Ko mednieki var darīt dabas aizsardzības jomā? Dzīvnieku aizsardzības TOP 10 3
Mednieki ir vistuvāk dabai, redz to, pazīst to, izmanto tās veltes un rūpējas par medījamiem dzīvniekiem, to dzīves vietām, riesta teritorijām, par pārtiku ziemā, par populāciju regulēšanu.
Priekšvārds
Līdztekus medījamo resursu izmantošanai mednieki ikdienā veic darbus, kas būtībā ir dēvējami par dabas aizsardzības pasākumiem. Mūsdienu no dabas atrautajā sabiedrībā atsevišķa tās daļa medniekos saskata tikai slepkavas un izmantotājus, bagātus izklaides meklētājus, neveltot nekādu uzmanību un neatzīstot tos labos darbus, kas tiek veikti ikdienā. Cilvēka ietekme uz dabu, uz dažādiem procesiem dzīvotnēs un tajās mītošo sugu populācijām ir nenoliedzama. Tā ir jūtama jo spēcīgāk, jo vairāk industrializējas lauksaimniecība un mežsaimniecība. Bez saudzīgas un saprātīgas attieksmes mēs nespēsim nodrošināt galvenā medību jomu reglamentējošā tiesību akta prasību izpildi. Medību likumā teikts: “Medību resursu ilgtspējīga apsaimniekošana ir medījamo dzīvnieku populācijas un apdzīvotās vides un ar to saistīto dabas resursu apsaimniekošana tādā veidā, lai saglabātu medību resursu bioloģisko daudzveidību un atjaunošanās spēju, nodrošinot medību resursus nākamajām paaudzēm, kā arī veicinātu medījamo dzīvnieku aizsardzību, ņemot vērā saimnieciskās, sociālās un vides intereses un neapdraudot dabas aizsardzības pasākumu īstenošanu medījamo dzīvnieku sugu izplatības teritorijā.”
Ko medniecības jomas ļaudis var darīt, kas ir aktuāls, kas veicams pirmkārt?
Lūk, dabas aizsardzības darbu TOP 10 Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētāja Viestura Ķerus skatījumā, ar mežzinātnes institūta Silava pētnieka, bioloģijas doktora Jāņa Ozoliņa un žurnāla Medības komandas komentāriem. Sākotnēji V. Ķerus sagatavotais materiāls tika veltīts tikai putnu aizsardzībai, taču tas ir tik pilnīgs un visaptverošs, ka ir lietojams visām sugām.
IEMĀCIETIES PAZĪT PUTNUS UN UZTURIET ŠĪS ZINĀŠANAS. Būtībā medniekam vajadzētu putnus pazīt labāk nekā vidusmēra putnu vērotājam, jo no mednieka prasmēm putnu atpazīšanā atkarīgs tas, vai neies bojā kāds īpaši aizsargājams (vai vismaz nemedījams) putns un vai pats mednieks tādā veidā nekļūs par likuma pārkāpēju. Turklāt medniekam nereti jāspēj putnus zibenīgi atpazīt sliktos novērošanas apstākļos. No mednieku spējas atpazīt putnus atkarīgs ne tikai tas, vai nejauši netiks nomedīts tāds, ko nedrīkstētu medīt, bet arī tas, cik korekta būs Valsts meža dienesta rīcībā esošā informācija par nomedīto putnu skaitu pa sugām, kas ļautu novērtēt medību ietekmi uz tām. Komentārs. Tas pats ir attiecināms uz dzīvniekiem. Ir jāzina sugas, izskats un bioloģija.
IEVĒROJIET LIKUMUS. Medniekam būtu svarīgi pārzināt ne tikai Medību likumu, bet arī Sugu un biotopu aizsardzības likumu un uz tā pamata izdotos Ministru kabineta noteikumus. Lai gan likumpaklausība šķiet pašsaprotama, nereti ne tikai sarunās, bet pat publikācijās tiek pausts viedoklis, ka tā vai cita prasība ir nepamatota vai no augšas uzspiesta (spilgts piemērs ir putnu medības pavasarī). Tā tiek radīts priekšstats, ka likums ir kaut kas māk-slīgs, kura ievērošana vai neievērošana patiesībā nespēlē būtisku lomu dabas saglabāšanā. Šāda attieksme ir pirmais solis pretī likuma pārkāpumam.
