Vija Beinerte: Ko pieaugušie meklē burvju un maģijas pasaulē? 0
Pēdējos desmit gados pasaules kino tirgū vērā ņemami ir pieaudzis fantāzijas žanra filmu īpatsvars. Tās, kā izrādās, skatās ne tikai bērni un pusaudži. Kāpēc tā? Ko pieaugušie meklē supervaroņu, burvju un maģijas pasaulē?
Novembra vidū sešdesmit četrās valstīs uz vairāk nekā divdesmit četriem tūkstošiem ekrānu pirmizrādi piedzīvoja britu režisora Deivida Jeitsa un scenāristes debitantes, Harija Potera “māmiņas” Džoanas Ketlīnas Roulingas kopdarbs “Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt”.
Pirmo divu dienu kases ieņēmumi bija ap divsimt divdesmit miljoniem dolāru. Un tas ir tikai sākums – ne vien ieņēmumiem, bet arī jaunai franšīzei, jo kompānija “Warner Bros” plāno laist klajā vēl četras sērijas par fantastisko būtņu pazinēja Ņūta Skamandera piedzīvojumiem, kura sarakstītā grāmata ir iekļauta Hagvartas burvju skolas mācību literatūras sarakstā, un tajā smeltās zinības vairākkārt ir lieti noderējušas Harijam Poteram. Tiesa, burvju zēns Skamandera laikā vēl nav piedzimis, taču līdzīgi poteriādei arī šis stāsts risinās divās pasaulēs – vienu apdzīvo vientieši, kas ēd, dzer, slēdz darījuma līgumus, izklaidējas un tic vienīgi asinsanalīžu rezultātiem un biržas ziņām, bet otrā dzīvo burvji, raganas, elfi, troļļi, pūķi, goblini un citas visnotaļ neparastas būtnes, ar kurām notiek visnotaļ neparastas lietas. Burvji – tāpat kā cilvēki – ir gan labi, gan ļauni, taču svarīgākais ir tas, ka ir spēks, pārāks par visām burvestībām…
Maza atkāpe. Protams, arī man bērnībā patika pasakas, taču ne visas. Tās par viltīgo lapsu un lētticīgo lāci vai gudro zemnieku un muļķa kungu man nešķita aizraujošas, mani valdzināja burvju pasakas – tās, kurās notiek brīnumi. Ar laiku iemīļoto grāmatu klāstu papildināja “Alise Brīnumzemē” un “Mazais princis”, vēlāk “Meistars un Margarita”, “Simt vientulības gadu” un “Klusā meitene”. Kopā ar dēliem esmu izlasījusi “Nārnijas hronikas” un poteriādi, vecākā dēla pamudināta, esmu ienirusi “Jūrzemes stāstos”, savukārt viņš manā iespaidā ir izlasījis “Gredzenu pavēlnieku” un “Troņu spēles”. Protams, esam noskatījušies arī gandrīz visas šo darbu ekranizācijas.
Daļa psihologu aizraušanos ar fantāzijas žanru saista ar eskeipismu jeb vēlēšanos aizbēgt no realitātes. Te gan jāteic, ka ikviena laba grāmata vai filma savā ziņā ir eskeipisms, jo ievelk vai ierauj mūs citā – autora radītā – pasaulē. Tomēr fantāzijas žanram piemīt īpašs šarms – burvju nūjiņas, vārdi un spējas, maģiskas lietas, vietas un radības.
Kad pasaule kļūst tik dīvaina, ka brīžiem šķiet – vairumā valstu varu pārņēmuši Tolkīna grāmatu varoņi un vienīgais veids, kā cīnīties pret ļaunumu, ir atklāt sevī superspējas, fantāzijas žanrs sniedz iespēju uz brīdi izrauties no ikdienas.
Turklāt šī ir gana lēta un pietiekami vienkārša iespēja – ja vien tev garāžā nestāv paša konstruēta laika mašīna vai bēniņos nav slepens portāls, caur kuru acumirklī vari nokļūt jebkurā tev vēlamā vietā.
