Ko man Tev lūgt, Dievs? 
 0

Lāsma Ģibiete Liepājas Universitātē ieguvusi humanitāro zinātņu maģistra grādu filoloģijā un profesionālo augstāko izglītību sabiedriskajās attiecībās, sešus gadus strādā Rietumungārijas universitātes Filoloģijas fakultātes Urālistikas katedrā par lektori.

Reklāma
Reklāma

 

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Lasīt citas ziņas

Kopā ar katedras vadītāju Jānošu Pustai izdošanai ungāru un latviešu valodā sagatavojusi Modra Zihmaņa dzejas krājumu “Vēstules Margrietiņai” (2008) un Zentas Mauriņas eseju izlasi “Zenta Mauriņa – viņas dzīve un esejas” (2009), kā arī sagatavojusi mācību līdzekli ungāru studentiem “Uz mūžu zaudētā dzimtene. 1939. gads Latvijā un Liepājā” (ungāru valodā, kopā ar S. Ģibieti, 2010).

Lāsma ir korespondente emigrācijas latviešu laikrakstos “Latvija Amerikā” un “Austrālijas Latvietis”, kā arī regulāri publicējas rakstu krājumā kultūrai un brīvai domai “Jaunā Gaita”. Darbojas Eiropas Latviešu apvienībā kā komunikāciju referente. Raksta publicistiku un īsprozu; stāsts “Mīļā Beatrix!” publicēts portālā “1/4 Satori”. Periodikā turpinājumos publicēts garstāsts “Pāris dienas Montrē”, bet emigrācijas presē – stāsti “Ziemassvētku dāvana” un “Atgadījums Torņakalnā”. Pērnā gada nogalē iznākusi Lāsmas pirmā grāmata “Biļete uz paradīzi. Stāsti par ceļojumiem”. Izdošanai sagatavots vēsturiski dokumentāls darbs “Dziednīca pie jūras un tās ārsti. Ieskats Liepājas medicīnas vēsturē”.

CITI ŠOBRĪD LASA

Publicēšanai “Kultūrzīmēs” Lāsma uzticēja nodaļu no garstāsta “Mans brālis Karims”.

 

– Esat globālās latviešu paaudzes pārstāve, kura brīvi izvēlas sev mājvietu. Kā jums šķiet, kādas īpašības raksturo šo paaudzi?

– Manuprāt, tādas globālās latviešu paaudzes nemaz nav – tālu prom no Latvijas devušies neskaitāmi daudz visu paaudžu ļaudis.

Nenoliedzami, pārsvarā aizbraucēji ir gados jauni cilvēki, kuri ir uzņēmīgāki pret lielām pārmaiņām, elastīgāki. Galvenokārt dodas prom darba dēļ, un es neesmu izņēmums. Kas mūs raksturo? Laikam liekuļošu, teikdama, ka mērķtiecība un patstāvība.

Par sevi varu teikt to, ka izvēli dzīvot Ungārijā noteica iespēja strādāt savā profesijā, intelektuāli pilnveidoties un kārtīgi iepazīt Viduseiropu, par ko iepriekš biju lasījusi tikai grāmatās.

– Par mājām saucat Ungāriju, starp mīļākajām pilsētām arī Rīga un Roma. Kādas īpašības jūs saista pilsētās?

– Ņemot vērā, ka Ungārijā aizvadīti seši studiju gadi, gluži neviļus šo valsti saucu par mājām. Vakar pat, viesojoties Balatonfiredā, saņēmu komplimentu, ka ungāriski, cik nu šo valodu protu, runājot tikpat kā bez akcenta. Rīgai manā sirdī vienmēr būs nozīmīga vieta, jo īstas rīdzinieces ir mana mamma un vecmāmiņa. Savukārt Roma ir kā sapnis, kā dzirkstoši svētki dvēselei. Ne velti to sauc par mūžīgo pilsētu. Uz Romu savulaik ļoti alku aizbraukt, jo pirmos gadus pēc universitātes beigšanas strādāju par latīņu valodas pasniedzēju.

Reklāma
Reklāma

– Ko gūstat, lasot grāmatas?

– Agrāk man tā bija vienkārša interese, par ko raksta tas vai cits autors, bet tagad vairāk saista, kā un cik meistarīgi tiek veidots stāstījums. Respektīvi, kā rakstnieks panāk to, lai es kā lasītājs viņa stāstītajam noticu. Tā ir liela māksla – prast atspoguļot izjūtas un notikumus, lai lasītājs nepaliktu vienaldzīgs.

