Kultūra
Kultūrpolitika

Ko un kā liksim Latvijas skolas somā? 0

Shutterstock un Jāņa Gruzdiņa ilustrācija

Trūkst līdzvērtības un sistemātiskuma
Jau nākamgad – Latvijas valsts simtgadē – valsts dāvās skolēniem “Latvijas skolas somu”. Kā praktiski šī iniciatīva tiks īstenota un ko būtu visvērtīgāk ieguldīt šajā “skolas somā”? Par to “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja Latvijas Valsts simtgades biroja izglītības un jauniešu projekta vadītāja AIJA TŪNA, Kultūras akadēmijas prorektore ANDA LAĶE, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izglītības darba vadītāja BAIBA GRĪNBERGA, Rīgas Juglas vidusskolas direktore AIJA MELLE un šīs pašas skolas 9. klases skolēns NILS PATRIKS KAZRADZIS. Diskusiju vadīja “LA” žurnāliste Ilze Kuzmina.

– Skolēniem arī līdz šim nav bijusi liegta iespēja pieredzēt Latviju. Lielākā daļa skolu taču rūpējas arī par skolēnu kultūrizglītību. Pērn Kultūras akadēmija veica pētījumu par to, kā tad skolām šajā ziņā veicas. Anda, jūs vadījāt šo pētnieku grupu. Ko secinājāt?

A. Laķe: – Pētījumu bija pasūtījusi Kultūras ministrija, lai saprastu, kā skolas izmanto esošo kultūras piedāvājumu skolēniem. Latvijā daudzās skolās tiešām ir ļoti pozitīva pieredze attiecībā uz to, kā, kādā veidā, cik bieži skolēni tiek vesti uz kultūras pasākumiem vai kā skolas aicina pie sevis māksliniekus. Taču problēma ir tā, ka veids, kādā katra skola skolēniem piedāvā kultūras pasākumus, ir ļoti atšķirīgs. Ir arī tādas skolas, kur pēdējā gada laikā nav piedāvāts vispār nekas. Galvenie iemesli: nav finansējuma, bet nav arī iniciatīvas pašā skolā, nav neviena cilvēka, kas rosinātu skolēnus doties uz šādiem pasākumiem un tos organizētu. Normatīvie akti arī neprasa skolām obligāti piedāvāt skolēniem kultūrizglītojošus pasākumus. Arī vecāku attieksme ir dažāda. Gadās, ka vecāki uzskata, ka kultūras un mākslas pieredzes gūšana nav nepieciešama, jo tā nav obligāta. Arī kultūras piedāvājums skolām nav sistemātisks. Rezultātā skolēnu kultūrizglītība ir atkarīga no tā, vai skolā ir pedagogi, kuri gatavi uzņemties iniciatīvu un veidot kultūrpiedāvājumu skolēniem. Līdz ar to skolēniem nav vienlīdzīgu iespēju iegūt šo kultūras un mākslas pieredzi. Kultūras “skolas soma” noteikti sistematizēs šo piedāvājumu un radīs kultūras un mākslas pieredzēšanai vienotu ietvaru.

Tajās skolās, kur ir pieredze piedāvāt kultūrizglītojošus pasākumus, secināts, ka ne visām klašu grupām ir līdzvērtīgs piedāvājums no kultūras un mākslas iestādēm. Visvairāk apdalītā ir 5. līdz 7. klašu grupa. Turklāt dominē piedāvājums kultūras mantojuma un skatuves mākslas jomā, bet citās nozarēs piedāvājums ir daudz trūcīgāks.

– Vai Rīgas Juglas vidusskolā ir skaidra sistēma, kādā skolēniem piedāvā kultūrizglītojošus pasākumus, vai arī viss atkarīgs no konkrētās klases audzinātāja aktivitātes?

