Kultūra
Kultūrpolitika

Folkbalets pārņem deju svētkus. Kur paliek tautas deja? 16

Foto – Timurs Subhankulovs

Skatuviskās dejas izrāviens. Kur paliek tautas deja?
Pēc sabangojušajām kaislībām ap deju lieluzvedumu jeb deju izrādi “Māras zeme” tās veidotājiem uzticēts turpināt darbu, taču vairāki jautājumi joprojām prasa plašāku skaidrojumu. Kādas ir deju nozares attīstības tendences? Kāpēc dejojam skatuvisko deju, un vai etnogrāfiskajai jeb nacionālajai dejai vieta vairs tikai danču klubos? Kādi ir deju lieluzvedumu ieguvumi un riski un kādas – “Māras zemes” līdzšinējās mācības? Par to “Kultūrzīmju” redakcijā diskusijā pie apaļā galda domās dalījās Dziesmu un deju svētku Mākslinieciskās padomes locekle, Dziesmu un deju svētku goda virsvadītāja RITA SPALVA, Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) deju nozares eksperte MARUTA ALPA un deju nozares padomes locekle ZANDA MŪRNIECE, horeogrāfs, viens no “Māras zemes” veidotājiem JĀNIS ĒRGLIS, zinātniskās institūcijas “Biznesa kompetences centrs” pētnieks ERNESTS SPĪČS, Latvijas Kultūras akadēmijas zinātniskais asistents, Valsts pētījumu programmas “Habitus”pētnieks JĀNIS DAUGAVIETIS, dejotāja, horeogrāfe, seno deju grupas “Laurus”vadītāja SILVIJA ZVEJNIECE un dejotāja ar 50 gadu pieredzi, patlaban Garkalnes novada “Saimes” dalībniece LAILA BAUMANE.

Diskusiju vadīja žurnāliste Vita Krauja.

– Iesākumā vērts viest skaidrību jēdzienos – kas ir etnogrāfiskā jeb nacionālā deja un kādas ir tās attiecības ar skatuvisko deju, kas pēdējos 70 gados ir visvairāk izplatīta un pazīstama?

Ernests Spīčs: – Nacionālās dejas jēdziens zināms kopš 19. gadsimta vidus, kad veidojās nacionālās valstis. Ar etnogrāfisko deju saprotam folkloras krātuvēs pierakstīto, bet plašākā izpratnē kā etnogrāfiskā, tā nacionālā ir tā pati tautas deja. Savukārt skatuviskā ir jau noteiktiem priekšnesumiem veidota jaunrades deja, kuras veidošanā horeogrāfs, iespējams, izmantojis tautas dejas elementus. Tautas dejas renesanse ir iespējama un nepieciešama. Uz to norāda pēdējā laika diskusijas sociālajos tīklos un masu medijos. Danču klubi, nometnes, tautas deju meistarklases notiek regulāri.

Rita Spalva: – Jāatzīst, jēdzienos īstu vienprātību nav izdevies panākt arī pašu horeogrāfu vidū. Nupat, jaunajai Nacionālajai enciklopēdijai pabeidzot šķirkli “Tautas deja” un izpētot vai visas Eiropas enciklopēdijas, esmu nonākusi pie secinājuma, ka jēdzieni “nacionālā”, “etnogrāfiskā”, “etniskā” un “tautas deja” būtībā ir sinonīmi. Un tiem iepretim otra liela pasaule – horeogrāfa veidota “autordeja”jeb “jaunrades”, “stilizācijas”, “skatuviskā” deja. Arī tie visi ir sinonīmi.

E. Spīčs: – Mīļai lietai daudz vārdu.

R. Spalva: – Tomēr, tāpat kā mūzikā, jēdzienu izpratnē visiem vajadzētu būt vienotiem.

Maruta Alpa: – 1937. gadā notika pirmie aizsargu veidotie vingrošanas un tautas deju svētki, kur pilnībā valdīja tautas deja. Tā tika veidota un mācīta skolās un kļuva populāra tautā. Taču jau 40. gadu vidū deju skolotāji atklāja, ka ir diezgan garlaicīgi dejot tikai un vienīgi tautas dejas, un radās vēlēšanās pēc kā sarežģītāka. No 1946. līdz 1957. gadam notiek jauno deju skates, kur jaundarbu veidotāju vidū bijuši vecmeistari Milda Lasmane, Arvīds Donass, Alfrēds Rūja, Jēkabs Stumbrs, Uldis Žagata, Harijs Sūna un daudzi citi jaunāki horeogrāfi. 1958. gadā notika pirmais jaunrades deju konkurss, kuram 2018. gadā svinēsim septiņdesmit gadus.

