Mobilā versija
+8.4°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
14. februāris, 2014
Drukāt

Valsts ierēdņiem nav jābūt bagātniekiem. Saruna ar Mārtiņu Krieviņu (7)

Foto - Timurs SubhankulovsFoto - Timurs Subhankulovs

“Latvijas Avīzē” viesojās bijušais Pārresoru koordinācijas centra vadītājs un Nacionālās attīstības plāna (NAP) galvenais rakstītājs MĀRTIŅŠ KRIEVIŅŠ. 2014. gadā NAP ir iedarbināts, tikām viņš augstā ranga amatu atstājis un jau ilgāku laiku strādā kā neatkarīgs konsultants – 
starptautisko organizāciju (OECD, Pasaules bankas, ANO u. c.) īstenotos projektos Serbijā, Kosovā, Bosnijā, Moldovā un citur. Pagājušonedēļ Mārtiņš bija Rīgā, un redakcijā ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis.

V. Krustiņš: – Iztālēm sekojat, kā notiek NAP izstrāde?


M. Krieviņš: – Maz, bet publiski izskanējis, ka 2014. gads ir pirmais gads, kad septiņgades plānam jāsāk darboties. Saeimā, veidojot šī gada budžetu, apmēram pusi brīvās naudas – 
122 miljonus eiro – iebalsoja NAP izvirzīto mērķu sasniegšanai. Tie ir nodokļu maksātāju līdzekļi, kas jāpapildina ar otru sadaļu – 
ES naudu. Tās izlietojuma plānošana vēl tikai norit, un jaunā valdība deklarācijā apņēmusies pielikt punktu šīs naudas plānošanai. Mani mazliet izbrīna, kādēļ process notiek tik ilgi, jo 2012. gadā, kad rakstījām NAP, Finanšu ministrija un pārējās instances steidzināja – ātrāk, ātrāk, jo 2013. gadā jāpabeidz visi priekšdarbi struktūrfondu periodam. Esam 2014. gada sākumā, dokumentu projekti ir izstrādāti, taču ne līdz galam akceptēti. Cik var saprast, vēl būs politiskas diskusijas, kaut ko gribēs atņemt Rīgai, pārcelt lielākas summas reģioniem. Līdz ar to “iekustēšanās” ir diezgan nevienmērīga, tomēr valdības deklarācijā NAP ir pieminēts astoņas reizes.

E. Līcītis: – Starp 43 000 zīmēm. 


– Tomēr, līdzekļus dalot, NAP vērtē kā vienu no pamatdokumentiem un izmanto par bāzi, kā piešķirt naudu. Kā pilsonim man gribētos vairāk zināt, kā notiek plānošanas process Pārresoru koordinācijas centrā, kādi ir iebildumi pret Latvijā izplānoto Eiropas Komisijai. To vajadzētu maksimāli atklāti stāstīt, jo viss, kas saistās ar valsts attīstības plānošanu, iedzīvotājiem dod ticību, ka Latvijā lietas notiek un nākotnē būs labāk.

V. Krustiņš: – Kopš jūsu aiziešanas PCK ir 
jauns vadītājs Pēteris Vilks, un nu arī jauna virsuzraudze Laimdota Straujuma premjera Dombrovska vietā. Vai tas varētu ietekmēt plānošanas iestādi? 


– Jebkurā iestādē svarīgi, kas vada, kas to uzrauga. Kadru izmaiņas PKC nav lielas, bet Vilka kungu daudzi uzskata par augstas raudzes profesionāli. Savukārt Straujumas kundze virsuzrauga amatkrēslā ir laba izvēle.

E. Līcītis: – Šķiet, NAP gatavošanas gaitā Straujumas Zemkopības ministrija atsaucīgi un ar sapratni iesaistījās, kamēr, piemēram, VARAM vilka paralēlas “zaļās līnijas”.


– Par sadarbību ar Zemkopības ministriju un Straujumas kundzi tiešām jāsaka atzinīgākie vārdi, viņi mēģināja rast risinājumu, lai palīdzētu lauku iedzīvotājiem attīstīt uzņēmējdarbību, modernizēt lauku sētas, labot lauku ceļus.