A. Melle: – Mūsu skola pērn piedalījās “Latvijas skolas somas” pilotprojektā. Taču arī līdz tam mūsu skolā jau bija sistēma. Līdz ar to zinājām, ko iesākt ar pilotprojektā piešķirto finansējumu kultūras aktivitātēm. Piemēram, mūsu skolā divreiz gadā ir muzeju dienas. Saistībā ar mācību procesu skolēni skatās konkrētas teātra izrādes. 9. klases katru gadu brauc uz Tīreļpurvu, jo tur norisinājās notikumi, ko viņi šajā laikā mācās vēsturē. 12. klases dodas uz Brāļu kapiem, un tas savukārt saistās gan ar vēstures, gan kulturoloģijas mācību tēmām. Mums ir labi, jo skolai ir savs autobuss, kas, protams, ļoti noder šādos braucienos.

Ļoti svarīgi salikt kopā kultūras piedāvājumu ar mācību saturu un mācību procesu, lai kultūrizglītība būtu jēgpilna. Mūsu skolā skolotāji jau izvērtējuši mācību saturu savā priekšmetā un salikuši to kopā ar kultūras jomas piedāvājumu, lai redzētu, kā dažādi pasākumi var papildināt mācību procesu. Vai tas bija viegli izdarāms? Tas atkarīgs gan no mācību priekšmeta, gan klašu grupas. Arī katrs mācību gads ir atšķirīgs. Piemēram, Blaumaņa vai Raiņa jubilejas gadā teātros bija ļoti daudz izrāžu, kas var papildināt mācību saturu, bet citi gadi šajā ziņā ir tukšāki. Būtu labi, ja kultūras cilvēki arī papētītu mācību saturu un padomātu, kā viņi ar savu piedāvājumu var to bagātināt.

Par citu skolu un to direktoru attieksmi pret kultūrizglītību man grūti spriest, bet man šķiet, ka nav iespējams pilnvērtīgi īstenot mācību procesu, ja tas netiek saistīts ar pieredzi, kas gūstama ārpus skolas.

A. Tūna: – Jā, katrs pasākums jāizmanto daudzveidīgi un kompleksi, sasaistot ar mācību saturu. Tad projektā ieguldītie finanšu līdzekļi būs izlietoti lietderīgi.

Jūs pieminējāt Raiņa un Blaumaņa atceres gadus. Kad skolotāji sapratīs, ka, apmeklējot izrādes, skolēni mācās ne tikai Raini un Blaumani, bet arī Latvijas vēsturi, ētiskās vērtības, to, kas nodarbinājis cilvēku prātus dažādos laika posmos, tad to vienu notikumu varēs apskatīt no dažādām pusēm un šajā pasākumā iegūto izmantot dažādu mācību priekšmetu stundās. Tas nozīmē, ka jāattīsta arī skolotāju starpdisciplinārā sadarbība. Gaidām jauno mācību saturu, kurā arī šī sadarbība tiks akcentēta.

B. Grīnberga: – “Latvijas skolas soma” varētu būt ļoti labs atspēriena punkts arī tiem, kas piedāvā kultūras pasākumus. Tas mums un citiem būs stimuls celt sava piedāvājuma kvalitāti, dažādot to. Būtu vajadzīgas arī investīcijas muzejpedagoģijas kvalitātes celšanā.

Mēs muzejā ļoti priecājamies, ja ar skolēnu grupām varam veidot ilgstošāku sadarbību, ja tas ir garāks process, nevis vienreizējs muzeja apmeklējums. Būtu ļoti labi, ja arī muzejpedagoģijas piedāvājuma klāsts tiktu saskaņots ar mācību saturu. Muzejpedagogi pat varētu piedalīties šī satura izstrādē.

Galerijas nosaukums


Mācību saturs – pārāk sadrumstalots
Skolas_5Ne vien saturs, bet arī līdzeklis
– Šobrīd jaunais mācību saturs jau tiek izstrādāts. Vai pie jums ir vērsies kāds no Valsts izglītības satura centra (VISC) un piedāvājis sadarbību?

– Konkrēta piedāvājuma nav, taču vēsturiski LNMM ir bijusi sadarbība ar VISC. 2009. gadā bija projekts “Stunda muzejā”. Tā ietvaros tika izdots metodoloģisks materiāls muzeju un skolu pedagogiem, kurā bija parādīts, kā muzeja resursus var izmantot dažādos mācību priekšmetos. Muzeja vidē var ne tikai apskatīt eksponātus, tur var attīstīt arī sociālās prasmes, piemēram, kā uzdot jautājumus, kā veidot diskusiju.