Komentārs. Ir jāzina visi medību jomu reglamentējošie normatīvie akti. Pirmkārt, Medību likums un Ieroču un speciālo līdzekļu aprites likums, otrkārt, Medību noteikumi un citi tiesību akti. Stingri jāpieturas pie drošības noteikumu ievērošanas. Ir jāzina dažādu sugu medību sezonas, jāprot atšķirt medījamos putnus un dzīvniekus, jāievēro arī nerakstītie ētikas noteikumi.
NEPĀRTRAUCIET IZGLĪTOTIES. Medniekam nepieciešamas ne tikai prasmes putnu sugu atšķiršanā, bet arī ekoloģijas zināšanas (t. i., izpratne par dzīvnieku atkarību no vides apstākļiem un sugu savstarpējām attiecībām), kā arī izpratne par pašreizējo populāciju stāvokli. Reizēm mednieku un ne tikai mednieku priekšstati par dabu balstās zināšanās, kas no mutes mutē nodotas no paaudzes paaudzē, un tas, ko teicis vecais mednieks, var šķist vairāk vērā ņemams nekā tas, ko izpētījis kāds zinātnieks citā zemē. Tomēr mainās gan daba, gan mūsu zināšanas par to, tāpēc, novērtējot iepriekšējo paaudžu pieredzi, medniekam tomēr būtu aktīvi jāseko līdzi jaunākajiem pētījumiem par sugām, ko skar viņa darbošanās.
NECĪNIETIES AR DABAS AIZSARDZĪBAS ORGANIZĀCIJĀM, SADARBOJIETIES AR TĀM. Mednieki un dabas aizsardzības organizācijas parasti tiek uzskatīti par oponentiem, taču mūsdienās no mednieka tiek prasīta daudz lielāka izpratne par dabas aizsardzību nekā kādreiz, un tajā pašā laikā mednieks visbiežāk nav tas, no kā daba būtu jāsargā. Tradicionālie uzskati par medniekiem un dabas aizsardzības organizācijām kā pretiniekiem reizēm traucē ieklausīties otra teiktajā, taču abu pušu galvenajam mērķim vajadzētu sakrist, un tam būtu jābūt dabas daudzveidības saglabāšanai. Latvijā ir daudz cilvēku, kam rūp dabas saglabāšana, bet mazāk ir to, kas grib un spēj kaut ko tās labā darīt, tāpēc šķelšanās šo cilvēku vidū tikai traucē dabas aizsardzības mērķu sasniegšanai. Par apliecinājumu tam, ka starp medniekiem un dabas aizsardzības organizācijām nav reālu nepārvaramu barjeru, kalpo fakts, ka Latvijas Ornitoloģijas biedrības biedru vidū mednieku īpatsvars ir lielāks nekā Latvijas populācijā kopumā. Komentārs. Abpusēji. Arī mednieki vēlētos konstruktīvāku sadarbību, nevis emocionālus izlēcienus pret konkrētām personām un medniecību kopumā. Līdzdalība sugu monitoringā, datu apkopošana un vides novērojumi, postījumu novēršana un dažādi atbalsta pasākumi ir tas, ko mednieki ir gatavi un spējīgi piedāvāt šīs sadarbības ietvaros.
RŪPĒJIETIES PAR PUTNU DZĪVOTNĒM. Visbiežāk galvenais drauds putniem (tostarp medījamiem) ir to dzīvotņu degradācija, piemēram, ezermalu pļavu pamešana un tai sekojoša aizaugšana ar krūmiem un pašu ezeru pārmērīga aizaugšana ar niedrēm var laupīt piemērotas ligzdošanas vietas pīlēm. Dabas aizsardzības pārvaldes interneta lapā var iegūt informāciju par svarīgākajiem apsaimniekošanas pasākumiem īpaši aizsargājamās dabas teritorijās, kam izstrādāti dabas aizsardzības plāni. Savukārt Latvijas vides aizsardzības fonds mēdz izsludināt projektu konkursus, lai šo darbu veikšanu varētu finansēt, un arī mednieku organizācijas šajos konkursos var piedalīties. Taču mednieki arī savā īpašumā var veidot ūdensputniem piemērotus dīķus un tos atbilstoši apsaimniekot, bet, ja īpašums robežojas ar kādu upi vai ezeru, parūpēties par to, lai tā piekraste pilnībā neaizaug ar niedrēm un krūmiem. Rūpēšanās par ūdensputnu (šajā gadījumā – mežapīļu) dzīvotnēm var būt arī no ūdelēm drošu pīļu mākslīgo ligzdvietu uzstādīšana un uzturēšana.
