Kultūra
Literatūra

Ko tad svinēt, ja ne dzimšanas dienu? 16


Madara Fridrihsone
Madara Fridrihsone
Foto no personiskā arhīva

Apritējis gandrīz gads, kopš Aina pārcēlusies uz dzīvi meža vidū – Mūrmežā. Tā kā ģimene nolēmusi, ka mājai jānomaina jumts un jāizremontē fasāde, Aina pāris mēnešu padzīvojusi pie kaimiņienēm, Hildas un Martas. Pēc atgriešanās darbu vadītājs pavēsta, ka līdzās skurstenim atrasta veca pudele, un tās saturs liek sarosīties gan Ainai, gan viņas kaimiņiem, minot pagātnes mīklas. Bet Armands pa to laiku gatavojas studijām Amerikā un nesaprot, kā atrisināt attiecības ar Anni…

Vai pati esat pētījusi savas dzimtas, savu māju vēsturi?

Madara Fridrihsone: Savas dzimtas vēsturi neesmu īpaši pētījusi, jo šie jautājumi tikai pavisam nesen mani sākuši interesēt. Protams, esmu šo un to jautājusi, bet īpaši dziļāk pagaidām vēl neesmu meklējusi. Ir doma par dzimtaskoka veidošanu – laba paziņa tādu veido, bet es redzu, cik ļoti daudz laika tas viņai paņem, radu meklēšana, braukšana uz arhīviem, baznīcām, un saprotu, ka vēl neesmu tam gatava.

Vai jūsu dzimtā ir kāds svarīgais, noteicošais stāsts?

Manas dzimtas sāpīgais stāsts ir vecmammas izsūtīšana uz Sibīriju. Taču arī par to neko daudz nezinām, jo viņa par to nemīlēja runāt, iespējams, ģimeni saudzējot. Ļoti īsi, faktoloģiski – kad izveda, kur dzīvoja, kurp brauca. Tā bija drīzāk fakta konstatācija, nevis emocionāls vēstījums. Protams, šis notikums ir ļoti ietekmējis mūsu dzimtu, jo visu ģimeni izrāva no ierastās vides un, kad viņi atgriezās, dzīve bija jāsāk no jauna. Mani vecāki gan dzīvo dzimtas mājā, turpina veidot tās stāstu un kopt, stādīt un rakt. Patiesībā lauku māja ir gluži kā Ainas Mūrmeži, kur pavasarī un vasarā dzied putni, stārķis klabina, puķes zied un viss smaržo – tāda mazā paradīze…

Šogad nekādi nevaram izvairīties no Latvijas simtgades pieminēšanas. Kāda ir sajūta Smiltenē?

Smiltene jau ir ļoti latviska pilsēta, virs 95% no visiem iedzīvotājiem ir latvieši un ielās skan tikai latviešu valoda. Reizēm arī igauņu, jo viņiem te patīk iepirkties. Cilvēki pošas, gatavojas, nupat bija Vienības brauciens ar divriteņiem apkārt novadam. Protams, reizēm uzdod jautājumus, vai tas finansējums tiek izlietots prātīgi, bet, ja reiz svētki ir, tad tie ir jāsvin. Ko tad svinēt, ja ne dzimšanas dienu?!

Arī Aina šajā romāna daļā svin dzimšanas dienu. Kā viņai veicās un kādas pārdomas raisīja, tas gan lasītājiem jāizlasa pašiem.

Ainai un viņas draugiem jaunajā romānā nākas risināt vēstures rēbusu. Vai arī jums tāds patiktu?

Saistītie raksti

Kad biju maza, kopā ar māsīcu nereti iztēlojāmies apslēptu mantu, taču, protams, tā bija tikai rotaļa. Nesen kaimiņos pārmeklēja apkārti ar dzelzs detektoru, tad es arī iedomājos, ka būtu interesanti, bet praktiski neesmu to mēģinājusi. Laikam jau drīzāk esmu tāds cilvēks, kurš rēbusus risina prātā, ne fiziski. Bet, ja gadītos līdzīgs piedzīvojums kā Ainai, noteikti neatteiktos!

Vai, lasot grāmatas, ir gadījies nodomāt – to gan es būtu gribējusi to uzrakstīt?

Nē, es priecājos par ikviena autora veikumu un apbrīnoju skaisti savītus stāstus, raitu valodu. Drīzāk ir gadījušās tādas grāmatas, kuras mani no sirds aizrauj, bet, piemēram, es būtu rakstījusi pavisam citādas beigas. Tad gan nodomāju – šo es rakstītu pavisam citādi. Man vispār nepatīk tādas tipiski laimīgās beigas. Dzīve ir dzīve, un pēc visām svinībām paliek nenovākti galdi un neizslaucītas telpas. Tāpat arī romānu sižetos. Pat ja nav šī “viņi dzīvoja ilgi un laimīgi”, tas nenozīmē, ka tā nevar notikt. Iespējams, vajag tikai mazliet pagaidīt un sākt rakstīt citu stāstu.

LA.lv