Egils Līcītis: Ko izsvēris Vējonis 4
Inaugurācijas ceremonijā prezidents Raimonds Vējonis pateica patiešām labu un neiestērķelētu runu. No aizkustinājuma beigās pašam ietrīsējās balss, ceļavārdos sakot, cik viņš lepojas ar Latviju. Vējonis bija atradis ne tikai siltuma caurstrāvotus vārdus ar kilogramu cilvēciskuma tautiešiem, bet iezīmēja arī savas prezidentūras kontūras.
Par Latvijas dziļāku iekļaušanos Vakareiropas gultnē. Lai nu sāpju grāmatu raksta tie, kas izgudrēm un pastāvīgi mudinājuši atmūķēt dārgumu lādes, kas priekš mums esot noglabātas Krievijā. Lai Maskavas gultas klājēji nepūderē smadzenes cilvēkiem un atpūtina savu urbjamo.
Par reģionālo dimensiju, kurā visi Latvijas novadi pelnījuši uzmanību un atbalstu. Droši vien prezidents ņems vērā Bondara kunga ieteikumu uzņemt ārzemju viesus ne tikai ovālos kabinetos un rezidencēs, bet izvadāt pa provinces skaistākajām vietām. Cik var daudzināt daiļu Latviju – laiks izrādīt!
Par prezidenta pilī ieviešamo vaduguns principu – miers baro, nemiers posta un ka zemes aršanas, līdumu līšanas paņēmieni nemēdz būt latviski vai pa krievu modei. Vējonis norādīja, ka sabiedrības sašķeltība lielā mērā ir politiski uzpūsta problēma, un pie šiem izšautiem renkuļiem varēja redzēt, ka galvenajiem šķēlējiem “Saskaņas” velniem no uztraukuma šaudās aste.
Par iesīkstējušās ierakumu mentalitātes pārvarēšanu, kad skaušanas un vaimanāšanas vietā jāliek otra uzmundrināšana un savas pašapziņas celšana. Uz to prezidents skubinās arī partijas un nodibinās plašu pazīšanos ar politiskajiem spēkiem. Bet sadarbosies tikai ar tiem, kas gatavi valstiskam darbam un sabiedrībai noderīgiem pakalpojumiem. Prezidents nespers kāju pār tādu politiķu biroju slieksni, kuri savu arodu uztver kā uzdevumu iznēsāt pa pasauli pasakas. Pļāpukulēm turpmāk būs jāpaliek dzīvojam sektā.
Īsi sakot, Vējonis bija izsvēris kā sirsnīgi emocionālu, tā strikti noteiktu vēstījumu, un patriotisko uzrunu var ņemt par praktiski lietojamu, lai proklamēto no tribīnes pārvērstu saturīgos darbos un sasniegumos.
Simpātiska ir jauna valstsvīra uz mugurkaulu balstīta stāja. Viņš pasvītroti izturas, ka nebūs kādam kabatas prezidents. Apsveicams ir gados vēl zaļoksnam, spēkpilnam cilvēkam raksturīgais – gribēt jebkurā vietā parādīt sevi no labākās puses, lai cilvēkiem neliktu vilties, uzņemt tempu, lai nerastos iespaids, ka prezidents kūko pie pīpeskāta pilī, nokāvies ar savām domām. Jaunība visur rod pretimnākšanu, un madonietis pratīs uzvesties gan suarejā pie Vindzoriem, gan ar Batjku baltkrievu pirtiņā. Viņš būs kustīgāks par Bērziņu.
Ja Andris Bērziņš tika izslavēts par savu pieejamību un vienkāršību, tad, mīļā tauta, tu vēl nezini, kas ir prezidenta vienkāršība visā tās krāšņumā! “Mūsu Raimi” jūs sastapsiet reņģēdāju sporta spēlēs un alus pagrabiņa trakulībās, kur Bērziņtēvs sava cildenuma un cienījamo gadu dēļ nemēdza izklaidēties. Vējonis tuvosies vīriem ūdenszābakos makšķernieku bāzēs un meičām pie līgonakts ugunskuriem. Līdz ar gaiļiem cēlies zemnieks kviešu druvā miegs saulē acis, kas tas par autiņu rīta agrumā skrien pa lielceļu, vilnīdams putekļu mākoni. Āre, kāds jēkabpilietis viņdien ogodams sabijies no uznākuša lāča. Vējoņa ērā sēņu vietās un papardulājos izbīlis drīzāk gaidāms aiz to, ka acīgākos mežiniekus piepeši ķers kā ar strāvu – klau, vecais! Kas ar kartupeļu mizojamo nazīti vico pa uzkalnīti, pēc gailenēm locīdamies? Vai man rēgojas, vai tas ir mūsu zaļais prezidents?