A. Laķe: – Tā ir sagadījies, ka piedalos jaunā mācību satura izstrādē tieši kultūras izpratnes sadaļā. Šobrīd ir liela diskusija par to, vai ir vajadzīgs atsevišķs mācību priekšmets kultūrizglītībā. Izskatās, ka mācību priekšmetu skaits tiks samazināts, tāpēc kultūras izpratne būs izkaisīta dažādos mācību priekšmetu blokos: literatūrā, vēsturē, sociālajās zinībās. Ir bažas, vai tādā gadījumā saturs būs pārskatāms un skaidrs, un arī, vai skolēniem radīsies kultūras izpratne kopumā.

– Vai tad kultūras kompetenci nevar attīstīt teju jebkurā mācību priekšmetā?

– Var. Tomēr ir bažas – ja šī kultūras kompetence būs izkaisīta starp ļoti daudziem mācību priekšmetiem, tad nebūs konsolidētas izpratnes par kultūras notikumiem.

A. Melle: – Šobrīd mācību saturs ir ļoti sadrumstalots. Tādēļ var būt grūti aptvert, cik mācību priekšmetos tad var izmantot vienā kultūras pasākumā iegūto. Tāpēc skolotāji gaida, ka jaunais saturs būs vienkāršs un vienojošs.

A. Tūna: – Mēs šobrīd ļoti koncentrējamies uz kultūru, taču jāatceras, ka tā šobrīd plānota ne tikai kultūras, bet “Latvijas skolas soma”. Projekts runā par kultūru un mākslu ne tikai kā par saturu, bet arī kā līdzekli. Līdzekli nacionālās un pilsoniskās identitātes veidošanai, kā arī valstiskās piederības sajūtas attīstīšanai un stāstu stāstīšanai par Latviju. Turklāt skolēniem ne tikai jābauda mākslas un kultūras pasākumi, bet arī jāizprot, kā top izrāde, kā veido izstādi muzejā un ko skolēns pats no tā varētu paveikt. Šādi pasākumi noder arī karjeras izglītībai. Muzikālos pasākumos savukārt var runāt arī par to, kā top skaņa, kas jau skar fizikas likumus.

– Nil, kas ir tas, ko skolēni vēlētos redzēt “Latvijas skolas somas” saturā?

N. P. Kazradzis: – Galvenais, kas interesē jauniešus, ir iespēja pašiem kustēties, darboties, iejusties kādās lomās. Piemēram, kad vēstures stundā braucām uz Tīreļpurvu, mūs caur to izvadāja, pastāstīja, kas tur noticis, lika arī pildīt dažādus uzdevumus komandā. Visiem šis brauciens palika ļoti ciešā atmiņā un, kā vēlāk uzzinājām no vēstures skolotāja, arī vērtējumi, ko saņēmām, pierādot zināšanas par šo tēmu, bija augstāki nekā parasti. Tātad šis brauciens mums palīdzēja labāk izprast Tīreļpurvā notikušo.

Vērtīgs bija arī brauciens uz Lielvārdi, uz Lāčplēša muzeju, kur paši iejutāmies Lāčplēša un citos tēlos, improvizējām. Vēlāk literatūras stundā bija redzams, ka skolēni ļoti labi izpratuši Lāčplēša stāstu. Par šo tematu runājām arī sociālo zinību stundā, kur rīkojām Kangara tiesu.

– Ko tad Kangaram piespriedāt?

– Viņš saņēma pēc nopelniem.

A. Melle: – Dažkārt šādas metodes mācību procesā varbūt izskatās pašmērķīgas, tomēr neapstrīdami, ka tas palīdz skolēniem vairāk iedziļināties attiecīgajā tēmā. Rodas arī lielāka interese un apgūtais labāk saglabājas atmiņā.