– Tomēr šā gada budžeta apspriešanā valdības partneri uzņēmēju pārstāvji izteica kritiku – kur skaitļos parādās atbalsts Nacionālajā attīstības plānā solītajam ekonomiskajam izrāvienam? Vai atvēlētie 122 miljoni ir pietiekama summa, lai īstenotu plānā rakstīto?


– Pirmā lieta – izrāviens nevar būt straujš, jo budžetā nav tik daudz līdzekļu, lai to īstenotu pāris gadu laikā. Otra lieta – būs artava no ES struktūrfondiem, un, skatoties ilgtermiņa prognozēs, labākie gadi saimnieciskās augšupejas veicināšanai būs 2016. – 2017., kad arī pašu budžetā būs vairāk naudas, ko ieguldīt attīstībā. Taču kritiķiem ir zināma taisnība, ka varēja gaidīt krietni lielāku atbalstu uzņēmējiem. Vai nu mazajiem, kuri rada līdz 5 – 6 darbavietām un citās valstīs ir visstabilākā grupa, vai arī lielākiem. To ar neapbruņotu aci budžetā nevarēja redzēt. Tāpat netika pildīti dotie solījumi par nodokļu nastas samazinājumu, vietā piedāvājot uzņēmējiem ne vienmēr saprotamus mehānismus.

V. Krustiņš: – Kaut kā jau lietas kustēsies. Uz sarežģītiem jautājumiem ministri atbild ar atsauci uz jūsu plānu – tur tak viss esot aprakstīts! Taču tas gan tikai zvaigznēs rakstīts, kāda būs nākamā valdība. Varbūt tā atmetīs NAP ar roku!


– Varbūt ir labi, ka nekas nav iekalts akmenī. Ja atceramies 2008. gadu, vienā brīdī viss mainās ar kājām gaisā – tā mēdz notikt. Jūs jautājat – vai šī valdība var turpināties un vai tiks ievērota pēctecība? Man bija laba saruna ar igauņu kolēģi bijušo Stratēģijas biroja vadītāju. Pie kafijtases mēģināju izdibināt, kas ir tas, kas atšķir Latviju no Igaunijas. Kāpēc viņi bieži var, bet mēs ne? Igauņa atbilde un abpusējais secinājums bija – abas valstis raksta labus dokumentus. Plānošana atbilst Eiropas līmenim. Atšķirība sākas, kad igauņi ņem trīs lietas, bez liekas runāšanas vienojas, ka tās šogad izdarīs. Un – izdara. Igaunijā neraujas ar valdības deklarāciju rakstīšanu uz nezin cik lappusēm. Izdarījuši to, ko apņēmušies, igauņu valstsvīri dodas uz priekšu paveikt nākamās trīs lietas. Tā soli pa solim. Latvijā karsti runā, daudz raksta plānus, bet nepaiet ilgs laiks, kā gribam rakstīt jaunus plānus.

E. Līcītis: – Ko teiks citi vēlētāji, ja partijas atteiksies no Latvijas pieņemtās prakses, kas vēdekļveidā dala līdzekļus visiem, bet pa tējkarotītei?


– Tāda “visu apgrābstīšana” eksistē, bet beigās īsti labi nejūtas neviens. Starp citu, “LC” premjera Andra Bērziņa valdība pašās beigās apstiprināja stratēģiju, kurā bija nedaudzi, bet praktiski veicami darbi ar konkrēti izmērāmiem indikatoriem. Pēc tam neviena valdība uz tik precīzu ceļakarti nav iedrošinājusies. Jo tā nozīmē pa plauktiņiem saliktu sistēmu, ar termiņiem, ar konkrētu atbildību par izpildi – un ar atbildību vēlētāju priekšā, ja sistēma noiet greizi. No nevēlēšanās uzņemties atbildību nonākam līdz nepatīkamajam jautājumam – kāda ir mūsu politiskās elites kvalitāte?

V. Krustiņš: – Par nākotni zinām vien to, ka dabūsim projām Dombrovski. Sociologi saka, ka pēc viņa demisijas tautā esot pat vairojies optimisms par rītdienas izredzēm. 


– Cik man nācies runāt ar cilvēkiem, visi izsakās ļoti atzinīgi par Dombrovska kungu. Bet – kā par izcilu krīzes menedžeri. Patlaban ir pieprasījums pēc līdera, kas ātri mobilizētu resursus un izvestu tautu gaišākā rītdienā. Pēc līdera, kas vērsts uz attīstību.

