Ko saka Uzņēmumu reģistrā? 
Saruna ar Ringoldu Balodi 0

“Latvijas Avīzē” viesojās Uzņēmumu reģistra galvenais valsts notārs prof. Dr. RINGOLDS BALODIS. Ar viņu sarunājās Voldemārs Krustiņš un Egils Līcītis. Mūsu sarunas mērķis bija noskaidrot, kādas kustības notiek uzņēmējdarbības vidē. Vai taisnība, ka pēc krīzes tā aktivizējas? 


Reklāma
Reklāma

 

TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
RAKSTA REDAKTORS
“Šorīt viņi tur stāvēja vairāk nekā pusstundu, diskusijas bija skaļos toņos” – jautājam instruktoram, kuram no šoferiem šādā situācijā ir priekšroka 3
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Lasīt citas ziņas

V. Krustiņš: – Varas aprindas daudz runā, cik nepieciešama ir uzņēmējdarbības attīstība. Taču, vai tas tā īsti notiek – no Uzņēmumu reģistra viedokļa?

R. Balodis: – Uzņēmumu reģistram (UR) ir bijusi sava interesanta vēsture. Bija laiks, 90. gadu sākumā, kad Ministru padomes priekšsēdētājs Godmanis licis UR galvenajam valsts notāram Eglītim reģistrēt pēc iespējas vairāk uzņēmumu, kas ražo maizi, citādi valstī varot iestāties bads, skaidrs, ka UR to izpildīt nevarēja. Valsts notāri nevar sasaukt uzņēmumu dibināšanas sapulces tai vai citā nozarē, viņiem ir jābūt kā mēmiem tēliem, kam jāpieņem dokumenti un jāpārrauga, cik tie atbilstoši likumam. UR nevar sākt pildīt Ekonomikas ministrijas pienākumus. No otras puses gan – uz mūsu iestādi nāk uzņēmēji un, reģistrējot savu uzņēmumu, stāsta visu sāpi – gan par valdības ekonomikas politiku, gan par neizpildītiem solījumiem, nepanesamiem nodokļiem. Mūsu darbinieki kā sūklis ir spiesti uzsūkt komersantu neapmierinātību ar esošajām negācijām valstī, kas daudzreiz ir arī pamatotas. Kā reģistrs spēj līdzēt ekonomikas atveseļošanā? Cenšoties nokārtot visas formalitātes pēc iespējas ātrāk, un uz to pavērsāmies jau kopš Latvijas iestāšanās ES. Tagad reģistrēties var 24 stundu laikā. Var pat par īpašu samaksu pasūtīt noteiktu dienu un stundu, ja ticat astroloģijai. Tas, ko mums prasa, ir mazāk birokrātisku šķēršļu, mazāk pārbaužu. Vēl gadu iepriekš nevajadzēja dot apliecinājumu, ka tieši konkrētā mājā tiek atvērts SIA. Līdz ar ātrumu parādās otrs aspekts – mazāk drošības, un gadījās kuriozi, ka vienā otrā adresē bez īpašnieka ziņas un miņas tika reģistrēti dučiem visādu firmu. Pašlaik šādu atļauju vajag iesniegt. Bet ātrumu, efektivitāti nedrīkstam zaudēt – mēģinām salāgot šīs prasības un reizē pārbaudīt, kā īsti ir ar atļauju konkrētajā vietā atvērt uzņēmumu. Ķeršos pie statistikas – no 2008. gada strauji palielinājies mikrouzņēmumu skaits, taču diezin vai šāds pieaugums automātiski nozīmē ievērojamu kāpumu ekonomikā kopumā. Budžetā skaitļi pieaug ļoti lēnām, vismaz mūsu iestādē darbinieki, lai saņemtu kaut cik pieklājīgu algu, iet bezalgas dienās. Šis “modelis” radies kopš pamatīgas algu fonda apcirpšanas, un neko nedzird, ka gaidāmi naudas pielikumi, jo uzlabojusies ekonomiskā situācija.