Zanda Mūrniece: – Suitu novadā, kur dzīvesveids un deju tradīcija iet roku rokā, pirms diviem gadiem pirmoreiz rīkotajos suitu deju svētkos izdejojām tautas deju – tīrā, neskartā veidā, tautas mūzikas pavadījumā – un līdztekus arī jaunradītās horeogrāfijas – skatuviskās dejas. Piemēram, “Mugurdanci” – kā tautas deju gan Arvīda Donasa, gan Jāņa Purviņa horeogrāfijās. Dejotājiem bija gana interesanti izdzīvot šīs dažādās pasaules, jo dejoja arī suitu sievas. Bet kundzes publikā teica – tā ir mūsu jaunība, tā esam dancojušas, un šī tradīcija joprojām ir dzīva!

Silvija Zvejniece: – Tas ir labi. Tomēr diemžēl vairākumā gadījumu mūsdienu horeogrāfu jaunradītās dejas savienojumā ar postfolkloras mūziku salīdzināmas ar viltojumu tāpat kā Ķīnā ražotai precei piekar “Dolce&Gabbana” zīmola birku. Izauklētai unikālai vērtībai pieliek klāt stagnējošas kultūras nevērtību. Top lēts masveida produkts.

M. Alpa: – Daudzi jaunizveidotie deju kolektīvi sāk tieši ar tautas dejām, kas ir piemērojamas jebkuram dejotāju skaitam.

S. Zvejniece: – Tomēr tautas deja tā īsti nav ieaudzināta, tā nav “asinīs”, nav organiski izprotama, atpazīstama un pašsaprotami pieņemama. Ernesta Spīča izdotajās “Mārtiņa deju grāmatās” iekļautajām dejām vajadzētu būt kā katram apgūstamai ābecei!

Jānis Ērglis: – Jebkurā ārzemju braucienā, kad notiek sadancošanās ar citu tautu deju kopām, šīs tautiskās dejiņas ir kā vēstījums no Latvijas. Un iepriekšējos, 2013. gada, Deju svētkos tautas dejas tika dejotas arī Daugavas stadionā lieluzvedumā.

E. Spīčs: – Bet diemžēl tikai kā intermēdijas! Iestarpinājumi, kas atdala galvenās uzveduma daļas. Trīs stundu uzvedumā tikai četras mazas tautas dejiņas. No tām tikai viena izskatījās pieņemami. Radās sajūta, ka tautas deja tiek apzināti noniecināta.

J. Ērglis: – Kāpēc intermēdijas? Minētajām tautas dejām bija sava loma atbilstoši scenārijam – kā laipām no viena laikmeta uz otru.

S. Zvejniece: – Tā kā Daugavas stadionā ir jāveido zīmes, skatuviskās dejas tagad diemžēl pārveidojas par “stadiona dejām” – tādā nozīmē, ka cilvēki nevis ar prieku izdejojas, bet viņiem ir uzdevums ar noteiktu solīti nokļūt noteiktā punktā.

J. Ērglis: – Tas ir labi vai slikti?

S. Zvejniece: – Ļoti slikti! Nozarē vispār katrs atšķirīgais kolektīvs kļuvis nepieņemams. Valda princips – līdzināties, mierā! Kā zināms, disciplīna ir armijas pamats. Ar horeogrāfes Artas Melnalksnes aiziešanu nozare ir zaudējusi cilvēku, kura kolektīvs un dejas atšķīrās no kopējā pārsvara. Zīmīgi, ka Arta izaugusi “Zelta sietiņā” pie Baibas Šteinas, kurai bērna sajūtu pasaule vismaz tad, kad auga Arta, bija svarīgāka nekā iekļaušanās masas vienveidībā.