A. Laķe: – Te jau parādās tas, kā šādi pasākumi top par pilnvērtīgu mācību procesa daļu. Arī vecākiem nākas saprast: ja bērns nebūs piedalījies braucienā uz Lielvārdi, pilnvērtīgi Kangara tiesā viņš nevarēs piedalīties. Šobrīd arī tajās skolās, kur ir labi organizēts kultūrizglītības process, daļa skolēnu pasākumos nepiedalās finansiālu vai citu apsvērumu dēļ. Ja visi nav bijuši klāt, mācību process kļūst diferencēts. Tas ir vēl viens iemesls, kāpēc ir vajadzīgs sistemātisks publiskais finansējums.

A. Tūna: – Līdzīga pieredze bija vēl vienā pilotprojekta skolā – Brocēnu novadā. Tur uz skolu bija uzaicināta aktrise Jana Čivžele, kura stāstīja, kā top teātra izrāde. Pēc tam skolēni uzveda lugu un tikai pēc tam devās skatīties profesionālā teātra izrādi. Domāju, ka pēc šādas sagatavošanās, skatoties izrādi, ir pavisam cita sajūta.

Vai no skolēniem jābaidās?

– Baiba, vai jūs, vadot nodarbības un ekskursijas muzejā, redzat atšķirību starp bērniem, kas šim apmeklējumam iepriekš sagatavoti, un pārējiem?

– Protams, ja bērni ir sagatavoti, muzeja apmeklējums būs daudz mērķtiecīgāks un vērtīgāks nekā gadījumos, kad skolēnu grupa vienkārši atnāk un saka: “Rādiet, kas jums te ir; mēs neko nezinām.” Laika limits muzeja apmeklējumam ir tikai 40 minūtes. Ja nāk ar attieksmi, ka mēs neko nezinām, šajā laikā neko būtisku arī nevar paveikt.

No reģioniem skolas brauc ar pilnu autobusu. Taču kvalitatīva ekskursija vai nodarbība var notikt tikai tad, ja ir ne vairāk par 20 bērniem.

A. Melle: – Stunda muzejā jāliek mācību saturā kā obligātā stunda, taču arī tai jābūt ar noteiktu mērķi. Nav jēgas tikai aiziet paskatīties. Skolēniem jāmācās arī muzeju apmeklēšanas kultūra.

A. Tūna: – Ļoti svarīgi, lai kaut vai pa ceļam uz Rīgu autobusā skolēniem dotu kādus uzdevumus saistībā ar gaidāmo muzeja apmeklējumu.

Baiba pieminēja skolēnu grupas vēlamo lielumu. Protams, 40 cilvēku barā visiem grūti ko dzirdēt un redzēt. Taču muzejiem tad būtu skaidri skolām jāpasaka, kādi ir noteikumi muzeju apmeklēšanai un arī jārod iespējas dalīt grupas vairākās daļās.

A. Laķe: – Ir dzirdēts, ka kultūras jomā strādājošie baidās piedzīvot to brīdi, kad zāle būs pilna ar šo “Latvijas skolas somas” auditoriju.

– Domāju, ka jau tagad no skolēniem zālē baidās. Bija taču pat gadījums Nacionālajā teātrī, kad skolēnu uzvedības dēļ tika pārtraukta izrāde, tīmeklī esmu lasījusi sašutušu mammu sūdzības, kuras nav izbaudījušas teātra apmeklējumu kopā ar bērnu, jo skolēnu grupas zālē traucējušas.

A. Melle: – Pērn ar 12. klasi biju uz filmas “Es esmu šeit” seansu tieši skolēniem. Pēc tam teicu, ka uz šādiem pasākumiem ar viņiem kopā neiešu. Visa zāle bija pilna ar skolēniem un daļa no viņiem neprata skatīties. Tā tiešām ir liela problēma. Es aicinu neorganizēt kino vai teātra izrādes tikai skolēnu grupām, jo šādā auditorijā ļoti negatīvu pieredzi iegūst arī skolēni, kuri prot uzvesties.

– Kurš vainīgs, ka skolēni nemāk uzvesties?

– Grūti pateikt, kurš par to atbildīgs un kā situāciju labot.