 

CITI ŠOBRĪD LASA

Reģistrs, starp citu, ienes valstij ievērojamu peļņu, bet kur tā paliek – kaut kur lielajā katlā, tāpēc rosināsim reģistra finansēšanas modeļa maiņu, lai uzņēmēju maksājumi nonāktu tieši reģistrācijas procesa un citu reģistra pakalpojumu uzlabošanai. Uzņēmēji maldīgi domā, ka maksā UR, taču tā nav.

 

– Cik tagad jāmaksā, lai nodibinātu SIA?

– Nodeva “parastai SIA” ir 100 latu, “mazkapitāla SIA” 15 latu, vēl jāmaksā par publikāciju “Latvijas Vēstnesī”. Jārēķinās, ka dokumentu lietām pārsimts latu vajag, mazkapitāla SIA, protams, mazāk. Tās ir summas, kas jāizņem no kabatas uzņēmējiem.

– Daudzreiz novērots sižets televīzijā – žurnālisti klauvējas, meklē firmu dotajā adresē, bet par atbildi no durvju spraugas skan – par tādiem neko neesam dzirdējuši.

– Protams, nav labi, ka norāda adresi, kurā uzņēmums nav sasniedzams. Ik mēnesi reģistrējam tūkstošus jaunu pieteikumu par jaunu uzņēmumu dibināšanu, savukārt ievērojams skaits SIA pārtrauc darbību, tiek likvidēti. Kopš UR dibināšanas 1990. gadā pērn tika sasniegts visaugstākais reģistrēto uzņēmumu skaits – pateicoties šiem mikrouzņēmumiem. Ja mūsu darbinieki sāktu apstaigāt komersantus katrā vietā, kur tie darbojas, tad vairs nespētu ik mēnesi pievienot reģistrā 1500 jaunu uzņēmējdarbības subjektu, bet Ekonomikas ministrija saņemtu sūdzības par “nelietderīgu kavēšanos”. Nu – ja mums štatos piešķirtu “izlūkus”, tad mēs pārbaudītu.

Reklāma
Reklāma

– Baloža kungs, neminiet “policejiskas metodes” vietā, kur prasās pēc “valstiskas kārtības”.

 

– Viena medaļas puse, kur valstij panākt pretī uzņēmējiem, ir ātra uzņēmumu reģistrācija bez kavēšanās, taču daudz nopietnāka “puse”, manuprāt, protams, būtu nodokļu atvieglojumi un citi ekonomiska rakstura pasākumi.

 

Mēs jau varētu vēl “ātrāk, labāk, tālāk”, un uzsvars tiek likts uz elektronisko reģistrāciju, par ko rudenī sāksim plašu skaidrošanas darbu. Tad jebkurā Latvijas bibliotēkā omamma ar opi varēs nodibināt mikrouzņēmumu, ja vien tur ir internets un pašiem – elektroniskais paraksts. Tad vairs nevajadzēs pat mērot ceļu uz Uzņēmumu reģistru. Tā tas pasaulē notiek, ka valsts un pilsoņu saskarsme kļūst aizvien mazāka, birokrātijas iejaukšanās sarūk, un tā ir attīstība – ne bez ēnas pusēm.

– Attīstīsimies, datorizēsimies – bet vai un kāda ir saikne starp Uzņēmumu reģistru un Valsts ieņēmumu dienestu?

– Datu apmaiņa – mēs pārsvarā esam tie noziņotāji. Otrkārt, ja Finanšu policija atradusi noziedzīgu nodarījumu pazīmes kāda komersanta darbībā, tad UR ir “kloķis”, kas steidzīgi jānorauj, uzliekot nodrošinājumu. Esmu gan dzirdējis, ka reģionos mūsu darbiniekus gribētu likt kopā ar VID cilvēkiem, lai būtu tuvāk uzņēmējiem. Tam kategoriski nepiekrītu, nedrīkst vienā katlā sakausēt biznesu uzraugošās institūcijas, kāda ir VID, ar UR, kas ir biznesu veicinoša iestāde. Drīzāk varētu būt, ka UR sadarbotos ar banku filiālēm, kurām ir plašāks tīkls. Tikai Kazahstānā darbojas UR&VID hibrīds, kas reģistrē un pēc tam kontrolē, kā nodokļi tiek maksāti. Nedomāju, ka tas ir piemērs, kam līdzināties.