LIETOJIET TIKAI SVINU NESATUROŠU MUNĪCIJU. Daudz runāts par kaitējumu, ko dabai nodara svina skrošu izmantošana ūdensputnu medībās. Ūdensputni norij skrotis un saindējas, šos ūdensputnus vieglāk nomedīt plēsīgajiem putniem, tāpēc saindējas arī tie. Ne velti daudzas valstis (t. sk. Latvija) ir apņēmušās izskaust svina skrošu lietošanu. Taču ar šīs apņemšanās īstenošanu reizēm neveicas tik labi. Tomēr kaitējumu videi, tostarp arī putniem, nodara ne tikai svina skrotis, bet jebkura svinu saturoša skrošu munīcija. Pētījumi parāda, piemēram, ka ērgļi saindējas ar svinu, barojoties ar nomedītu zvēru atliekām, kurās palikušas svina ložu daļiņas. Galu galā svins ir kaitīgs arī cilvēkam, tātad arī pašam medniekam, kas savu medījumu ēdīs.
Komentārs. Mūsu kaimiņi lietuvieši ieviesuši izmaiņas Medību likumā, kas no 2020. gada aizliedz svina skrošu un renkuļu munīcijas lietošanu vispār. Medniekiem tika dots papildu divu gadu periods, lai izmantotu iegādātos patronu krājumus, bet pēc pusotra gada tās vairs nebūs pat nopērkamas.
NEMEDĪJIET APDRAUDĒTAS PUTNU SUGAS. Mūsdienās medību pamatā ir medību resursu ilgtspējīgas apsaimniekošanas princips. Apdraudētu sugu medības nav savienojamas ar šo principu pat tad, ja medības nav iemesls šo sugu sliktajam stāvoklim. Nereti paiet laiks, līdz apdraudēta suga tiek izņemta no medījamo sugu saraksta, taču medniekam vienmēr ir iespēja izšķirties nemedīt sugu, kuras populācija ir sliktā stāvoklī, pat tad, ja teorētiski to drīkst darīt. No sugām, ko Latvijā šobrīd atļauts medīt, mežirbe un mednis ir apdraudēti Latvijas mērogā, bet brūnkaklis – pasaules mērogā.
NEBAROJIET MEŽACŪKAS. Lai gan Āfrikas cūku mēris un tā apkarošanas pasākumi ir paretinājuši Latvijas mežacūku populāciju, nevajadzētu tās īpaši piebarot. Kā zināms, cūku koncentrēšanās barotavu apkārtnē nozīmē to, ka šajā vietā tiks izpostītas uz zemes ligzdojošo putnu ligzdas. Turklāt barotavas piesaista ne tikai lielos zvērus, bet arī grauzējus, kas savukārt pievilina šai vietai plēsīgos zvērus, kas arī var apdraudēt apkārtnē ligzdojošos putnus.Komentārs. Jau kopš 2014. gada mežacūku piebarošana ir aizliegta, aizliegums pagaidām spēkā vēl līdz šā gada beigām.
DALIETIES AR SAVĀ RĪCĪBĀ ESOŠO INFORMĀCIJU. Iespējas nodrošināt putnu aizsardzību ir lielā mērā atkarīgas no mūsu rīcībā esošajām zināšanām, un mednieki, būdami cilvēki, kas bieži uzturas dabā, var sniegt būtisku ieguldījumu šo zināšanu papildināšanā. Ziņošana par nomedītajiem putniem Valsts meža dienestam ir obligāta, taču arī brīvprātīgi mednieki var sniegt daudz vērtīgas informācijas, piemēram, piedaloties LU Bioloģijas institūta Ornitoloģijas laboratorijas īstenotajā nomedīto ūdensputnu monitoringā, ziņojot par nomedītiem gredzenotiem putniem Latvijas Gredzenošanas centram vai jebkuru savu putnu vai citu dzīvnieku novērojumu reģistrējot portālā Dabasdati.lv.Pārdomājot uzdevumu sagatavot desmit svarīgāko pienākumu un darbu sarakstu, ko mednieki varētu piekopt, lai palīdzētu putnu dzīvotņu un sugu saglabāšanā, ornitologs Viesturs Ķerus ieskicēja deviņas svarīgākās jomas un uzdevumus.