Galerijas nosaukums


Deju lieluzvedums – ieguvumi un riski

– Vai deju lieluzvedumu Daugavas stadionā nevar aizstāt ar labāko deju izlases koncertu?

M. Alpa: – Līdz 1998. gadam Deju svētkos Daugavas stadionā veidoja koncertu. Tas bija horeogrāfes Ingrīdas Saulītes ziņā, bet toreizējo Konservatoriju bija beigusi virkne jaunu horeogrāfu, un otro programmu uzaicināja veidot jauno un talantīgo Jāni Ērgli, kurš izveidoja uzvedumu “Solis laikā”. Tas iezīmēja ļoti nopietnas pārmaiņas un jaunu ceļu. 2001. gadā tādas pašas idejas radās Igaunijā un Lietuvā, notika Baltijas valstu konference, kas definēja, ko tad īsti saprotam ar deju lieluzvedumu un kāda ir tā būtība. 2001. gadā pirmoreiz notika konkurss deju lieluzvedumu veidotājiem, un pēc šāda principa mēs patlaban veidojam jau ceturtos Deju svētkus, kas notiks 2018. gadā. Pēc katriem svētkiem deju nozare tos izvērtē un tad arī pieņem lēmumu par nākamajiem.

Z. Mūrniece: – Ļoti daudziem kolektīviem Kurzemes pusē “Māras zeme” šķiet interesanta un saistoša. Dejotājiem ir liela interese ieklausīties māksliniecisko vadītāju idejās, jo viņi vēlas izprast kopsakarības.

– Tieši no jūsu deju apriņķa “KZ” nupat saņēma vēstuli ar pavisam citādu noskaņu. Tautas deju ansamblim “Svīta”, kuram šogad aprit 70 gadi, ir grūtības nokomplektēt vienu pilnvērtīgu jauniešu sastāvu?

– “Svīta” diemžēl ir vienīgais apriņķa kolektīvs, kurš atteicās no kopmēģinājuma ar deju autoru. Manuprāt, nav apgūts repertuārs. Taču tikpat grūti kā “Svītai” dejotājus nokomplektēt ir arī, piemēram, gan Zantes pagastā, gan Viesatās.

Laila Baumane: – Kad sākām mācīties šogad iedotās dejas, teikšu godīgi, bija pilnīgs šoks: man bija žēl, redzot, kā kolektīvi par dažām jau publiskajā vidē apspriestajām dejām burtiski ņirgājas. Kāpēc tā notika? Man, piemēram, arī nebija skaidrs, kāpēc jāizdejo 12. gadsimts, kāpēc jārāda vai visa Latvijas vēsture? Ja es būtu gribējusi būt deju izrādes dalībniece, jau trīs gadu vecumā būtu aizgājusi uz teātra pulciņu, taču es vēlos justies kā dejotāja. Jā, kad lieluzveduma veidotāji, mākslinieciskie vadītāji sāka skaidrot savu ideju, arī mūsu kolektīva vadītājs no semināra ar Jāni Ērgli atgriezās jau ar daudzmaz saprotamu stāstu. Un tomēr radošā komanda nav bijusi uzdevumu augstumos, jo nav gājusi soli pa solim, un beigu beigās tās nelaimīgās, vislielāko vētru sacēlušās divas vai trīs dejas bija tikai “brāķa skrūves”, kas plīstot iedragāja – un labi, ka vēl ne sagrāva – visu koncepcijas “ēku”. Īpaši neizprotama bija Jāņa Ērgļa deja “Dievs, sargi Dzimteni!” Piecdesmit gadus biju likumpaklausīgs dejotājs, bet šīs un vēl dažu citu deju apguves brīdī sapratu, ka jāizšķiras – turpinu klusēt un burkšķēt zem galda vai lieku savu vārdu un uzvārdu zem protesta. Man vēl arvien pienāk vēstules no tiem, kas nav apmierināti ar lieluzveduma saturu. Protams, neveiksmes piemeklē arī visģeniālākos Holivudas režisorus un ne vien mūsu pašu izrāžu iestudētājus. Taču kļūmes ir jāsteidz labot. Un aizskar, ka “Māras zemes” autori nevēlas uzklausīt pieredzējušu deju kolektīvu vadītāju un dejotāju iebildumus un ierosinājumus, kā lietu vērst par labu. Jo atbildība svētkos gulsies uz tiem piecpadsmit tūkstošiem dejotāju, kuri vēl piemaksā, lai nokļūtu laukumā…

