Mobilā versija
+5.3°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
25. novembris, 2016
Drukāt

Ko latviešiem jautā Imanta Lancmaņa gleznotais Kristus? (3)

Publicitātes fotoPublicitātes foto

No 25. novembra līdz 2017. gada 15. janvārim Rīgas Sv. Pētera baznīcā apskatāma izstāde “No Ziemassvētkiem līdz Lieldienām”, kurā redzama tikai viena glezna – Imanta Lancmaņa “Kristus jautājums 2016. gada Lieldienās”, LA.lv uzzināja Rīgas pilsētas kultūras iestāžu apvienībā.

Imants Lancmanis: “Kristus dzīve un nāve ir lielākā iespēja, kas tikusi dota cilvēcei – izkļūt no netikumiem, kuri piemīt cilvēka dabai tās attīstības ceļā no dzīvnieciskiem instinktiem uz augstāku garīgo pakāpi. Ziemassvētkus no Lieldienām šķir tikai nedaudz vairāk par trim mēnešiem, bet šis cikls, mūžīgi atkārtodamies, ietver Kristus misijas būtību. Tiek svinēta piedzimšana, un tiek apraudāta nāve, kurai seko Augšāmcelšanās un Kristus sūtības piepildījums – cerība uz glābšanu un mūžīgo dzīvošanu, par priekšnoteikumu izvirzot tikumīgu dzīvi. Kristus dod paraugu žēlsirdībai un grēku izpirkšanai, kas ir grūtākais uzdevums sevis pārvarēšanai.”

Lancmanis teic, ka Kristus katrai tautai nāk pretī citāds, mainās ne tikai vide un tipāži, atšķirīgs ir katra gada ietvars, kurā virtuāli piepildās ikgadējais Kristus upuris. “No gada uz gadu Jēzus Kristus veras citā pasaulē un citos cilvēkos. Viņš katru reizi augšāmceļas atšķirīgā ģeopolitiskā un morāli ētiskā vidē, un vienmēr nākas jautāt – vai mani gaida, vai esmu vajadzīgs, vai cilvēki vēlas tikt glābti? Atbilde atšķiras arī atkarībā no vietas uz planētas, no katras valsts un tautas fiziskā un garīgā stāvokļa,” prāto mākslinieks.

Imants Lancmanis atzīst, ka ir bezgala grūti ķerties pie tēmas, kura gadsimtu gaitā pieredzējusi neskaitāmas variācijas un izcilu izpildījumu. Jautājums par iespēju ielikt ko jaunu šķietami dogmatiskajā Augšāmcelšanās tēlojumā, izvairoties no mūsdienīgās mākslas nosacītības un dogmatisma, bez postmodernistiskas distancētības no tēmas nopietnības, toties cenšoties saistīties ar senajām domāšanas un glezniecības tradīcijām.

Mākslinieka kolēģi gleznai pozējuši atbilstošos tērpos, bet videi izraudzīta Latvijas laiku kapsētas aina, kuras centrā paceļas pavisam konkrēts ozols, kas kalpo Kristus figūrai kā kontrastējošs fona elements. Četri kareivji ap kapu, kuru Kristus nupat pametis, nav abstrakti zaldāti, viņi pārstāv karotāju tēlus no Latvijas vēstures, un katrs ir bruņots ar sava laika ieroci – zemgaļu karotājs ar pīķi, bruņinieks ar zobenu, poļu – zviedru kara algotnis ar krama pistoli, sarkanarmietis ar Kalašņikova automātu.

Ko skatītājs ierauga šajā brīdī, veroties Kristus leģendā, Latvijas vēstures tēlos un pārdomājot mūsdienu dzīves apstākļus?

Pievienot komentāru

Komentāri (3)

  1. Ja pats nevar atbrīvoties no saviem netikumiem, tad sava veida atkarīgais jeb pamuļķis.

  2. Zvaigžņu putekļi esam Atbildēt

    Sākas baznīcas kalambūrs. Visi šie baznīcas svētki ir vienkārši senākam tautu ! paražām mākslīgi uzlikti pastāstiņi, kuru patiesās saknes meklējamas gadu tūkstošu senos dabas, kosmosa novērojumos un to atspoguļojums cilvēku dzīvē.Kosmosa likumsakarības un mijiedarbība ar zemi un cilvēku.

  3. Ļoti savāds darbs.Kristiešu izpratnes Dievu visi attēlotie piesauca pilnīgi nevietā.Pirmkārt, zobenbrāļi,arī citi iekarotāji un galu galā arī kautajiem izkropļoja priekšstatu .

Oņegins ar dzīves pieredzes čemodānu. Saruna ar Aināru Rubiķi un Rēziju KalniņuCeturtdien, 8. decembrī Latvijas Nacionālajā operā pirmizrādi piedzīvos P. Čaikovska opera "Jevgeņijs Oņegins". Pie pults stāsies diriģents Ainārs Rubiķis, režisore ir Rēzija Kalniņa, kurai šī būs debija mūsu operā un kura šajā uzvedumā aicina skatītāju "uz romantiku, ilūzijas un realitātes cīņu".
Draugiem Facebook Twitter Google+