Mobilā versija
Brīdinājums +1.6°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
23. maijs, 2012
Drukāt

Ko filmēt? Dzīve nav glancēta


dokumentalists1_32

Jautāju “Latvijas Avīzes” mājaslapas LA.LV jaunumu sekotājiem sociālajā tīklā draugiem.lv/latvijasavize, par kādām tēmām un kāda žanra filmas Latvijā būtu turpmāk jāuzņem un ko mūsu lasītāji domā par nacionālajā filmu festivālā “Lielais Kristaps” apbalvotajām filmām.


 

Ivars Purmalis: “Man patīk un es skatos filmas, kas uzņemtas Latvijā. Ļoti jauki būtu, ja uzņemtu dokumentālu filmu par mūsu Latvijas ļaužu lauku dzīvi, par labo un slikto, kas notiek laukos.
Daudzas “Lielā Kristapa” apbalvotās filmas nav redzētas, neatliek laika, bet ļoti patika “Golfa straume zem ledus kalna”, dokumentālā filma “Dokumentālists”, kā arī animācijas filma “Norīt krupi”.”

Kristīne Čaniža: “Ja filma ir izdevusies patiešām laba, interesanta, tad tēma nav būtiska. “Lielā Kristapa” apbalvotās filmas vairāk vai mazāk atbilst manām domām, lai gan daudzi bija vienlīdz pelnījuši balvu. Gribēju, lai vienā nominācijā “Kristapu” piešķir vairākiem.”

Linda Utinane: “Es gribētu, ka tiek uzņemtas latviešu komēdijas vai sadzīves filmas, piemēram, “Emīla nedarbi” vai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” allaž ir topā un tās gribas skatīties vēl un vēl. Man personīgi tuvākie žanri ir komēdijas un romantiskas melodrāmas, bet apzinos, ka labu komēdiju uzņemt ir visai grūti.

Kas attiecas uz “Lielo Kristapu”, atzīšos, ļoti maz interesējos par kino pasauli un neesmu informēta par “Lielā Kristapa” godalgotajām filmām.”

Edgars Engīzers: “Latvijā vienkārši būtu arī turpmāk jāuzņem filmas. Par ko – tas lai paliek producentu, scenāristu un režisoru ziņā. Būtu aplami izcelt kādu vienu žanru vai tematiku, tad filma no demokrātiska mākslinieciska izteiksmes līdzekļa kļūtu par propagandas rīku, turklāt tas ierobežotu kādu patiesi izcilu darbu radīšanu citu žanru un tematiskos rāmjos. Tā kā pats esmu vēsturnieks, kas nedaudz darbojas arī filmu jomā, negribētu teikt, ka būtu jātiražē vaimanu pilnais redzējums par mūsu vēsturi, bet gan vēsturē un šodienā jāsaskata un jāmāk parādīt vairāk pozitīvisma, tomēr arī sociālpsiholoģiskām, smagām filmām viennozīmīgi ir jābūt vietai Latvijas kinematogrāfā.
Dažas “Lielā Kristapa” laureātes ir ieguvušas plašu rezonansi, tostarp atsevišķu politiķu kritiku, jo parāda dzīvi ne tik glancētu, kā varbūt kādam to gribētos redzēt, bet jāatzīst, ka arī pati dzīve nav tikai glancēta. Kopumā laureātes var vērtēt tikai pozitīvi, diemžēl visas redzējis neesmu.”

Ilze Meiliņa: “Latvijā vajadzētu uzņemt viegla žanra filmas. Ja nopietnākas, tad ar jēgu, nevis kā pēdējos gados, kad ir uzņemtas neskatāmas it kā ar “mega dziļu domu”, bet izpildījums – ar murga piesitienu… Jo kritiķu vērtējumā labāka filma, jo cilvēkiem neskatāmāka.”

Ieva Leite: “Latvijā vajadzētu vēl uzņemt tādas filmas kā “Cilvēka bērns”. Man patīk tāds žanrs! No “Lielā Kristapa” apbalvotajām filmām esmu redzējusi tikai “Rūdolfa mantojumu”. Mana māsa filmējās masu skatos kā kāzu viesis. Patika filma, patiešām viens varens sižets par zemnieku un baronu jeb par attiecībām tajos laikos.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+