Foto – Timurs Subhankulovs

Svētdien, 18. novembrī, Latvijas dzimšanas dienā Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris (LNSO) Lielajā ģildē visus aicinās uz valsts svētku koncertu, kura programmā būs tikai latviešu mūzika – no Jurjānu Andreja līksmes un gavilēm līdz Ērika Ešenvalda poētiskajām skaņu krāsām.

Lasītākie

Krievijā valda histērija: izbojāta Putina inaugurācija

Viedoklis

Krista Draveniece: Puikam norauj bikses, meitai neļauj pačurāt. Kādi briesmoņi strādā mūsu bērnudārzos? 115

TV24

Vai rudenī tiks palielinātas pensijas? Saeimas deputāts par plānotajām izmaiņām pensiju aprēķinā

Lasīt citas ziņas

Varam būt gandarīti, jo šādi īstenojies ierosinājums, ko pirms diviem gadiem aktīvi pauda “Latvijas Avīze” kopā ar kultūras nozares pārstāvjiem.

Tomēr aiz skaistajām orķestra programmām un klausītāju atzinības ir arī monētas otra puse – LNSO mūziķi uzskata, ka zemā atalgojuma dēļ strādā vien entuziasma vadīti, bet mūziķa profesijas prestižs krītas. Par LNSO dzīves neredzamo pusi “LA” stāsta orķestra direktore Ilze Paidere-Staķe un izcilā latviešu mūziķe, LNSO flautu grupas koncertmeistare Dita Krenberga.

Ziemeļkorejā izdota jauna dziesma, kura slavina tās līderi kā “draudzīgu tēvu”

Vīrs pārdzīvo, ka esmu augstākā amatā. Kā izglābt attiecības?

Agresorvalsts Krievija plāno uz paralimpiskajām spēlēm Parīzē sūtīt vairāk nekā simts sportistus

– Vai šā gada valsts svētku latviskā koncertprogramma uzskatāma par zināmu LNSO “reabilitāciju” sabiedrības acīs par valsts svētku koncertu pirms diviem gadiem, kurā skanēja galvenokārt ārzemju mūzika?

I. Paidere-Staķe: – Šī noteikti nav atbilde uz pagātnes pārmetumiem. Mēs paši rūpējamies par latviskā kultūras mantojuma pēctecību. Kad vēl pasniegt latviešu mūziku tik intensīvā veidā, ja ne valsts svētkos? Taču šogad programma ir latviska, nākamgad tā var būt jaukta. Galvenais, mūzikai jābūt tādai, kas patīk klausītājiem. Šoreiz koncerta programmas izvēli pilnībā uzticējām maestro Aleksandram Viļumanim, palīdzot konsultantam Andrim Veismanim.

Ļoti lepojamies, ka koncerta soliste būs no mūsu pašu vidus – spožā flautiste Dita Krenberga. Īpašs prieks, ka jau otro reizi varam sadarboties ar tikko uzmirdzējušo zvaigzni Laimu Lediņu, kura dziedās solo Andreja Jurjāna kantātei “Tēvijai”.

D. Krenberga: – Man patiess prieks, ka šogad priecēsim klausītājus tikai ar latviešu mūziku. Šajā koncertā mums bija vēlēšanās iekļaut pēc iespējas vairāk izcilu latviešu komponistu darbu atskaņojumu. Koncertā izpildīsim gan mūsu izcilo klasiķu – Alfrēda Kalniņa, Bruno Skultes, Pētera Barisona, Andreja Jurjāna – darbus, gan izcilu mūsdienu komponistu mūziku. Žēl gan, ka mūsu koncertā šoreiz nebūs klāt Valsts prezidents, valsts televīzija.

– Vai esat domājuši par to, ka valsts svētku programmu varbūt varētu veidot, balstoties uz klausītāju ieteikumiem?

– Šāda doma laiku pa laikam pavīd. Nav arī grūti uzminēt, kāds varētu būt tās saturs – lielākoties tie būtu populāri klasiskās mūzikas skaņdarbi, ko vēlas dzirdēt mūsu klausītājs. Taču mūsu uzdevums ir ne vien apmierināt šo vēlmi, bet arī pavērt apvārsni plašāk.