– Jautājot par saiti ar VID, to domāju sakarā ar runām par lielo ēnu ekonomikas īpatsvaru. Ja jūs reģistrējat precīzi un reāli, kur tad rodas daudzie nodokļu nemaksātāji, kas vai nu ir nenotverami, vai itin kā izkūp gaisā?

– VID bija polemika ar UR, kas tagad gan tā kā pieklususi, – kāpēc mēs reģistrējot fiktīvus uzņēmumus, kur bomži ir dibinātāji? Ziniet, esmu redzējis pa logu, ka pie mums atbrauc “bieza” izskata biznesmeņi, bet līdz ar viņu no auto izkāpj pāris kungi ziliem deguniem un ne pirmā svaiguma. Šis kontingents beidzamajā laikā gan retāk viesojas iestādē. Bet, redziet, ja mēs sāksim vērtēt, ka tam kungam bikses varēja būt labāk iebuktētas un tam deguns ir par zilu, tad “brīvajā pasaulē” ātri vien norādīs, ka ierēdnim nav nekādu tiesību neapkalpot cilvēku, ja nepatīk viņa drēbes, smakas vai vēl kas cits. Turklāt reģistrācijas brīdī neviens nevar ielīst otram galvā, vai viņš grib blēdīties, taisīt kādas fikcijas vai nemaksāt nodokļus. Varbūt cilvēks gribēja pankūkas cept, bet ar to nepaveicās – atnāca citi vīri un pārpirka viņa SIA “Pankūkas”. Attiecīgajiem dienestiem apmēram jau zināmas daudzās shēmas, bet skaidrs, ka blēži spēj izdomāt aizvien jaunas.

– Sakiet, vai, reģistrējot uzņēmumus, jūs varat spriest par to, kāda uzņēmējdarbības struktūra veidojas valstī – vai tie vairāk ir pakalpojumu sniedzēji, ražotāji un tamlīdzīgi?

– Nē, arī agrāk varēja pieteikt uzņēmumu kā ražojošu, bet neko neražot. Varēja ierakstīt, ka taisīs rotaļlietas, bet nodarbojās ar ieroču ražošanu, varēja minēt kaut desmit darbības sfēras, bet orientēties tikai uz vienu. Šī statistika par uzņēmējdarbības struktūru ir VID, bet tas, kas mūsu izpratnē ir diezgan ievērojams esošās sistēmas trūkums atšķirībā no daudzām citām Eiropas valstīm, – mums nav vienota juridisko personu reģistra. Kā pēdējās esam pārņēmuši vienoti reģistrēt reliģiskās organizācijas, taču palikusi neapgūta daļa, ko sauc par valsti un pašvaldībām – valsts īsti nezina, kas tai pieder, nepieder, kas ir vai nav.

Mēs domājam, ka te noderētu uzskaite, varbūt sākot pat ar Saeimu, kas jāieraksta ar nr. 1, taču ir labi zināms, kur Saeima atrodas – Jēkaba ielā 11 –, bet ir virkne “necaurredzamāku” iestāžu. Un zināmā mērā ir birokrātiska pretestība tās “izgaismot”. It kā esot zināms, kādas iestādes valstij ir. Bet palūkosimies no parasta pilsoņa viedokļa.

 

Viņš taču nevar iedomāties, cik un kādas valsts iestādes eksistē. Nav secīga pārskata, kur, kam un ko viņš varētu prasīt vai pie kā vērsties. Nu, piemēram, atkritumu izvešanā darbojas tiklab privātfirma, kas ir reģistrā, tiklab pašvaldību uzņēmums, kas diez vai tur atrodams.

