Mobilā versija
Brīdinājums -0.9°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
24. oktobris, 2014
Drukāt

Ko Eiropai vajag Centrālāfrikā. “LA” reportāža (1)

Foto - Ivars BušmanisFoto - Ivars Bušmanis
Uzziņa

ES palīdzība Centrālāfrikai:

Sociālo pakalpojumu (izglītības, veselības) atjaunošanai 27 miljoni eiro.

Valsts iestāžu atjaunošanai – 33 miljoni eiro.

ES Trasta fonds, nosaukts par "Bêkou" fondu ("cerība" sango valodā) 64 milj. eiro (no ERAB 39 milj., no Francijas, Vācijas un Nīderlandes – 25 milj.).

ES misija EUFOR RCA no 30. aprīļa līdz gada beigām 700 karavīru sastāvā, to skaitā Latvijas 40 karavīru vienība, paredzēta drošības nodrošināšanai un vietējo kārtības sargu apmācībai, lai šogad to nodotu 12 000 ANO "zilajām ķiverēm" – MINUSCA, taču tā vēl nav nokomplektēta.

Kopš decembra Centrālāfrikas Republikā nepārtraukti nemieri, šāvieni katru dienu un nakti. Vardarbībai seko atriebe un tā bez gala. Galvaspilsētā Bangi divdesmit kristīgi jaunieši izvilkuši kādu musulmani no autobusa, nogalinājuši ar akmeni un iemetuši ugunskurā. Par to, ka musulmaņi nogalinājuši viņa sievu gaidībās, kā arī māsu un viņas bērnu, kāds jauns vīrietis, kurš iesaukts par “Trako suni”, apēdis jau nosistā vīrieša kāju. Kanibālismā izpaužas atsevišķu cilšu paražas apēst ienaidnieka ķermeņa daļu, lai iegūtu viņa īpašības. Tas bija gada sākumā.

Kopš konflikta sākuma tūkstošiem cilvēku nogalināti, 414 tūkstoši aizmukuši uz kaimiņvalstīm, 174 tūkstoši dzīvo bēgļu nometnēs – pusei valsts iedzīvotāju (2,5 miljoniem) nepieciešama humānā palīdzība. Slēgtas skolas, baznīcas, slimnīcas un veikali. Tirgotāji no ielām bija pazuduši. Tāda pirms pusgada vēl bija Centrālāfrikas galvaspilsēta Bangi.

Tad iesaistījās starptautiskie spēki – vispirms Francijas armija (operācijas “SANGARIS”), vēlāk Āfrikas savienības armija (MISCA), no maija – ES misija EUFOR, no septembra – ANO miera spēki (MINUSCA). Kopīgiem spēkiem drošības situācija ir uzlabojusies. Tagad oktobrī ikdienas operatīvajā informācijā parādās kāds ievainots iedzīvotājs, šāvieni naktī, nolaupīti cilvēki, demonstrācija ar sadedzinātu līķi. Var teikt, ka iestājies miers. Salīdzinoši ar to, kā bija. “Tas viss, ko esam sasnieguši, vēl ir ļoti trausls. To cenšas lauzt radikāļi no abām pusēm,” otrdien pavēstīja EUFOR RCA komandieris ģenerālmajors Filipe Pontjē.


“Nekādus ieročus ielās!”

“Musulmaņi visvairāk baidās, ka viņiem atņems ieročus, bet kristiešu lielākā vēlēšanās ir atbruņot viņus,” skaidro soms Kalle Sepala, EUFOR CIMIC (civilās un militārās sadarbības) operācijas vadītājs. “Mūsu uzstādījums – nekādu ieroču ielās – beidzot kļuvis skaidrs arī vietējiem. Puisis EUFOR patruļas laikā pieķerts staigājam ar kalašņikovu, nomet to zemē un paceļ rokas, tātad zina,” secina Kalle. “Taču mājās to turēt – tas daudziem ir paradums, un mums nav pilnvaru to pārbaudīt.”