J. Ērglis: – Un tomēr atļaušos pasacīt, ka, manuprāt, ne koncepcijā, ne horeogrāfijā kļūmju nav. Iespējams, vaina ir laikā. Tagad domāju: vai esam sākuši skaidrot dejas izrādes ideju par vēlu vai arī par agru? Nevienā seminārā, kur esmu ticies ar deju kolektīvu vadītājiem, neesmu sajutis nesapratni. Dejotājs jau sāk domāt tajā brīdī, kad viņš ir apguvis deju vai arī sper pirmos soļus, tad varam runāt kā līdzīgs ar līdzīgu. Taču es pieļauju, ka varbūt ir deju kolektīvu vadītāji, kuri nav pirms dejas mācīšanas izdarījuši mājas darbu un kaut trīs minūtes veltījuši tam, lai dejotājiem paskaidrotu, kāpēc tajā vai citā vietā būs jāsper, iespējams, ar deju visai maz saistīts solis vai kustības.

– Vai ir paredzēti modelēšanas koncerti?

M. Alpa: – Pēc skatēm maijā vairāku deju kolektīvu sniegumā – varbūt to īsti nevar saukt par modelēšanas koncertu, bet kādu citu formu – skatīsimies, kā lieluzvedums veidojas.

R. Spalva: – Ir būtiski saprast, kas mums ir Dziesmu un Deju svētki un kam tie domāti? Ja atgriežamies pie pirmsākumiem tālajā 1873. gadā, tad svētki bija domāti dalībniekiem. Bet, parādoties lielajiem režisoriem, idejām un koncepcijām, svētki sāk pārvērsties par izrādi skatītājiem. Es personīgi Deju svētkos negribu redzēt šovu. Ja to vēlētos, varu aizbraukt uz Parīzi vai Londonu, pasaule ir vaļā, un tur var redzēt viskrāšņākās izrādes. Deju svētkus negribu redzēt tumsā, kur nevar saskatīt dejotājus un kur var kaut armija soļot, veidojot kustību viļņus gaismu efektos. Es gribu redzēt cilvēku sejas un to īpašo dejas brīdī, kas viņiem sagādā prieku. Tāpēc ir jāņem vērā dejotāju vēlmes, un repertuāru vajadzētu veidot, iekļaujot vismaz četras vai piecas tradicionālās un iemīļotās dejas. Pirms desmit gadiem veicu aptauju starp simt deju kolektīvu vadītājiem un dabūju piecas visvairāk iecienītās dejas. Divu autors bija Uldis Žagata, divu – Harijs Sūna un viena piederēja Jānim Ērglim – tas pats slavenais ” Jūrmalnieks”. Bet tagad svētki sāk zaudēt koncepcijas kontekstā. Parādījusies pretruna starp koncepciju un svētku būtību. Daudzi atzīst, ka tā vai cita ir laba deja, būtu iekļaujama svētkos, bet, lūk, “neiederas” koncepcijā. “Māras zeme” šādā aspektā ir tipiska parādība.

Jānis Daugavietis: – Skatuviskās dejas dzimušas totalitārisma laikmetā, kad noteikti režīmi valdīja kā mūsu zemē, tā citur, un šis stils, būtiski neizmainījies, nonācis līdz mūsdienām. Etnomuzikoloģijas profesors Mārtiņš Boiko ir ļoti asi izteicies, ka ir briesmīgi redzēt cilvēkus ar saviem ķermeņiem veidojam kaut kādus rakstus, zīmes. Vienalga; – jumi, kāškrustu vai zvaigzni. Taču, no otras puses, redzams, ka tautai lieluzvedumi patīk, cilvēki izpērk biļetes. Vienmēr blakus ir arī citi dejas veidi, tautas, etnogrāfiskā deja, tāpēc visi cīniņi nereti ir tikai estētisko uzskatu un gaumju sadursmes. Nekā traģiska te arī neredzu. Taču cita lieta, ka deju nozarei arvien biežāk nāksies taisnoties kaut vai šurp atbraukušajiem ārzemniekiem, kuri var vaicāt: kas tas ir, kas uz laukuma atgādina kaut ko no 30. gadu Vācijas vai Staļina Padomju Savienības fizkultūriešu masu inscenējumiem?