 

Otrkārt, valsts ik pa laikam veido jaunas iestādes – ja būtu šis valsts, pašvaldību juridisko personu reģistrs, tad tām tūlīt piešķirtu numuru, uzskaitītu, respektīvi, tās būtu “atrodamas”. Treškārt, ir jānorāda SIA īpašnieki, bet nav obligātas prasības norādīt, kam pieder akciju sabiedrību akcijas. Nu varētu domāt, kam būtu jāzina, kuram kas pieder sabiedrībā “brīvā zivs”, taču stāsts – kur vispār valstij kādas daļas ir ar nemainīgu aktualitāti, jo centralizēti uz to nav iespējams atbildēt. Tāpēc šādu reģistrāciju vajadzētu ieviest gan caurspīdīgumam, gan elementāram uzskaitījumam. Gan kā zinātniekam, gan kā notāram man interesanti palasīt agro 90. gadu stenogrammas, kur vērojams, kā aizgāja tas process, ko viens otrs sauc par “prihvatizāciju”. Dažs labs deputāts – es ceru, aiz naivuma – cēlies un teicis: kamdēļ mums vajag Celtniecības ministriju, to vai citu iestādi, Rietumos tādas nav! Protams, tad parūpējās, lai arī te būtu kā Rietumos, virkni iestāžu likvidēja, uzskaites nebija, un viss nonāca pašplūsmā. Tagad var tikai runāt par nevēlamām sekām, izsaimniekošanu utt.

E. Līcītis: – Atklātuma un tiesiskuma garā ir vairāki nesen pieņemti lēmumi – lai būtu zināmi īpašnieki, patiesā labuma guvēji, plašsaziņas līdzekļos, lai atklātu ārzonu firmu saimniekus. Bet vai tas efektīvi tiek īstenots?

– Man lietvedībā pamazām šie cilvēki “atklājas”, bet tas nav publisks saraksts, tas ir domāts tiesībsargājošiem dienestiem, kad viņiem būtu vajadzība uzzināt patiesos labuma guvējus un saimniekus. Uzņēmumu reģistrs ir “pastkastīte”, kur iemet šos datus, un mēs tos uzkrājam. Taču domāju, ka joprojām ir daudz un dažādi veidi, kā “noslēpt” savas īpašumtiesības, ja nevēlies, lai par tām plašāk uzzina. Nekādi oligarhi ar iesniegumiem pie mūsu durvīm nedrūzmējas, grūti teikt, ko gribēja ar likuma labojumiem atklāt vai vilkt gaismā. Tas nav Uzņēmumu reģistra jautājums. Interesants skaitlis ir tas, ka valstī skaitās reģistrēti vairāk kā nekā trīs tūkstoši subjektu, kas darbojas masu informācijas līdzekļu jomā. Man zināmas trīs lielās dienas avīzes latviešu valodā, trīs krieviski, pāris televīzijas kanāli, daži žurnālu izdevēji, rajonu preses – bet vairāk nekā trīs tūkstoši ir gluži fantastisks cipars, samērojot ar realitāti. Un tas arī nav jautājums man, ko dara tie citi, maz zināmie vai nezināmie reģistrētie uzņēmēji.

– Jūsu minētie Latvijā reģistrētie 200 000 uzņēmumi uz diviem miljoniem iedzīvotāju arī ir iespaidīgs skaitlis. Iznāk pa uzņēmumam uz 10 cilvēkiem, zīdaiņus ieskaitot. Jums droši vien nav datu, cik Latvijas ekonomikā iegulda Bahamu vai Kaimanu salās reģistrētie uzņēmumi, bet vai varat spriest, cik aktīvi darbojas investori, kas, ieguldot kapitālu tautsaimniecībā, saņem uzturēšanās atļaujas?

– Neanalizējam, kādas tautības vai pilsonības ļaudis šeit dibina kompāniju vai firmu. Mēs šo faktu reģistrējam, kad atbilstoši likumam līdz reģistram nonāk dokumenti.

V. Krustiņš: – Un fantāzijai nav ierobežojuma arī citās jomās – dibina fondus, institūtus, kuros darbojas divi cilvēki, “slaveno” Durgas templi?