 

Lūgšana

Tās pašas dienas vēlā pēcpusdienā pastaigā izgāju otrreiz. Vispirms uz Torņakalna staciju, par ko vairākkārt biju dzirdējusi, ka no turienes lopu vagonos uz Sibīrijas soda nometnēm aizvests neiedomājami daudz nevainīgu cilvēku. Protams, uzreiz atradu piemiņas akmeni, kurā iegravēti cipari, cik dvēseļu izvests 1941. un 1949. gadā.

Klusā stacija itin kā atdzīvojās, kad tur piestāja Jūrmalas vilciens. No tā kopā ar citiem izkāpa un aizgāja kāds amizants pāris – vīrietis ar korpulentu dāmu. Sievietei pie siksniņas paklausīgi tipināja pakaļ tikpat dūšīgs kokerspaniels. Pāris minūšu vēlāk ar lielu troksni stacijai cauri izbrauca garumgarš kravas vilciens. Tik garš, ka šķita: ja tā lokomotīve tagad ir Torņakalnā, tad otrs gals vēl Jelgavā. Pamanīju, ka uz viena no neskaitāmo vagonu brūnajiem sāniem kāds ar krītu bija uzrakstījis ļoti rupju vārdu – uzvilcis trīs burtus svešā valodā. Jā, cik cilvēku, tikpat dažādas humora izjūtas…

Atpakaļceļā, kāpjot pa kāpnītēm augšup, biju nolēmusi apskatīt tuvāk arī to otru vietu, kas vilināt vilināja un nedeva miera jau no paša rīta. Kas tā par baznīcu, ko tagad tik bieži skatīšu pa savas istabiņas logu?

Klusi un bijīgi iegāju Dievnamā – šķiet, neviena, izņemot mani un ērģelnieku, kurš cītīgi vingrinājās, nebija. Cik labi, ka skan mūzika – vismaz nav tā mēmā klusuma, kas raisa izjūtas, it kā būtu nokļuvusi šķirstā. Lēnītēm, pārvietojoties uz pirkstgaliem, baznīcu lēnā garā izstaigāju. Tik vienkārša, bet tajā pašā laikā tik… hmm, atvērta ikvienam nejaušam garāmgājējam. Skaista, pat aristokrātiska savā vienkāršībā – tas laikam būtu visprecīzākais apzīmējums. Netālu no altāra iespaidīga glezna “Jēzus svētī vajātos”; cik ļoti tā sasaucas ar traģisma pilnajiem notikumiem Torņakalna stacijā, kur biju tikai pirms pāris mirkļiem. Un cik ļoti tā sasaucas pat ar mūsdienām… Klusi izstaigāju pat balkonus. Labprāt vēlētos uzkāpt Dievnama tornī, bet to laikam nemaz nedrīkst… Izlēks tev priekšā kāds tantuks – uzraudze un nolamās pēdējiem vārdiem.

Ko man Tev lūgt, Dievs? Vienīgi nelaime, tantes Aleksandras pēkšņā nāve, mani bija atvedusi atpakaļ uz dzimteni, kam ne es, ne citi bezgala daudzie emigrējušie cilvēki nebija vajadzīgi. Un ja nebūtu Kaļļa aicinājuma apmesties šai savdabīgi skaistajā, pat nedaudz noslēpumainajā vietā, es tagad sēdētu lidmašīnā un lidotu atpakaļ. Dzimtene mūs izstūmusi, izmetusi kā liekus, nevienam nevajadzīgus ārlaulības bērnus – kā bastardus. Kas ir mūsu tēvs? Svītriņa dzimšanas apliecībā. Un māte? Latvija, taču arī tai mēs bijām pilnīgi lieki, negribēti.

Ko man Tev lūgt, Dievs? Veselību? Aleksandra nu jau ir zem velēnām, viņa palīdzēt nevar. Jā, atzīstos – es apzināti neārstējos, es klepoju mēnešiem ilgi. Kāpēc? Tāpēc, ka esmu tik bezgala nogurusi.

Beidzot. Beidzot būs. Varbūt Tev lūgt kādu kripatiņu spēka un vēl tikpat daudz drosmes. Jā, tieši tas šobrīd noderētu visvairāk.