Ko spēj maza meitene 0
No vēstuļu konkursā skolēniem “Katrs pats savas laimes kalējs” iesūtītajiem darbiem.
Ko es daru Latvijas labā? Vispirms es dienu iesāku ar skaļu “Labrīt!” un plašu smaidu, jo rīts taču tiešām ir labs. Apskauju mammu un iedodu viņai buču. It kā tas jau nekas īpašs nav, taču iedomājieties, ja visi Latvijā būtu smaidīgi un laipni! Daudzi ir teikuši, ka latvieši ir tādi kā īgni, bet kāpēc gan mums vajadzētu šādu stereotipu?
Es cenšos rūpēties par Latvijas dabas tīrību. Šā gada Lielajā talkā kopā ar skolu devos sakopt Mēmeles upes krastmalu. Pēc tam jutos gandarīta un apmierināta, ka pat es, 14 gadus veca meitene, kaut nedaudz izdarīju Latvijas labā. Un, ja mēs katrs kaut nelielu gabaliņu sakopsim, varu saderēt – Latvija uzplauks. Atkritumus nekad zemē nemetu, mājās tos šķiroju, lai tos varētu pārstrādāt un izgatavot lietas no jauna. Ja tik maz kā pudeles iemešana konteinerā palīdz saražot, piemēram, bruģi, tad es esmu noteikti “par”. Pavasarī ar māsīcu laukos uzvelkam gumijnieciņus un prom uz strautu. Līdzi mums ir vienīgi spainis, cimdi un darba griba. Vācam laukā stiklus, pudeles un plēves. Un, ziniet, pat mazā strautiņā to atrodas ļoti daudz, ka dažreiz jāiet uz mājām izbērt konteinerā gružus un tad atkal atpakaļ uz strautu.
Es gribētu, lai Latvija visu laiku varētu lepoties ar saviem skaistajiem mežiem, tādēļ, kad tiekam aicināti vākt makulatūru, es ar pilnu sparu un uzcītību to daru. Kad makulatūras vākšana noslēdzās, skolā katrai klasei Līgatnes papīrfabrika uzdāvināja zīmēšanas albumus, kuri bija ražoti tieši no pārstrādāta papīra. Es biju ļoti priecīga, ka varu zīmēt uz tiem, jo domās iztēlojos tos kokus, kuri netika izcirsti, pateicoties mums.
Esmu jau iesākusi savu dabas grāmatu, kur apkopoju dažādus apkārtnes augus, rakstu par Latvijas dzīvniekiem un fotografēju dažādus kukaiņus. Allaž no ceļa noņemu vardītes, kuras varētu sabraukt, aizstāvu pat gliemežus, lapsenes un citus kukaiņus, kuriem ikdienā neviens tā īpaši nepievērš uzmanību. Lai ziemā putniem būtu vieglāk, es tos baroju ar maizes drupačām un sēklām. Manuprāt, dzīvās radības ir pasaules vērtība.
Veikalā mammai iesaku, lai izvēlas Latvijas uzņēmumu ražojumus, lai nauda neaizplūstu uz ārzemēm. Tā nu mēs pērkam tieši Latvijas pieniņu, dārzeņus un konfektes.
Vēl es turu savu latviešu valodu godā – prom no barbarismiem un žargonismiem. Es izkopju latviešu valodu un to iesaku arī saviem draugiem. Ja man būtu 18 gadi, es arī ietu vēlēt, lai Latvijas vienīgā valsts valoda būtu latviešu valoda.
Es pierakstu dažādus stāstus un notikumus no vecmāmiņas stāstītā par to, kā dzīvoja manas ģimenes iepriekšējās paaudzes. Kad visi stāsti būs uzrakstīti, domāju tos salikt skaistā mapē – gluži kā grāmatā. Domāju, ka ir interesanti salīdzināt, kā ir mūsdienās un kā bija senāk.
Kad būtu jau liela, es radītu savu apģērbu kolekciju. Audumi būtu ražoti tieši Latvijā. Kolekcija būtu vērsta tieši uz latviešu skaistajām un neatkārtojamām etnogrāfiskajām rakstu zīmēm – jumīšiem, saulītēm, ugunskrustiem u. c. Tā cilvēki ikdienā neaizmirstu, ka mums ir tik brīnumains mantojums – rakstu zīmes.
