjaunoju vēl vienu – veco javiņu ar visu blakusvāģi. Jau ierasts, ka vasarā dodos apceļot Zemgali – novadu, no kura esmu ievēlēts Saeimā. Pirms tam Zemgali apbraukāju zirga pajūgā, nākamajā gadā – ar auto, kas darbināms ar malku, citureiz tur aptuveni 500 kilometrus nostaigāju kājām, pērn apceļoju ar senlaicīgu “Latvello” velosipēdu, bet šogad par godu Jāņa Streiča 80 gadu jubilejai – ar blakusvāģa javiņu – tādu, kāda redzama filmā “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”.

“VEF Minox” – mūsu pirmskara brīvvalsts lepnums, ko radījis rīdzinieks Valters Caps, pie manis nonāca, plānojot Zemgales apceļojumu. To izvēlējos, lai iemūžinātu fotogrāfijās ceļā satiktos cilvēkus. 1938. gadā ražotais miniatūrais fotoaparāts joprojām strādā nevainojami. Tā jaunāko brāli – 2010. gadā Vācijā ražoto digitālo “Minox” aparātu – iegādājos, lai uzreiz iegūtu bildes datorā.

Grāmatas un dzeja ir mana pasaules uzskatu veidotāji un arī spēka avots. Daudz lasu, taču, kopš esmu Saeimā, mazāk. Grāmatu grāmata, kas izlasāma katram latvietim, ir Jāņa Lejiņa “Zīmogs sarkanā vaskā”. Tajā skaidri parādīta lietu kārtība jeb lielā bilde – kas ir mūsu, latviešu, pamatos un kāds ceļš ejams. Kā personību ļoti augstu vērtēju Vili Vītolu. Pēdējā grāmata, ko izlasīju, ir viņa “Pārdomas par Krieviju” – patiesi jaudīgi. Dziļš un man tuvs ir Raiņa darbs “Jāzeps un viņa brāļi”. Dzejā manējie ir Māra Zālīte un Imants Ziedonis.

Saistītie raksti

Jau gadus divdesmit Jāņu laikā mūsu ģimene kopā ar draugiem dodas vairāku dienu laivu braucienā pa kādu Latvijas upi. Kādreiz visi satilpām vienā laivā, tagad mūsu ģimenei vien ir vajadzīgas piecas. Pagājušā gada beigās ar Dinu un jaunākajiem dēliem pirmo reizi bijām Amerikā. Taču jāatzīst – ar trīs nedēļām bija jau par daudz, stipri gribējās mājās. Pēc Ziemassvētkiem ar dēliem plānojam aizbraukt uz Vāciju, kur dzīvo mana māsīca. Puikas varēs izpriecāties atrakciju parkā. Tomēr vislabāk jūtos Latvijā.

Plāni

Vēlētos iegādāties lauku īpašumu un tālab lūkojos Tērvetes virzienā. Varbūt arī tāpēc, ka netālā Apgulde ir dzimtā puse pa tēva mammas līniju. Ir sajūta, ka mani turp aicina sirdsbalss. Labprāt iegādātos nevis jau gatavu namu, bet ar vēsturi saistītu, iespējams, pat nolaistu ēku, vietu, kur brīvvalsts laikā zēlusi un plaukusi krietna saimniecība. Gribētu atjaunot tās godību.

LA.lv