Kā desmito viņš nosauca invazīvo sugu apkarošanu, kas, viņaprāt, jau ir tik labi iedzīvojušās, ka ar saprātīgiem līdzekļiem to skaitu ietekmēt īsti vairs nav iespējams. Tādēļ topa desmitais punkts žurnāla Medības interpretācijā
Amerikas ūdeles, jenotsuņa un lapsas populācijas kontrole ir viens no putnu sugu aizsardzības pasākumiem, sevišķi, ja runa ir par tām sugām, kas ligzdo uz zemes. Lai arī padomju laiki, kad par katru nomedītā plēsēja ādiņu maksāja vērā ņemamu summu un kažokzvēru medības bija cieņā, ir pagājuši, medniekiem ir jāsaprot, ka bezdarbība nevairos labklājību. Nav jāsūdzas, ka pīļu kļūst mazāk, bet gan jāvelta laiks un līdzekļi mazo plēsēju populāciju kontrolei. Šim veicamo darbu un ieguldījuma topam varētu pievienot vēl vairāk punktu. Piemēram, ūdensputnu ligzdvietu sagatavošana, piebarošana, riesta vietu saglabāšana. Šie padomi nav tik visaptveroši kā V. Ķerus uzskaitītie, lai gan, aktīvi piekopti, nosauktie darbi ar laiku varētu mainīt putnu medību būtību Latvijā. Tad vēl gribētos minēt ētisku attieksmi pret medījumu. Medniekiem būtu jāmedī tikai tik daudz putnu, cik vajadzīgs pašam un ģimenei, tik, cik pietiks spēka un apņēmības apstrādāt pēc medībām. Lai nav tā, ka jau atklāšanā, pirmajās ūdensputnu medībās vīri saka: “Man to pīli nevajag. Paņem, kas grib. Ja ne, metam lapsām.”
Par zīdītāju aizsardzības pasākumu topu
Zīdītāju aizsardzības darbu un ideju topa izveidi bija paredzēts uzticēt mežzinātnes institūta Silava vadošajam pētniekam Jānim Ozoliņam. Iepazīstoties ar V. Ķerus izveidoto sarakstu, par kuru viņš pats sacīja, ka tas ir universāls visām sugām un tikai pēc raksta autora lūguma pielāgots tieši putnu jautājumam, J. Ozoliņš sacīja, ka te pat nav ko piebilst. Visi punkti ir vienlīdz svarīgi un piemērojami visām medījamo dzīvnieku (putnu un zīdītāju) sugām. Komentējot šo veicamo darbu un ideju sarakstu, J. Ozoliņš norādīja, ka mednieks nebūtu jāizceļ no jebkuras citas nodarbes veicēju grupām un sabiedrības kopumā, jo šīs saprātīgās prasības attiecas uz ikvienu. Mednieka atbildība ir lielāka, jo viņš tiešām tai dabā iet un, teiksim tā, iejaucas, sacīja J. Ozoliņš. Mednieks nav vienīgais, kas to dara, līdz ar to tās prasības ir lietojamas attiecībā uz visiem neatkarīgi no nodarbošanās, atzina zinātnieks. Raksturojot paša pausto terminu videi draudzīgs mednieks, biologs uzsvēra, ka visam ir jābalstās uz trīs vaļiem: zināšanām, atbildību un mērenību. Diemžēl negausība ir tas, kas mūs ved strupceļā visos ar vidi saistītajos jautājumos. Mērenība un samērība ir ļoti svarīga arī medniekam, uzsvēra zinātnieks.Savā ziņā šis princips ir ietverts šobrīd spēkā esošajos dzīvnieku piebarošanas noteikumos – nevis piebarošana tradicionālajā izpratnē ar graudu un dārzeņu vezumiem, bet gan pievilināšana barotavās ar dozatoriem, dažādi laizāmie ar sāli un kārumiem un citas lietas, kas piesaista dzīvnieku, taču nemaina barības bāzi. Komentējot V. Ķerus ieteikumu numur 8, J. Ozoliņš