S. Zvejniece: – To sāpīgi redzēt īpaši tādiem cilvēkiem kā man, kas visu mūžu arī skatuvisko deju centušies piemērot latviskajam…

J. Ērglis: – Dejas nozare savā attīstībā nogājusi tik lielu posmu, ka pienācis laiks to veidot uz zinātniskiem pamatiem, veikt pētījumus, vērsties pie augstskolām, lai gatavo pedagogus, kā mūs savā laikā četrus gadus mācīja Konservatorijā.

Kur palika konkurence?

– Kā vērtējat faktu, ka uz iespēju veidot deju liel­uzvedumu Daugavas stadionā 2018. gada svētkos šoreiz pretendēja tikai viena radošā komanda?

M. Alpa: – Negatīvi! Bet, ielūkojoties Latvijas Deju svētku vēsturē, redzam, ka līderu tēma vijusies cauri tiem visiem. No I līdz V svētkiem līdere bija Milda Lasmane, no V līdz XII šo stafeti pārņēma Ingrīda Edīte Saulīte, sadarbībā ar Uldi Žagatu un citiem režisoriem dažos svētkos viņa veidoja pat divas programmas. Un tad nāca manis minētās pārmaiņas 1998. gadā. Taču šī patiesi bija pirmā reize, kad pieteicās tikai viena radošā komanda. Tiesa, uz “Arēnas” koncerta radīšanu bija seši pretendenti. Arī ļoti interesants fakts. Tomēr es neskatos pesimistiski, jo pēc 2013. gada svētkiem starpsvētku posmā nevienu programmu nav veidojuši Jānis Purviņš un Jānis Ērglis, svētki bijuši citu horeogrāfu rokās. Programmas veidojuši mūsu sarunā klātesošā Zanda Mūrniece, Iveta Pētersone-Lazdāne, Gints Baumanis, Gunta Skuja, Aija Āre…

R. Spalva: – Bet konkurences trūkuma cēlonis varbūt meklējams nolikumā, kur kā viens no kritērijiem minēta pieredze lieluzvedumu veidošanā. Vecums nevar būt priekšrocība! Otrkārt, nolikumā jāpaplašina uzdevumi. Mēs, kas bijām pieaicināti kā eksperti vērtēt lieluzveduma koncepciju, saņēmām vienu lapiņu ar koncepcijas izklāstu, un no tās nācās secināt – būs vai ne labs uzvedums. Tur nebija ne eventuālā repertuāra, ne pieaicināto komponistu vārdu un trūka daudz kā cita. Tikai koncepcijas izklāsts – tas ir pārāk maz prasīts. Šajos nolikumos jāieraksta, ko īsti gribam Deju svētkos redzēt. Piemēram, noteiktu skaitu tautas deju un atzītāko skatuves deju. Un tad lai radošās komandas ir tik laipnas un iekļauj šīs prasības savā konceptā!

M. Alpa: – Tas nebūtu pareizi! Tādā gadījumā LNKC kā rīkotājs noteiktu radošām personībām, kas viņām jādara!

E. Spīčs: – Kas maksā – šajā gadījumā LNKC –, tas pasūta mūziku. Nolikumā noteikti var būt ierakstīts, ka jābūt tautas dejai un arī zināmā proporcijā starp skatuviskās dejas žanriem. Bet šoreiz bija sajūta kā tajā pasakā, ka tautas deja ielikta ragaviņās un kopā ar tautas tērpiem aizvesta uz mežu. Man nav skaidrs, kāpēc sabiedrībai jātērē līdzekļi vienas – jaunrades deju attīstītāju – sociālās grupas interesēm, ja šīs grupas pārstāvjiem nav svarīgas sabiedrības intereses kopumā?