A. Laķe: – Ja skolēns pirmo reizi ir teātrī vai kinoteātrī, nav jābrīnās par neadekvātām reakcijām. Savukārt, ja skolēni jau no 1. klases būs regulāri vesti uz šādiem pasākumiem, ja viņiem stāstīs, kā skatīties, kā reaģēt uz notikumiem filmā vai izrādē, publiskā vietā skolēnu auditorijas vairs nebūs tik problemātiskas.

A. Melle: – Vajadzētu arī veidot sistēmu, ka skolēni uz jebkuru viņiem piemērotu izrādi var nopirkt biļetes ar atlaidi. Nevis rīkot šādus pasākumus tieši skolēniem. Daļai varbūt šķiet: ja pasākums skolēniem, tad var uzvesties kaut kā citādi.

N. P. Kazradzis: – Skolēni mēdz satrakoties jau pa ceļam uz teātri vai kino. Autobusā uzliek mūziku, joko, uzvelkas. Pēc tam pasākumā grūti nomierināties.

A. Tūna: – Dažkārt ir tā, ka pasākumos skolā skolēnus mudina plaukšķināt, sist ar kājām. Tad aizved uz teātri un tur bērni uzvedas tāpat, kā raduši skolā.

Tikko Nils teica, ka skolēni satrakojas autobusā. Ir tāds jēdziens kā pedagoģiskā pāreja, kas ir viens no pedagoga augstākajiem meistarības rādītājiem. Pedagogiem jāmāk no vienas darbības un situācijas nonākt nākamajā.

B. Grīnberga: – Muzejos ļoti reti gadās tā, ka nodarbība jāpārtrauc kāda uzvedības dēļ, jo esam sagatavoti strādāt ar skolēniem. Grūtākais vecums ir no 5. līdz 7. klasei, taču nodarbības ir izveidotas atbilstoši katrai vecuma grupai. Uzvedības noteikumus izrunājam katra muzeja apmeklējuma sākumā. Ļoti bieži tiešām redzam, ka bērns pirmo reizi apmeklē muzeju.

Skolēniem, kas brauc no tālienes, Rīgā parasti paredzēts apmeklēt vairākas vietas. Dažkārt bērni jau noguruši, tāpēc nespēj koncentrēt uzmanību uz muzeja piedāvājumu. Nesen bija grupa, kas apmeklēja vienā dienā Botānisko dārzu, mūsu muzeju un vēl Motormuzeju. Domāju, ka ir vērts apskatīt mazāk vietu, bet kvalitatīvi.

Vai pietiks ar 14 eiro?

– Tas varētu būt saistīts ar izmaksām. Ceļš uz Rīgu maksā naudu, tad nu vienā reizē jāredz pēc iespējas vairāk. Katra skolēna skolas somā būs 14 eiro. Izskatās diezgan maz. Vai nebūs tā, ka nauda būs jāizmanto tik racionāli, ka ar to kvalitāti būs, kā būs?

A. Tūna: – Pilotprojekti liecina, ka ir ļoti svarīgi, lai tiktu sabalansētas darbības, kas notiek skolā uz vietas, kas notiek tuvākajā apkārtnē, un lielos braucienos. Tālākiem braucieniem ir jābūt kulminācijai, kam jānotiek tad, kad skolēni jau saprot, kurp brauc un ko viņi tur redzēs. Nav jāredz viss vienā gadā uzreiz.

“Latvijas skolas somai” būtu jāveicina ne tikai skolēnu kustība uz kultūras iestādēm, bet arī tas, lai kultūras un mākslas jomu pārstāvji paši dotos uz skolām. Uz tām var vest ne tikai izrādes, bet arī ceļojošās izstādes. Šajā ziņā esam mācījušies no pasaules, jo sevišķi Norvēģijas, kur kultūras un mākslas vešana uz skolām ir pat vesela industrija.

Runājot par to, kā kultūras nozare, tajā skaitā muzejnieki, gatavojas šim “Latvijas skolas somas” projektam, gribētu teikt, ka skaidrāk vajadzētu pozicionēt savu piedāvājumu.