Taču ar to vien, ka nešauj, ir par maz. Drošību Bangi nevar nodrošināt bez sociāliem un ekonomiskiem uzlabojumiem. Tāpēc ES delegācija CĀR sadarbībā ar nevalstiskajām organizācijām un ES veic konkrētus darbus, kuriem drošu vidi gādā ES miera uzturēšanas spēki. Piemēram, jaunā tiesu nama celtniecību, piestātnes izbūvi Ubangi upes krastā, radio “Ndeke Luka” skanēšanu, policijas iecirkņa atvēršanu KM-5 rajonā. Arī EUFOR pats pacenties: čehu kara inženieri sametinājuši tiltu, vācieši to atveda, bet itāliešu armijas inženieri nolika pāri grāvim uz ikdienā bieži lietojama ceļa. Savukārt somu sapieru vienība uzdāvināja medpunktam materiālus un mērierīces. Dubļus un atkritumus no lielajiem novadgrāvjiem izsmēla ar itāliešu armijas ekskavatoru.

Pārmaiņas uz labu

“Kad mēs ieradāmies, ielas bija tukšas. Tagad kaut braukājam ar bruņutehniku, ielas ir pilnas, tirgus strādā, ielas malās taisa un tirgojas. Tādas ir pieredzētās pārmaiņas no pilnīga tukšuma līdz tirgum, kas darbojas,” novērojis Kalle. Bangi visa ekonomika (izņemot dimanta raktuves) ir ceļmalās. Galdnieki jau taisa un ceļmalā pārdod gultas, mēbeļnieki turpat blakus bāž porolonus aiz dīvāna drēbes, pinējas pin grozus, turpat no māla veido un ceļmalā žāvē ķieģeļus. Tās ir atdzīvošanas pazīmes. Piecas sievietes 5. rajonā (divas kristietes, trīs musulmanietes) atvēra kopīgu restorānu, un uz to tāpēc iet ēst gan vieni, gan otri.

Viena no neiznīdētām sērgām Bangi ir malārija. Piemēslotajos, aizaugušajos novadgrāvjos lietus ūdens vairs neaiztek, un malārijas odi barojas. Starptautiskā migrācijas organizācija iesaistīja kaimiņus šo grāvju un piemēs­lotās apkārtnes tīrīšanā, maksājot piecus ASV dolārus par sešu stundu darbu 14 dienas. Centrālafrikāņu “simtlatnieku modelis”. Tā ir liela nauda, ja vidējais ienākumu līmenis ir pusdolārs dienā… Šādi piedalījās 6200 ģimenes, un nauda pārceļoja tirgotāju un ražotāju kabatās – visa apkārtne ekonomiski atdzīvojās.

“Tomēr jau vairāk nekā 10 mēnešus nedarbojas skolas un baznīcas,” pavēstīja Ibrahims Bontari, koordinators, piebilstot, ka skolotājas kristietes baidās atgriezties darbā musulmaņu rajona skolās. “Mēs svētdien rīkosim demonstrāciju. Nāks sieviešu organizāciju pārstāvji, skolotāji, iedzīvotāji un prasīsim totālu mieru.” Te atsedzas uzpūstais kristiešu un musulmaņu konflikts – 
pirms gada skolotājas taču strādāja bez bailēm. Tagad soli pa soli sadarbību starp kopienām un rajoniem atjauno.

Nometnes pamazām tukšojas

Starptautiskā Migrācijas organizācija (SMO) septembrī aptaujāja bēgļu nometnēs izmitinātos. Tur dzīvojošajiem ir trīs izvēles: atgriešanās mājās, vietējā integrēšanās vai pārcelšanās. 86% no viņiem mājas (ar to lielākoties saprotot māla būdas) sagrautas. Tagad viņi apliecina, ka četru nedēļu laikā pametīs nometni – 77% atgriezīsies mājās, taču 14% dosies citur – uz Sudānu vai Kamerūnu. Kāpēc? “Tāpēc, ka pēc šiem konfliktiem, piemēram, musulmaņi nevar atgriezties ciemos, kur pārsvarā antimačetes jeb kristieši,” skaidro Anne Katrīna Šēfere, SMO kopienas stabilizācijas projekta vadītāja. “Nevienu nevedam. Visi brauc paši brīvprātīgi. SMO misija ir cilvēku droša pārvietošana krīzes situācijās,” apliecina Anne Katrīna.

Apciemojām nometni pie M’Poko lidostas, kur tā izveidojās spontāni – ļaudis, mūkot no vardarbības, visdrošāk jutās franču karavīru apsargātās lidostas tuvumā. Gada sākumā iemītnieku skaits strauji pieauga līdz 80 tūkstošiem, tagad tajā vairs tikai apmēram 20 tūkstoši.