J. Ērglis: – Bet jūs taču neteiksit, ka tautas deju vai danci, kas iet pa apli, mēs varam viens pret vienu pārnest stadionā? Mums taču tomēr ir jāveido apdare, vai ne?

E. Spīčs: – Bez šaubām. Taču ir vairāki ceļi, kā to izdarīt, un folkbalets nebūt nav vienīgais risinājums. Tā nedrīkst būt centrālā un galvenā pieeja. Un vēl. Pēc Dziesmu svētkiem dziedātāji un arī publika iet mājās dziedot, bet dejotāji velkas noguruši. Diemžēl neviena jaunrades deja no skatuves nav nokāpusi pie tautas, un tauta nav kļuvusi ne par vienu tautas deju bagātāka. Tā ir patērniecība, ja deju svētki ir tikai šovs.

J. Ērglis: – Deviņdesmitajos krasi pievērsāmies tautas dejai, nozare strikti sāka strādāt pie tautas tērpu sakārtošanas, un mēs atkāpāmies no baletiskajiem elementiem skatuves dejā. Bet 2003. gadā no ļoti daudziem jauniešu deju kolektīviem dzirdējām vēlmi pēc sarežģītākām dejām.

L. Baumane: – Protams, mēs vēlamies, lai ir pietiekami sarežģītas dejas, nevis jāsoļo stadionā no viena punkta uz otru. Sarežģīta, bet lieliska, piemēram, ir Lilijas Lipores deja “Tirgus dancis”. Bet daudzi protestē pret Jāņa Purviņa iecerētajām baleta kustībām, kas piemērotas pie baleta stieņa, bet kurās sapinas pat pieredzējušu kolektīvu dejotājas.

R. Spalva: – Ir dažādas dejotāju varēšanas līmeņa grupas. C grupas un senioru repertuārā, piemēram, tieši prasās pēc vienkāršām tautas deju svītām, apdarēm. Nesen pie manis viesojās kolēģe no Nīderlandes un brīnījās – kur mums tik daudz jauniešu dejo? Un pati arī atrada atbildi: viņus piesaista jaunās horeogrāfijas un autordejas! “Mūsu, profesionāļu, uzdevums ir nepazaudēt līdzsvaru starp jaunradi, tās zelta fondu un 
tautas deju.”

E. Spīčs: – Bet priekšstats par tautas dejas vienkāršību arī ir mīts! Gadsimtu gaitā izveidojusies tautas dejas horeogrāfija ir daudzveidīgāka un sarežģītāka nekā daža laba jaunradītā skatuviskā deja. Pats esmu atjaunojis vairākas tautas dejas, no kurām, piemēram, “Aulejas Žeperi”, savulaik dejoja “Daile” un tagad “Dancis”. Folkloras krātuvē ir atrodami apraksti arī par stipri sarežģītām tautas dejām.

– Vai koncepciju izvērtēšanas siets bija gana smalks un caurspīdīgs?

M. Alpa: – Bija gan! Atšķirībā no iepriekšējiem svētkiem jaunums, ka, sludinot koncepciju ideju konkursu, aicinājām pieteikties nevis atsevišķus cilvēkus, bet jau radošās komandas – horeogrāfu, režisoru, scenogrāfu… Ideju konkursā uzvarējušo (kā jau teikts, bez konkurences) radošo komandu žūrija aicināja uz interviju un tikai tad ar to noslēdza līgumu par koncepcijas izstrādi. Iesniegto koncepciju vētīja gan nozares padome, gan Mākslinieciskā padome. Žēl, ka visu šo procesu nefilmēja, to varētu rādīt jebkuriem starptautiskiem novērotājiem.

– “Māras zemes”radošā komanda atlīdzībā (pirms nodokļu nomaksas) saņems 32 000 eiro. Kādēļ tieši šāda summa?

