Ko dzīvnieku selekcija nozīmē medībās? 0
Tāpat kā lopkopībā, arī medībās svarīgi ir veidot spēcīgu un veselīgu dzīvnieku populāciju, kas nākotnē nodrošinās medījamos dzīvniekus ar vērtīgām trofejām. Pareiza apmedīšanas principu ievērošana nodrošina arī mazākus postījumus ne tikai lauksaimniecības kultūrām, bet arī mežsaimniecībai.
Kā tas strādā? Ļoti vienkārši. Lai gan bieži vien sabiedrībai šie principi nav saprotami, dažkārt arī medniekiem ne.
Medī mazāko
Pats galvenais princips, kas selekcijas medību nolūkos būtu jāievēro, ir nomedīt mazāko vai vārgāko dzīvnieku no bara. Ja uz lauka, piemēram, stāv piecus gadus veci staltbriežu bullēni, noteikti jānomedī tas, kuram ir vismazākie ragi. Nomedījot to, kam ir vislielākie ragi, no aprites tiek izņemts indivīds, kas nākamajām paaudzēm nodotu vislabākos gēnus.
Trofejas ziņā no tā sauktā špīsera – staltbriežu bullēna, kam pirmie ragi ir divas garas standziņas bez žuburiem, – nebūs nekādas estētiskās vērtības, taču labākajam no jaunuļiem nākotnē varētu izveidoties ļoti skaista trofeja. Ja pirmie ragi staltbriežu bullim galos sāk dalīties žuburos, tas nozīmē, ka šis ir ļoti perspektīvs indivīds.
Tas pats princips attiecas arī uz citiem pārnadžiem – jāmedī mazākais indivīds no mežacūku bara, mazākais un sliktākais stirnāzītis, mazākais no diviem aļņu teļiem utt.
Jaunie dzīvnieki nodara lielāko postu
Šis ir jautājums, par kuru ir vislielākā neizpratne no sabiedrības viedokļa, jo dzīvnieku pasaulē vērtīgāks ir tieši pieaudzis indivīds, nevis jauns dzīvnieks. Tādēļ, lai maksimāli ierobežotu postījumus gan lauksaimniecībai, gan arī mežsaimniecībai, jāmedī mežacūkas līdz gada vecumam, staltbriežu teļi un arī aļņu teļi. Jaunajai paaudzei ir nepieciešams vairāk barības nekā jau pieaugušajiem dzīvniekiem. No šā skatpunkta pieaudzis mežakuilis, staltbriežu bullis vai aļņu bullis apēdīs vismazāk.
Tādā ziņā arī aplams ir pieņēmums, ka jānomedī sivēnmātes, lai mazinātu postījumus. No bara nošaujot sivēnmāti, pirmkārt, palielinās iespēja, ka jaunās mežacūciņas tiks aplektas pirms laika un tādējādi tiks tikai vairotas iespējas pieaugt populācijai un, otrkārt, sivēnu bars bez mātes tālu prom no lauka neklīdīs. Ja tomēr tiek pieņemts lēmums šaut sivēnmāti, tad tas jādara vēlā rudenī vai ziemas sākumā, kad sivēni jau ir paaugušies un, visticamāk, spēs bez mātes izdzīvot un sivēnmāte vēl nav aplekta.
Jāmedī arī mātītes
No selekcijas viedokļa vissliktākais, ko var darīt, ir medīt tikai tēviņus. Dabā ir noteikta mātīšu un tēviņu proporcija, it īpaši attiecībā uz pārnadžiem. Ja mātīšu ir krietni vairāk par tēviņiem, tad beigu beigās sanāk tā, ka mātītes paliek neaplektas. Kritiska situācija sāk veidoties arī tad, ja izšauj tikai labākos tēviņus, jo sliktākie savus gēnus nodod tālāk un ilgtermiņā veidojas populācija ar sliktas kvalitātes trofejām.
Nomedīt mātīti medniekam no ētikas apsvērumiem ir grūtāk, jo pastāv pamatots viedoklis, ka mātītes uzdevums ir nodrošināt nākamo paaudzi. Tomēr bez tēviņiem nākamās paaudzes arī nebūs. Medījot pārnadžu mātītes, ir jāievēro stingras prasības, lai nenodarītu vēl lielāku skādi. Pirmkārt, mežacūkām intensīvi jāmedī mātītes, kas vēl nav sasniegušas dzimumgatavību. Ja iznāk stirna, staltbriežu govs vai aļņu govs ar teļu, tad vispirms ir jānomedī teļš un tikai pēc tam govs vai kaza. Nekādā gadījumā nedrīkst medīt aļņu govi, kurai ir divi teļi, toties medījama ir jauna govs, kurai teļu vēl nav, vai arī veca, kurai jaunās paaudzes vairs nav.
Ievērojot šos vienkāršos principus, ir iespējams samazināt iespējamos postījumus, uzlabot dzīvnieku populācijas dzimuma un vecuma struktūru, kā arī nodrošināt, ka izaug dzīvnieki ar skaistām trofejām. Trofejas dzīvnieki ir jāmedī brīdī, kad tie ir sasnieguši savu pilnbriedu un trofejas maksimumu. Svarīgi arī ielāgot, ka pirms riesta vai riesta sākumā medījami vājākie dzīvnieki, savukārt tikai riesta beigās, kad darbiņš padarīts, var medīt trofejas bulli vai āzi.
Sagatavots ar Medību saimniecības attīstības fonda atbalstu