– Jā, mums jāreģistrē. Biedrību, piemēram, ir 14 tūkstoši. Ir virkne iestāžu, sākot ar policiju, kam jāseko līdzi, cik biedrību darbība sakrīt ar Latvijas likumiem, vai juridiskās personas, kurām jāmaksā nodokļi, to dara, vai, slēpjoties aiz kāda nosaukuma, neveido bīstamu reliģisku sektu. Reģistrā mēs nedrīkstam likt šķēršļus, jo tas nozīmē brīvības ierobežošanu.

 

Taču, protams, lai pieļautu šo liberālumu reģistrācijā, valsts aparātam jābūt gana efektīvam, lai, no vienas puses, saglabātu visas brīvības, bet, no otras puses, izķertu pretvalstiskus elementus, visādas melnās avis. Gribētos ticēt, ka viņus kāds pieskata un līdz ar to – sargā sabiedrību.

 

E. Līcītis: – Vairākkārt izskanējis, ka maijā nepilsonis Lindermana k-gs dibināšot savu partiju, un, ja tai papīri būs daudzmaz pēc noteikumiem, jūs arī nevarēsiet iebilst un reģistrēsiet šo organizāciju?

– Saeimas komisijās, kas skata politisko organizāciju reģistrācijas likumu, vairākkārt esmu izteicies par grozījumu nepieciešamību. No iepriekšējās Saeimas ceļo likumprojekts, kurā ir pastiprinātas normas reģistrācijai, iekļaujot zvērinātu notāru klātbūtni partijas dibināšanā. Otra lieta būtu darbojošos partiju kontrole, ar ko, manuprāt, vajadzētu nodarboties Satversmes tiesai, ja runa ir par darbības antikonstitucionālumu. Tad notiktu tā – ir sūdzība, drošības dienestu atzinums, teiksim, ka organizācija cieši saistīta ar ārzemēm, tiek materiāli atbalstīta no turienes – un tiesa spriež. Tagad stingras kontroles pār partijām nav.

Jūs atceraties, ka Osipovs partiju dibināja mežā un Drošības policijas nofilmētie materiāli liecināja, ka tur nepiedalījās ar likumu noteiktie 200 cilvēki, bet krietni mazāk. Tomēr mums bija jāreģistrē osipovieši, jo šāds uzfilmējums nav tiešs pierādījums, ka nav nepieciešamais dibinātāju skaits. Līdz ar to tagad notāra klātbūtne partijas dibināšanas sapulcē ir obligāta – kā valsts amatpersonai, kā uzraugam. Taču uzsveru – manā skatījumā svarīgākais ir nevis “reģistrēt, nereģistrēt”, jo pēc burta vajadzības gadījumā organizāciju ar 200 ļaudīm šā vai tā var uztaisīt, bet ir jāseko līdzi, ko šie politiskie spēki pēc tam dara, un šie groži jāliek ST rokās. Redziet, ja mēs meklēsim komatus un iekavas, kuru dēļ atteikt Lindermana vai citai partijai reģistrāciju, tad viņi dosies uz Eiropas Cilvēktiesību tiesu – pēc diezgan vieglas uzvaras. Tas nevedīs pie problēmas risinājuma, un Lindermanu te uztvers kā “mocekli un sistēmas upuri”. Viņa pilsonības lietu šķetina citas iestādes, un kā nepilsonis viņš, protams, netiks par deputātu, taču partijas organizēšanai pietiks savākt 200 Latvijas Republikas pilsoņu, un to, ka Lindermanam piekritēju daudz, – apliecināja referenduma iznākums.

 

Informācija par biedrībām un nodibinājumiem laikposmā no 01.01.1991. līdz 17.04.2012.

Reģistrēti subjekti Reģistrēti Aktīvi Likvidēti
Uzņēmumi un uzņēmējsabiedrības 280 996 188 448 92 548
Biedrības un sabiedriskās organizācijas 19 445 15 737 3 708
Masu informācijas līdzekļi 4938 4283

655

Ārvalstu uzņēmumu pārstāvniecības 1633 697 936
Reliģiskas organizācijas 1040 1032 8
Šķīrējtiesas 212 211 1
Reliģiskas organizācijas (jaunas) 147 135 12
Reliģisku organizāciju iestādes 39 38 1
Eiropas ekonomisko interešu grupas 1
1
0