– Atlīdzība nav mainījusies ne kopš 2013., ne 2008. gada svētkiem. Manuprāt, atlīdzība ir neadekvāti maza, bet tā tiek plānota LNKC piešķirtā budžeta ietvaros. Tādu pašu atlīdzību saņem arī Noslēguma koncerta veidotāji. Šīs summas tiek salāgotas, ņemot vērā projekta lielumu, nozīmīgumu, dalībnieku skaitu. Savukārt par autorhoreogrāfiju tās autors saņem 350 eiro pirms nodokļu nomaksas. Un manā uztverē arī tas nav daudz, jo runa ir par dejas sacerēšanu, aprakstu, zīmējuma veidošanu un iestudēšanu kolektīvam.

J. Daugavietis: – Valsts maksā, iegulda šajā procesā līdzekļus, algo vadītājus, bet ko saņem pretī – deju liel­uzvedumu, koncertu, šovu? Tas ir pievilcīgi. Bet nozarei var arī vaicāt – ko esat iemācījuši tautai un cik lielā mērā tautai ir bijusi iespēja līdzdarboties? Nekad neesmu dejojis kādā ansamblī, bet būtu ļoti priecīgs, ja, piemēram, Vērmanes dārzā Dziesmu un Deju svētku laikā ikvienam būtu iespēja iemācīties kādu soli vai deju.

J. Ērglis: – Deja ir jāmācās ilgi, un tās apguvei ar vienu vakaru Vērmanītī gan būs par maz.

E. Spīčs: – Latvieši ir kā dziedātāju, tā arī dejotāju tauta. Tas ir ierakstīts jau mūsu himnā. Tāpēc ir pamats sabiedrības lielajai interesei un arī bažām, kādi būs nākamie Deju svētki?

Fakti un skaitļi
Deju kolektīvu sadalījums pa vecuma grupām

2013. gadā Deju svētkos piedalījās 603 kolektīvi:

Jaunieši (grupās A; B1; B2 ;C) – 281 kolektīvs

Vidējā paaudze (grupās D; E) – 263 kolektīvi

Seniori (grupā F) – 59 kolektīvi.

2018. gada svētkiem gatavojas 789 deju kolektīvi.

Katrā kolektīvā vidēji rēķina 25 dalībniekus (12 pāri un viens dejotājs rezervē).

CIK TIEK MAKSĀTS radošajai grupai

* Kopējā iepirkuma summa par veicamajiem darbiem 3 gadu laikā (no 2015. gada jūlija līdz 2018. gada jūlijam) ir 32 000 eiro (tajā skaitā nodokļi).

* Iepirkums paredz arī koprepertuāra atlasi, scenogrāfijas izstrādi, modelēšanas pasākumu organizēšanu, deju māksliniecisko izvērtējumu un adaptāciju, darbu ar uzveduma māksliniecisko personālu, dalību sanāksmēs un semināros uc. triju gadu laikā.

* Līdz šim brīdim radošajai grupai (mākslinieciskie vadītāji, režisors un scenogrāfs) ir samaksāti 11 300 eiro (t.sk. nodokļi), pārējā summa tiks izmaksāta jau pēc svētkiem 2018. gada jūlijā.

Saistītie raksti

* Triju gadu laikā mākslinieciskās grupas atlīdzība saskaņā ar līgumu ir: mākslinieciskajam vadītājam Jānim Ērglim – 9000 eiro, mākslinieciskajam vadītājam Jānim Purviņam – 9000 eiro, scenogrāfam Reinim Suhanovam – 7000 eiro un režisoram Elmāram Seņkovam – 7000 eiro pirms nodokļu nomaksas.

 

KAS NOTIKS TĀLĀK

* No 3. marta līdz 12. maijam visā Latvijā notiks deju lieluzveduma “Māras zeme” repertuāra apguves skates, kurās tiks noteikts koprepertuāra apguves līmenis tā sagatavošanas pirmajā posmā, kā arī deju llielkoncerta “Vēl simts gadi dejai” Arēnā Rīga potenciālie dalībnieki.

* No 16. līdz 18.oktobrim notiks repertuāra otrais apgūšanas posms, kad tiks veikti papildinājumi gan muzikālajam materiālam, gan repertuāram.

LA.lv