– Jautājums paliek, kas uzņemtos līderību? Kas spētu radīt un vadīt attīstības koalīciju? Tātad Valdis Dombrovskis būs prom, droši vien amatā Eiropā, ko viņš pelnījis. Jūs, Krieviņa kungs, pēc NAP uzrakstīšanas arī devāties prom – bet ko iesākt mums, palicējiem?


– Mani ik pa brīdim pārņem nostalģija, bet ne tāpēc, ka atstāju amatvietu. Man posteņi nekad nav bijuši svarīgi, bet bija interese darīt un darīt Latvijā, jo tā ir mana dzimtene. Neliekuļošu, jo ne jau katru dienu, bet reizumis man tomēr ir ne šā, ne tā, ka ar padomu palīdzu citu valstu, nevis Latvijas pārvaldes celtniecībā. Ierobežojošais faktors, kas traucē strādāt Latvijas valsts dienestā, ir gan morālais, gan materiālais. Ir liels spiediens uz ierēdniecību. Gribam, lai jūs darāt, lai ir rezultāti. Tajā brīdī, kad kāds ko sasniedzis, viņu sāk: a) aktīvi nozākāt un atrast melnos plankumus, jo kāds ir izlīdis augstāk par vidusstrīpu, b) par paveikto maksātais ierēdņu atalgojums vairs nav īsti atbilstošs apkārtējām reālijām. Citur var nopelnīt labāk. Ja ir zināšanas, var konsultēt ārzemēs, var aizbraukt un atvērt uzņēmumu Igaunijā ar daudz vienkāršākiem noteikumiem. Darba tirgus ir atvērts. To izmanto ne vien ierēdņi, bet arī speciālisti, darba cilvēki, kuri ir ļoti labi savā profesijā. Cilvēkam pienāk pārdomu brīdis. Vai viņš var nodrošināt ģimeni vai nevar. Vai viņš spēs samaksāt abonementus bērnu pulciņiem, elektrības rēķinus, izdevumus ģimenes veselības vai kultūras aprūpei.

– Jā, viss maksā! Bet Straujumas kundze intervijā saka – ierēdņu kārtu vajag samazināt!


E. Līcītis: – “Dzintara” ģenerāldirektors Gerčikovs piebalso – birokrātu skaits ir tikai vairojies! Dombrovskim prasīja veikt strukturālas reformas, radīt mazu, bet efektīvu valsts pārvaldi – tas neesot darīts!


– Šo jomu zinu daudzmaz perfekti. 2008. gads. Godmaņa valdība piedāvā valsts pārvaldes optimizācijas plānu. Atlaišanas, tēriņu samazināšanas. Ārvalstīs vēl šodien nesaprot, kā tik radikāli varējām apgriezt algas, ierēdņu skaitu, bet šīs ļoti sāpīgās lietas līdzēja balansēt valsts budžetu. Bet kas nav noticis? Nenotika turēšanās pie solījuma, ka nepārsniegsim vidējo skaitli, kāds ir ES valstīs ierēdniecības īpatsvars kopējā nodarbināto skaitā. Skaitlis ir 8,5% valsts pārvaldē strādājošo. Latvijā pēdējos gados esam “auguši” un pēdējais mērījums rāda aptuveni 9,3% pārvaldē nodarbināto no kopējā darba spējīgo daudzuma.

–… kaut Latvijā uzskaita mazāk un ir mazāk iedzīvotāju.


– Jā, tā varētu būt “uzpūsta proporcija”. Negribu vispārināt, bet ir darbinieki, bez kuriem valsts pārvalde itin mierīgi var iztikt. Uz atlaišanu rēķina ir jāmaksā lielākas alga palicējiem, kuri ir savā amatvietā kvalificēti. Ir jāsapr­ot ābeces patiesība, ko liela daļa sabiedrības nevēlas saprast, – nebūs ierēdniecības, nebūs pārvaldes darbinieku – nebūs valsts. Tāpēc jāveic kardināla reforma. Jāturpina mazināt pārvaldē strādājošo skaitu, bet jāpieprasa labāks rezultāts, par to labāk maksājot. Citas izejas nav. Kamēr esam ieslīguši stagnācijā, citi aizsteidzas mums priekšā. Gruzijā, saņemot publiskos pakalpojumus, vēl padzer kafiju. Par Moldovu visi smīkņā kā par nabadzīgāko zemi Eiropā. Jā, tur ir problēmas, tai pašā laikā e–pārvaldes jomā Moldova ir krietni attīstītāka nekā Latvija.

