Ceļš uz virsdiriģenta tribīni – caur profesionalitāti vai amata priekšrocībām? 2
Kāpēc paliek aiz “svītras”
Aprīlī, tā dēvētajā koru mēnesī, visā Latvijā notiekošās skates ir kā 2018. gada Dziesmu svētku programmas uvertīra, melnais darbs ceļā uz svētku vainagojumu ar vienu no skaistākajiem mirkļiem pirms katras dziesmas – virsdiriģenta izsaukšanu Mežaparka Lielās estrādes tribīnē. Cik viegls, gluds, ērkšķains vai arī sūrs ir ceļš uz to? “KZ” lasītāji arī ne reizi vaicājuši – kuras dziesmas un kādēļ tiek vienam vai otram virsdiriģentam?
Padomju laikos virsdiriģenta statuss no vieniem svētkiem uz otriem tika vienām un tām pašām piecām sešām neapšaubāmām autoritātēm. 1990. gadā Latvijas tautas atkalapvienošanās eiforijā estrādē bija milzīgs kopkoris, liela programma, krietns dziedātāju pieplūdums no ārzemēm un tribīnē arī latviešu diasporas diriģenti. Vēlāk radās doma pat par kvotām diasporas diriģentiem. Dziesmu un deju svētku Mākslinieciskās padomes priekšsēdētājs Romāns Vanags tomēr teic – galvenie un noteicošie var būt tikai un vienīgi profesionālie kritēriji atbilstoši pēdējos gados ļoti augušajam koru mākslinieciskajam līmenim.
No svara ir diriģenta izglītība, profesionālās darbības mākslinieciskā kvalitāte starptautiskā un Latvijas mērogā, ieguldījums Latvijas koru kultūras un Dziesmu un deju svētku tradīcijas kopšanā, pieredze kā profesijā, tā reģionos strādājot apriņķa virsdiriģenta amatā. Kandidatūras, kas tiek piedāvātas vakantai apriņķa virsdiriģenta vietai, tiek ļoti rūpīgi izvērtētas un izsvērtas kora nozarē, jo tieši šajā amatā diriģents pierāda savu autoritāti, spēju sadarboties ar pašvaldību, koristiem, iejusties vietējā vidē, un galu galā tieši viņš ir atbildīgs par apriņķa koru dzīves pilnvērtību, interesantumu, daudzveidību. Varbūt tāpēc lielākoties tie, kas kāpj Dziesmu svētku virsdiriģentu tribīnē, ir vai arī ir bijuši apriņķu virsdiriģenti.