atzina, ka pats ir piebarošanas pretinieks. Robeža starp lauksaimniecību un piebarošanu tradicionālajā izpratnē praktiski nav nosakāma. Piebarojot meža dzīvniekus, tiek atstāta pārāk liela ietekme uz populāciju. Viņi vairs īsti nedzīvo dabisku dzīvesveidu. Tajā pašā laikā, ja barība ir pieejama no lauksaimniecības kā tādas, tēzei par dabisku barošanos vairs nav jēgas. Tad piebarošana var būt kā tāds kompromiss, lai dzīvnieks barojas vienmērīgi visur un tam nebūtu jāklūp tieši kultūraugu sējumos, sacīja biologs. Taču katrā vietā dzīvnieku uzvedība atšķiras un nevar teikt viennozīmīgi, ka piebarošana novērš postījumus. Piebarošanu J. Ozoliņš vērtē vairāk negatīvi, un tam ir divi iemesli. Pirmkārt, tā pazemina mednieka iemaņu kvalitāti. Pēdējā laika medību pretinieku komentāros šī mūsu ikdienas detaļa arī tiek pieminēta aizvien biežāk. Sak, nav liela māk-sla nomedīt piebarotu, faktiski, pieradinātu dzīvnieku. Atminoties laiku, kad pats bijis mednieks, mežzinātnes institūta Silava pētnieks J. Ozoliņš stāsta, ka, nomedījot neatkarīgu un kādai vietai nepiesaistītu dzīvnieku, mednieka prieks šķiet lielāks, godīgāks un ieguldītās pūles nozīmīgākas.
Otrs aspekts. J. Ozoliņš dzīvnieku piebarošanu nodēvēja par vides eitrofikāciju, kas ir tieša iejaukšanās vidē – barības bāzes mainīšana un papildināšana, dzīvotnes ietekme un dzīvnieku ieradumu, kā arī populācijas ietekmēšana. Lai ilustrētu šo domu, zinātnieks atļāva izmantot labi zināmo un gana plaši izskaidroto dabiskās eitrofikācijas fenomenu – lašu bojāeju nārsta vietās un tās ietekmi uz vidi reģionā. Mirušie laši rada barības bāzi saviem pēcnācējiem, kas izšķiļas no ikriem, taču tajā pašā laikā tie kļūst par mēslojumu upes iztekai piegulošajā teritorijā. Kā? Putni un zīdītāji barojas no nomirušajām zivīm, iznēsā to atliekas un atstāj ekskrementus ļoti plašā teritorijā, tādējādi bagātinot augsni ar vielām, sevišķi fosforu, ko satur zivju ķermeņi. Līdzīgi notiek arī piebarošanas vietās. Ne jau tikai pārnadži pārtiek no barotavās izvietotās ēsmas un pārtikas. Turpat pulcējas putni, mazie plēsēji un grauzēji, kuru populācija tādā pārpilnībā strauji aug. Piebarošana kaitē videi un izjauc dabisko ekosistēmu, tādēļ nevajag ar lieku vides eitrofikāciju nodarboties, aicināja zinātnieks. Saudzīga, saprātīga attieksme ar skatu nākotnē ir viena no mednieka ētikas pamata tēzēm. Pieturoties pie tās, mednieks vienmēr ies vienā solī ar dabas aizsardzības organizācijām un iekļausies stratēģiskajā dižplānā, kura galvenais uzdevums ir ietverts Medību likumā – medību resursu ilgtspējīga apsaimniekošana un saglabāšana nākamajām paaudzēm.
*Liels paldies par atsaucību un atbalstu materiāla veidošanā Latvijas Ornitoloģijas biedrības valdes priekšsēdētājam un BirdLife in Latvia pārstāvim, ornitologam Viesturam Ķerum un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava vadošajam pētniekam Dr. biol. Jānim Ozoliņam.p>
Vairāk lasiet žurnāla “Medības” augusta numurā