– Straujumas “labā roka”, biroja vadītājs Arnītis, atgriezies Latvijā no Parīzes pēc premjeres aicinājuma, burts burtā atkārtoja to pašu, ko mums saka Mārtiņš Krieviņš. Ierēdnim maz gandarījumu, viņa kārtu peļ un uzkrauj visas vainas un vēl “aplaimo” ar mazu algu. Taču Arnītis ir atpakaļ, jo kurš gan cits cīnīšoties par ierēdniecības prestiža kāpināšanu un par lielākām algām, ja ne paši valsts dienestā strādājošie. 


– Lielākā daļa bijuši Latvijas ierēdņi, kuri konsultē, strādā, pelna maizi ar sviestu ārzemēs, īstenībā grib atgriezties mājās. Viņi ir patrioti un tiešām grib pievienot kādu vērtību tēvzemei. Problēma ir tā, ka nav īsti ticams, ka tajā muklājā, kur kāju var nolauzt, kļūs sausāks un veselīgāks klimats. Otrs ir finanšu kompensācija – starpība starp to, ko saņem mūsu valdības ierēdnis, un to, ko algā nopelna ārzemēs.

– Cik tas ir aptuveni vairāk? Piectik, desmitkārt vairāk var nopelnīt?


– Atkarībā no konsultanta kvalifikācijas dienā samaksā var saņemt, sākot no 250 eiro, un krietni vien vēl uz augšu un vēl vairāk. Augstākais atalgojums pienākas pieredzes bagātam konsultantam ar attiecīgajām zināšanām un labām atsauksmēm.

– Opā! Tad tas ir, mazākais, 20 reižu vairāk, nekā viņš saņemtu Latvijā!


– Jā, un nesaku, ka šīm summām jāvienādojas. Neesam bagāta valsts. Bet kaut kāds samērīgums būtu jāievēro.

V. Krustiņš: – Ulmaņlaikā algu līmenis valsts kalpotājiem bija strikti iekārtots pa amatu pakāpēm. Tas daudzmaz atbilda ierēdņa vērtībai?


– Vadošie posteņi, piemēram, departamenta direktora amats, bija stipri vien iekārojami, bet arī šodien algas līmeņo pēc līdzīgām tabulām. Tikai pirmskara Latvijā ierēdniecība piederēja vidusslāņa sastāvdaļām. Nekad pārvaldes darbinieki nav bijuši superbagātnieki un ne starp pašiem turīgākajiem. Taču viņi ir izglītoti, kalpo valstij, nodrošina likumu, pamatvērtību ievērošanu un valsts nepārtrauktību. Zināmā mērā pastāv kā valsts mugurkauls. Šī iemesla dēļ viņiem pienākas vidusslānim atbilstoša darba samaksa. Patlaban lielākā daļa ierēdniecības, it īpaši valsts padotības iestādēs, ar atalgojumu ir izdzīvošanas režīmā.

– Latvijas laiku algu listē, kā atceros lasījis, arī skolu direktori izcēlās kā augstu atalgoti. 


– Pareizi, jo viņiem ir atbildība audzināt valstij jaunos pilsoņus. Rūpēties, lai skolotāju kolektīvs nodrošina valstij lojālus, izglītotus jauniešus.

E. Līcītis: – Gadsimtiem audzinātā franču birokrātijā galvenais ir sociālās garantijas, nodrošinātība. Ierēdnis saņem solīdu algu, pēc tam pensiju. Viņu pamazām pārvieto augšup pa karjeras kāpnēm. Ir bonusi veselības nodrošināšanā – īsi sakot, viņš ir ērtā, siltā vietā uz mūžu.