Nometnes iemītnieka Bodto Bertena māja bīstamajā – 3. rajonā – sagrauta. “Citiem ir ciemi, ciltis vai radinieki, pie kā atgriezties. Man nav kur,” viņš paskaidro. Šeit Bodto ir vietējās sabiedrības uzmanības centrā, ievēlēts nometnes pašpārvaldē par koordinatoru. Šeit cilvēki smaidīgāki, atvērtāki nekā pilsētā. Drošības sajūta.

Nepakļausies sarīdīšanas politikai

Tiekoties ar vietējiem iedzīvotājiem, pašpārvaldes vadītājiem, nevalstisko organizāciju pārstāvjiem, žurnālistiem, sajutām, ka Bangi iedzīvotāji arvien vairāk sāk ilgoties pēc atgriešanās mierīgā dzīvē. Viņi sapratuši, ka kļuvuši par “upuriem politiķu spēlēs, kas viņus sakūdījuši vienus pret otriem” .

“Ne reliģijā, bet politikā ir problēma,” mums, pieciem Eiropas žurnālistiem, pirmdien apgalvoja Emmanuels Zanga-Metho no galvaspilsētas 5. rajona, kurā kristiešu ielenkumā dzīvo musulmaņi. Vēl eksplozīvāks ir 3. rajons – vienīgais, kurā dzīvo gan vieni, gan otri – abas kopienas šķir vien novadgrāvis. Kristiešu sievietei, kura vēl nesen tam pārkāpa, musulmaņi nogrieza ausi. “Mūsu rajonā dzīvo Dienvidāfrikas musulmaņi un nekādu problēmu. Kāds no ārpuses provocēja 3. un 5. rajonu jauniešus. Tur dzīvo iebraucēji no Čadas un Sudānas, kas dod naudu jauniešiem nekārtību izraisīšanai. Viņi dzīvo bez darba un meklē, kur izpausties. Arī izplata narkotikas. Paļauties varam tikai uz starptautiskajiem spēkiem, nevis uz savu valdību,” liecina Emmanuels.

Eiropieši salīdzinājumā ar pārējām miera misijām, manuprāt, strādā visgudrāk. Ne tikai ar stāvēšanu postenī, kā dara ANO “zilās ķiveres”, bet iet pa ielām, uzklausa iedzīvotājus, arī uzzina nemieru cēlājus un plānveidīgi tos izolē no ietekmes uz sabiedrību. Piegādā pirmās nepieciešamības preces, sniedz sociālo palīdzību un arī ar lielākiem projektiem cenšas palīdzēt centrālafrikāņiem. Vietējie iedzīvotāji noticējuši ES darbos demonstrētajai attieksmei.

Eiropas interesēs ir, lai centrālafrikāņi varētu dzīvot, strādāt un pelnīt savā valstī un lai viņi neirtos ar laiviņu uz Lampedūzas salu. Vismaz sākumā piepalīdzēt, lai vēlāk viņi tiktu galā pašu spēkiem.

Virspusējs konflikta pārstāsts

Nemieru novājinātā dimantu, urāna un HIV eksporta Centrāl­āfrikas Republika ir starp visnabadzīgākajām pasaulē. Musulmaņu nemiernieku alianse (sango valodā “Seleka”) 2012. gada decembrī ar bruņotiem uzbrukumiem paralizēja valsts pārvaldi. “Seleka” ieņēma galvaspilsētu Bangi, gāza prezidentu Bozizē un izveidoja pagaidu valdību. Pērn decembrī pie ieročiem ķērās kristiešu kustība “Antibalaka” (“pret mačetēm”). Saasinājās vardarbība un atriebība par to. Tā kā musulmaņi valstī ir mazākumā, šā gada sākumā pagaidu valdības vadītājs atkāpās un paziņoja par “Selekas” izformēšanu. Vairāki “Selekas” formējumi nepakļāvās un sāka sirot kā patstāvīgas bandas. Valstī sākās haoss un humānā krīze.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Ļoti interesants, saistošs izziņas materiāls par tik tālu mums maz zināmu valsti.

INFOGRAFIKA. Pieaug atbalsts spīdzināšanaiVai sagūstītos ienaidnieka kaujiniekus drīkst spīdzināt, lai iegūtu svarīgu militāro informāciju? (%)
Draugiem Facebook Twitter Google+