– Cik daudz vietas latviešu mūzikai šosezon ierādīts LNSO repertuārā?

I. Paidere-Staķe: – Mūsu pienākums ir piedāvāt klausītājiem to, ko viņi vēlas dzirdēt, taču milzīgas publikas atsaucības tikai latviešu mūzikas koncertos nav – pēdējo sezonu pārdošanas dati liecina par pretējo. Mūsu uzstādījums ir latviešu komponistu repertuāru ietvert visas sezonas gaitā, un uzskatām, ka izdevies sabalansēt šo samēru. Latviešu komponistu skaņdarbus iekļaujam viesdiriģentu programmās – labs piemērs ir Jāņa Mediņa “Ziedu valsis”, kas skanēja sezonas atklāšanas programmā. Savukārt koncertā kopā ar Laumu Skridi skanēja Agra Engelmaņa skaņdarbs “Zīmējums sēpijas tonī”.

D. Krenberga: – Simfoniskās un kamermūzikas uztvere ir sabiedrības izglītības, inteliģences un zināšanu līmeņa rādītājs.

Protams, ņemot vērā mūsu vēsturi, nevaram mūsu interesi par klasisko mūziku salīdzināt, piemēram, ar Austriju, kur šīs tradīcijas ir gadsimtiem sena ikdiena. Tomēr esmu laimīga, ka, pateicoties augstvērtīgiem izpildījumiem un izciliem solistiem, publikas interese ir ļoti augusi. To pierāda mūsu vienmēr pārpildītā koncertzāle.

Pirms gadiem, kad es kā studente nācu klausīties, reizēm bija šausmīga sajūta, kad mūziķi spēlēja pustukšai zālei.

– Valsts atbalsts Nacionālajam simfoniskajam orķestrim pēdējo gadu laikā krietni samazinājies – arī šīs sezonas ārpuskārtas piešķīrums nebija paredzēts orķestra mūziķu algām…

I. Paidere-Staķe: – Valsts kopējais atbalsts LNSO samazinājies par 42 procentiem. Par šogad budžeta grozījumos piešķirto naudu varējām kaut nedaudz uzlabot Lielās ģildes ugunsdrošību, pārtapsēt zāles krēslus, nopirkt instrumentus sen nolietoto vietā, arī nošu pultis, mūziķu krēslus. Tomēr pašreizējos apstākļos arī šāds atbalsts ir ļoti augstu vērtējams. Cik neesam dzirdējuši arī par pārtikušām Eiropas valstīm, kur orķestrus slēdz vai apvieno. Skarbā realitāte ir tāda, ka vairāk nekā puse LNSO mūziķu pēc nodokļu nomaksas saņem 289 latus mēnesī. Par spīti tam, snieguma līmenis ir izcils.

D. Krenberga: – Pasaules simfoniskajos orķestros mūziķu atalgojums ir 10 – 15 reižu lielāks nekā mums.

Mūsu mūziķi ir spiesti strādāt vairākos darbos, lai nodrošinātu kaut cik normālu eksistenci. Skumji un nožēlojami. Esmu pārliecināta, ka ir daudz cilvēku, kam ir vēl grūtāk, tomēr mūziķa profesija prasa ziedošanos.

– Nav noslēpums, ka liela daļa latviešu mūziķu muzicē ārzemēs. Jūs nebaida iespēja, ka arī orķestris varētu zaudēt savus spēkus?

I. Paidere-Staķe: – Neslēpšu, ka tik smagā finansiālā situācijā milzu saticība un sajūsma par nākšanu uz darbu ir utopija. Arvien spilgtāk jūtam, ka nevaram nokomplektēt sastāvu lieliem opusiem, jo daudzi mūsu mūziķi strādā arī citās darba vietās, lai ar šo algu varētu nodrošināt sevi un savas ģimenes. Jā, ir rezervistu soliņš, taču atsevišķās instrumentu grupās, piemēram, oboju, mežragu, fagotu, cilvēku ir maz, arī mūzikas studentu vidū. Pēc trim četriem gadiem šajā jomā varētu būt skumja aina. Apbrīnoju, ka šajos apstākļos ir cilvēki, kas tomēr izvēlas studēt mūziku.