Džons Ronalds Rūels Tolkīns, viens no žanra korifejiem, “Gredzenu pavēlnieka” un “Hobita” autors, ir teicis: “Fantāzija ir bēgšana. Bet, ja kareivis nonāk gūstā, vai tad bēgšana nav viņa pienākums? Ja augstāk par visu vērtējam domas un gara brīvību, ja esam brīvības partizāni, mūsu uzdevums ir izlauzties no gūsta, bēgt no cietuma, paņemot līdzi iespējami daudzus.”
Īpašu pievilcību fantāzijas žanram piešķir maģija. Mēs visi ilgojamies brīnuma. Kaut kā tāda, kas varētu vērst mūsu dzīvi uz labu pēkšņi un uzreiz. Protams, visa mūsu dzīve ir brīnums. Ik mirkli mēs – paši vislielākie brīnumi būdami – bezskaita brīnumus minam kājām un tik tikko tos pamanām. Jo ik zāles stiebriņš un rasas lāse, zvaigznes debesu jumā un mīlestība sirdī – tas taču ir brīnums. Tomēr reizēm kārojas kaut kā liela un tūdaļ, turklāt tā, lai bez iedziļināšanās un piepūles – kā pēc burvja mājiena. Jo vieglāk taču ir uz brīdi noticēt Ziemsvētku vecītim nekā izprast Pestītāja nodomu.
Tomēr arī tas vēl nav viss. Labākajos fantāzijas žanra darbos cilvēki, kas apveltīti ar maģiskām spējām, skumst, jūt sāpes un prieku, šaubās, kļūdās, mīl un grib būt mīlēti. Gluži tāpat kā mēs viņi risina problēmas, kur nekādas burvestības nelīdz. Puisēnu, vārdā Harijs Poters, no nāves izglāba nevis viņa vecāku burvju spējas, bet mīlestība. Un ļaunākais no ļaunākajiem – tas, kura vārdu pārējie burvji baidījās pat izrunāt, – zaudēja savu spēku un varu. Uz laiku zaudēja. Taču nāca jauns burvis un, kopā ar draugiem un skolotājiem pārvarot virkni grūtību, apliecinot degsmi, drosmi un pašaizliedzību, izglāba pasauli no ļaunuma, kas daudziem šķita neuzveicams. Mums tiek dota cerība. Labais uzvarēs. Pasaule tiks glābta.
Tāpēc fantāzijas žanrs, manuprāt, ir ne tikai veids, kā uz brīdi aizbēgt no realitātes, bet arī veids, kā labāk izprast realitāti.
Jo mūsu emocijas, sekojot varoņu gaitām, ir reālas. Tās atklāj brīnumaino ne vien viņos, bet arī mūsos. Jo kas tad ir realitāte? Visupirms tas, kas ir mūsu sirdīs.
Un vēl – no visām fantastiskajām būtnēm es izvēlētos Fēniksu. Viņa asaras spēj dziedēt, bet viņa dziesmai piemīt maģisks spēks: tīrā sirdī tā vairo drosmi, bet netīrai liek sažņaugties bailēs.
Uzziņa:
Filmas “Fantastiskās būtnes – un kur tās meklēt” producēšanas budžets ir 180 miljoni dolāru, mārketinga budžets – vēl 150 miljoni dolāru. Pirmo divu dienu kases ieņēmumi – 219,9 miljoni dolāru.
Desmit fantāzijas žanra filmas vai filmu sērijas, kas man šķiet patērētā laika vērtas
1. Misters Neviens / Mr. Nobody
2. Pirmsākums / Inception
3. T.S. Spiveta neticamie piedzīvojumi / The Young and Prodigious T.S. Spivet
4. Lieliskie / The Incredibles
5. Matrica / The Matrix
6. Avatars / Avatar
7. Troņu spēles / Game of Trones
8. Gredzenu pavēlnieks / The Lord of the Rings
9. Harijs Poters / Harry Potter
10. Zvaigžņu putekļi / Stardust