– Tieši tā. Mēs tagad veltām uzmanību tautas ataudzei, demogrāfijas jautājumiem. Bet tie ir uzplaiksnījumi, kurpretī pirms krīzes ierēdnim bija garantēts īpašs pabalsts, ja ģimenē piedzima bērns. Īstenībā to darīja pietiekami apzināti – lai izglītotu vecāku ģimenēs būtu laba dzimstība. Saprotu arī sabiedrības attieksmi, iebildumus – kāpēc jāceļ ierēdņu algas, ja VID jāstāv garās rindās, ja izziņas ilgi jāgaida, ja pakalpojumi ir nekvalitatīvi. Šo stāvokli nav iespējams labot, ja darbiniekiem nedod nekādu motivāciju, lai cilvēku ieinteresētu turēties pie vietas un nezaudēt. Patlaban – atlaiž ierēdni. Nu un kas? Atradīs, kur labāk. Taču mēs runājām, kā tikt vaļā no liekiem ierēdņiem un priekšniekiem priekšnieka galā. Francija, Vācija var atļauties uzturēt žargonā sauktās “ziloņu kapsētas”. Kad mainās politiskās vēsmas, parādās jaunai varai nevēlami augsta līmeņa darbinieki. Viņi kaut kur jāliek. Tad aizsūta “trimdā”, tā saukt “ziloņu kapsētā”, kur nekas īsti prātīgs nav jādara, bet atalgojums nepazeminās. Piemērotākā trimda ir arhīvi un citi klusi ūdeņi. Ja vēsmas mainās vēlreiz, var gadīties, ka “kapsētā” noglabātais, izturējis pa kājām nemaisīšanās periodu, atjauno karjeru spožākā gaismā. Nu – pie mums tā nenotiek.

– Minējāt, ka valsts kalpotāju daudz un šī šķira pieaug skaitā. Šķiet, iepriekš valdības bija gudrākas. Rēķināja līdzi, ka ierēdņi arī ir pilsoņi un kā kārta – lielā īpatsvarā starp balsstiesīgajiem. Atliek organizēt labāku ierēdņu “piebarošanu”, izrādīt kaut nedaudz rūpju, un tas atmaksāsies vēlēšanās. Jo nevajag kost rokā, kas baro.


– Nezinu, vai šo rūpestu ietekme vienmēr ir tik spēcīga, lai ierēdņi masveidā nobalsotu par esošo varu. To gan zinu, ka 2006. – 
vēlēšanu – gadā Kalvīša valdības laikā ieviesa pilnu ierēdņu algu reformu pēc jaunām skalām. Man liekas, ka algām novirzīja ap 200 miljoniem latu, kas pilnā mērā atbilda prasītajam. Bet tas bija pirmais un vienīgais gadījums, kad ierēdniecību nofinansēja tā, kā bija ieplānots.

VISU INTERVIJU LASIET ŠEIT

Pievienot komentāru

Komentāri (7)

  1. Ierēdņiem ir ne tikai niecīgs atalgojums , bet arī liegta iespēja izmantot mūžizglītībā piedāvātās iespējas, vienlaicīgi, nepiedāvājot alternatīvas.

  2. Ja ļaut strādāt papildus darbos, tad pamata darba nespēj veikt savus pienākumus. Tāpēc papildus jāpieņem darbā klerkus un ierēdņus. To visu pamato ar zemām algām. Stulbeņi valdībā strādā. Tas ir bēdīgi.

  3. Zivs pūst no galvas Atbildēt

    Kāpēc mums vajadzīgas četrpadsmit ministrijas? Pat Briselē (Beļģijā) to ir tikai desmit! Labs piemērs Latvijai būtu Kipra ar sešām,vai Šveice-ar septiņām ministrijām. Un bez parlamentārajiem sekretāriem!

  4. Latvijā visi ir bagāti! Mums taču nav pat bezdarba!

  5. Tā problēma, pirmām kārtām, ir polītiķu un ierēdņu skaits. Kāpēc Latvijas bankā, piemēram, ir lielāks darbinieku skaits nekā Igaunijas un Lietuvas bankās? Un arī atalgojums lielāks? Un vai Latvijai tiešām nepietiktu ar 80 deputātiem?

  6. Krustiņa kungs joprojām Ulmaņlaikos dzīvo?!

  7. Paldies! Vai Krieviņa kungs var pateikt, kāds sakars NAP ar Satversmes preambulu? Vai NAP vērsts uz nacionālas valsts attīstību? Paldies Dievam, NAP ir liberālo ekonomistu vakardiena. Šodien ir daži pozitīvi jaunumi: Satversmes preambula Latvijā un immigrācijas noliegums visā Eiropā. Varētu sākt darbu pie jauna dokumneta:)))

Draugiem Facebook Twitter Google+