D. Krenberga: – Mūsu profesijā nevaram tikai un vienīgi orientēties uz Latvijas tirgu. Jaunie mūziķi laiku pa laikam brauc uz noklausīšanos, un tas ir normāli, jo katrs grib normālu, pārticīgu dzīvi. Pati esmu dzīvojusi ārzemēs, lai gan nepiederu tai latviešu emigrantu daļai, kas tur iedzīvojas un neatgriežas.

Garīgi emocionālā plāksnē esmu laimīga būt Latvijā, bet gribētu, lai mana dzīve būtu pietiekami nodrošināta adekvāti tam darbam, noslogotībai, kāda man ir kā mūziķei, lai nebūtu jādomā tikai par rēķinu nomaksāšanu un izdzīvošanu līdz nākamajai algai.

Savus soļus esam spēruši, atklātā vēstulē valdībai skaidrojot reālo situāciju. Tagad bumba ir valdības laukuma pusē.

Ja tauta rūpēsies tikai par dienišķo desu, nevis kultūras, nacionālo pašapziņu, tā mirs. Tas, ko ar pluszīmi nesam pasaulē, ir mūsu kultūra. Jādomā, ko atstāsim aiz sevis, kādi būs literārie darbi, māksla, mūzika. Ir ļoti viegli iejukt kopējā katlā un pazaudēt savu identitāti. Mēs esam lepni reizēs, kad atbrauc viesdiriģenti un ir sajūsmā par mums vai arī kad koncertos Rietumos pierādām, ka mēs, mazās Latvijas orķestris, esam līmenī.

– Par spīti situācijai, orķestra kvalitāte pēdējos gados ir augusi. Vai tas ir galvenā diriģenta Šišona, varbūt jauno mūziķu līmeņa, mūsu mūzikas skolu nopelns?

I. Paidere-Staķe: – Viss jūsu pieminētais kopā. Mūzikas jomā mums joprojām ir augsts izglītības līmenis. Mans uzdevums ir nodrošināt pēc iespējas augstākas raudzes viesdiriģentus, jo viņi veido skaņu, ansambļa spēli, kvalitāti.

Protams, lielākais nopelns ir LNSO galvenajam diriģentam un mākslinieciskajam vadītājam Karelam Markam Šišonam. Diemžēl pašlaik valsts nesniedz pilnīgi nekādu finansējumu galvenā diriģenta apmaksai, tas balstās uz sponsoru naudas un biļešu ieņēmumiem. Cik ilgi tā varēsim turpināt, atbildes nav.

D. Krenberga: – Šā brīža orķestris nav salīdzināms ar to līmeni, kāds bija pirms septiņiem gadiem. Ir notikusi paaudžu maiņa, K. M. Šišons ir izdarījis apbrīnojamu darbu orķestra augšanā. Latiņa ir pacelta ļoti augstu. Ne velti publika ļoti mīl šo diriģentu. Svarīgi arī, ka atšķirībā no padomju gadiem tagad cilvēkiem studiju laikā ir iespēja braukt un stažēties. Kapitālisma, konkurences situācija piešķir papildu atbildību – nevar būt runas par vieglprātību, allaž pakausī ir sajūta – rīt man jābūt izcilā formā. Zinot, ka, piemēram, Japānā muzicē pasaulē labākie orķestri – Berlīnes, Vīnes filharmoniķi –, mēs nedrīk-stam palikt kaunā. Tas vien, ka mūs aicina jau trešo reizi, ir labs rādītājs. Ne velti daudzi pasaules diriģenti atzīmē LNSO īpašo enerģētiku, atdevi, aizrautību un degsmi.

– Novembra beigās jau atkārtoti brauksit koncertturnejā uz Japānu, bet vai esat paredzējuši priecēt arī Latvijas novadus?

I. Paidere-Staķe: – Turpināsim veiksmīgo sadarbību ar Ventspils pašvaldību, sezonas otrajā pusē plānojam tur viesoties vismaz ar divām koncertprogrammām. Cītīgi strādājam, lai uz novadiem varētu ceļot arī mūsu mūziķu kameransambļi. Vienlaikus gaidām, kad durvis vērs Rēzeknes koncertzāle, jo esam jau izrādījuši gatavību ierasties arī tur.