Mobilā versija
+5.2°C
Sarmīte, Tabita
Piektdiena, 9. decembris, 2016
10. augusts, 2012
Drukāt

Ko īsti vēlas tiesībsargs?


Foto-LETAFoto-LETA

Ažiotāža par mācību līdzekļu iegādi no jauna uzvirmojusi. Diemžēl atkal par upuriem kļūst tie, kam vismazāk varētu ko pārmest. No ekonomiskās krīzes esam lēnām izgājuši, bet izskatās, ka muļķības izraisītā krīze valsts pārvaldi un politiku nav pametusi.


 

Maruta ir tipogrāfijas strādniece, kas ražo arī darba burtnīcas. Mājās ir divi bērni un vīrs bezdarbnieks. Priekšnieks jau pateicis – ja nebūs pietiekama noieta, tipogrāfija būs jāslēdz. Iveta jau gadiem veido darba burtnīcas un ir saņēmusi tūkstošiem pateicību no skolotājiem, kas ar to palīdzību var vieglāk iemācīt bērniem burtu rakstību un citas iemaņas. Tagad izdevējs sadarbību apturējis. Visa Ivetas gadiem krātā pieredze ir jānoraksta zaudējumos. Gaida strādā grāmatnīcā. Veikala ienākumi gada laikā ir pieticīgi. Glābj rudens uzkrājumi, kad vecāki vairāk iepērkas skolai. Gaida atzīst – ja rudens uzkrājumu nebūs, grāmatnīca, kas ir vienīgā plašā apkaimē, būs jāslēdz.

 

Tā kā darba vietu Latvijā kļūst arvien mazāk, visi uzrunātie secina: izeja ir tikai lidosta un darba meklējumi citur pasaulē. Uzrunātie netic, ka tiesībsargs ko vēlas tautas labā. “Viņam jāparāda, ka viņš kaut ko vispār dara” – tāda frāze izskan bieži. Visi ir izbrīnījušies par to, ka viņu dzīvi sagrāvis tāda amata pildītājs, kam patiesībā būtu jāaizstāv parastais cilvēks, kam nav naudas dārgiem advokātiem.

 

Nevar pa spalvai glaudīt arī Izglītības un zinātnes ministriju. Nav jau skaidras atbildes par to, kāda būs valsts politika. Versijas ir vairākas. Divas galējās – valsts vai pašvaldība pērk skolēniem visu, vecāki pērk skolēniem visu. Pa vidu ir versijas: 1) valsts vai pašvaldība pērk visu, bet nosaka, cik lielu daļu drīkst tērēt katra veida mācību materiāliem, 2) valsts vai pašvaldība apmaksā daļu pno izdevumiem, kas rodas vecākiem, pērkot mācību līdzekļus, 3) valsts vai pašvaldība apmaksā daļu no izdevumiem, ņemot vērā katras ģimenes ienākumus, 4) valsts izsniedz pabalstus tikai trūcīgām ģimenēm mācību materiālu iegādei, 5) valsts vienojas ar izdevējiem par cenu politiku, 6) valsts daļēji apmaksā izdevēju izdevumus un samazina cenas. Visas minētās pieejas var dažādi kombinēt. Galvenais – ir jāpiedāvā.

Tiesībsarga rīcība šobrīd vecāku acīs padara par noziedzniekiem autorus, izdevējus un skolotājus – cilvēkus, kas tikai rūpējas par to, lai mācību materiāli būtu. Patiesībā vaina ir jāmeklē politiķos un birokrātos, kas nav radījuši apstākļus, lai, no vienas puses, attīstītos radoša pedagoģija, no otras – arī vecāki būtu apmierināti. Kāpēc tiesībsargs nevēršas pret valsts aparātu, kas ir atbildīgs par šo problēmu, bet vajā tos, kurus viņam vajadzētu pārstāvēt?

KOMENTĀRS

Tiesībsarga pilnvarojumā atbild Laila Grāvere, Tiesībsarga biroja bērnu tiesību nodaļas vadītāja:

“Pilnībā var piekrist autora viedoklim, ka vaina ir jāmeklē politiķos. Izglītības likumā ir skaidri noteikta kompetence attiecībā uz mācību līdzekļu iegādi:

* Ministru kabinets nosaka kārtību, kādā valsts organizē un finansē mācību līdzekļu izdošanu un iegādi;

* pašvaldība piedalās tās padotībā esošo izglītības iestāžu nodrošināšanā ar mācību literatūru, mācību procesam nepieciešamo cita veida literatūru un citiem mācību līdzekļiem;

* vecāku pienākums ir savu spēju un materiālo iespēju robežās nodrošināt ģimenē bērna izglītošanai, veselībai, attīstībai un sadzīvei nepieciešamos apstākļus.

Kārtību, kādā valsts veic šo funkciju, nosaka Ministru kabineta 2001. gada 6. marta noteikumi nr. 97 “Kārtība, kādā valsts organizē un finansē mācību līdzekļu izdošanu un iegādi”. Noteikumu 2. punkts nosaka: “Valsts izglītības standartiem (izņemot valsts augstākās izglītības standartus) atbilstošu mācību līdzekļu izdošanu un iegādi organizē Izglītības un zinātnes ministrija.”

Diemžēl noteikumu regulējums attiecas tikai uz mācību literatūras iegādi, pārējie izglītības standarta īstenošanai nepieciešamie līdzekļi tajos nav pieminēti.

Skolotāju rūpēm par to, lai mācību līdzekļi tiktu nodrošināti, būtu jāizpaužas izglītības iestādes budžeta pieprasījumā pašvaldībai, nevis izsniedzot vecākiem sarakstus ar iegādājamiem mācību līdzekļiem.

Tiesībsarga funkcija ir veicināt privātpersonas cilvēktiesību aizsardzību un sekmēt sabiedrības informētību par cilvēktiesību aizsardzības mehānismiem, līdz ar to tiesībsargs, pildot šo funkciju, informēja sabiedrību, kā tiesiski risināt šo problēmu, ja vecākus neapmierina esošā kārtība un viņi vēlas izmantot valstī izveidoto tiesību aizsardzības mehānismu.”

 

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+