Katrā ziņā šie 14 eiro būs iespēja skolēniem redzēt vairāk nekā līdz šim. Kultūras pasākumus jau līdz šim līdzfinansējušas pašvaldības, un arī turpmāk tas būs iespējams. Pat vienu pasākumu daļēji varēs segt no valsts un daļēji no pašvaldības finansējuma. Nevajadzētu būt tā, ka pašvaldība vairs nefinansēs šādus pasākumus, jo nu tos finansē valsts. Pašvaldībām pat būs vieglāk darīt savu darbu, jo līdz šim kontrolējošās institūcijas tām dažkārt vaicā: kāpēc jūs pirkāt skolēniem, piemēram, teātra biļetes vai kāpēc apmaksājāt kādu braucienu. Šādi jautājumi rodas, jo šie pasākumi nebija izglītības procesa sastāvdaļa, bet nu tā vairs nevajadzētu notikt. Pašvaldībās arī būs koordinators, kurš palīdzēs visām skolām salikt kopā jēgpilnu kultūrizglītības pasākumu “režģi”.

A. Melle: – Bet kā jūs to izdarīsiet Rīgā, kur ir 115 skolas? Vai ar vienu koordinatoru pietiks?

A. Tūna: – Rīgā un citās lielajās pilsētās jāveido cits modelis. Pilotprojekta pieredze rāda, ka arī Rīga ir gatava “kustēties”. Brocēnos pat skolēniem ir izveidota skolēnu kultūras pieredzes pase, kur viņš atzīmē visu, ko redzējis.

A. Melle: – Valsts ar šo piešķīrumu paudīs, ka ir svarīgi, lai skolēniem būtu šāda pieredze. Tas būs arī ceļa rādītājs pašvaldībām un skolām, ka ieguldīt skolēnu kultūrizglītībā ir nepieciešams.

A. Tūna: – Ļoti svarīgi, lai šo Latvijas valsts simtgadei veltīto projektu visa sabiedrība uztvertu kā iespēju uzbūvēt kaut ko tādu, kas mums svarīgs un vajadzīgs. Tikai tad ir cerība, ka tas vairs nebūs projekts uz dažiem gadiem, bet gan pastāvīga programma ar garantētu finansējumu. Ja mēs tagad, kamēr esam veidošanas un meklējumu fokusā, pārāk fokusēsimies uz negatīvo, neradīsim pārliecību, ka tas ir vajadzīgs. Šobrīd strādājam, lai pēc projekta beigām valsts budžetā tiktu iezīmēta nauda tā turpināšanai.

“Obligāto” apskates vietu nebūs
– Vai būs ieteicamo pasākumu un vietu katalogs, kur “Latvijas skolas somas” ietvaros vajadzētu vest bērnus, vai arī skolas varēs diezgan brīvi izvēlēties, kā šos 14 eiro izmantot?

– Obligāto apskates vietu saraksta, visticamāk, nebūs. Katram Latvijas skolēnam kaut reizi vajag pabūt Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, Nacionālajā teātrī, operā un daudzās citās ikoniskās vietās. Taču draudzēšanās ar muzejiem un izziņas process ļoti labi var sākties arī vietējos reģionālajos muzejos un daudzviet citur.

Svarīgi, lai skolēni saprastu, ka Latvija ir lielāka nekā mans kvartāls, lai prastu atšķirt dažādus mākslas izpausmes veidus. Šobrīd Kultūras ministrijas mājas lapā jau ir apkopota informācija par to, kādi ir kultūrizglītības piedāvājumi visā Latvijā dažādām vecuma grupām.

A. Melle: – Bērni ir gudra auditorija, un piedāvājumam jābūt kvalitatīvam. Līdz šim diemžēl bijusi arī tāda pieredze – ja tas ir skolēniem, tad kaut kā jau iztiks.

A. Tūna: – Valsts kultūrkapitāla fondā ir beidzies projektu konkurss tieši “Latvijas skolas somas” piedāvājuma sagatavošanai. Šobrīd tas gan vairāk vērsts uz dažādām skatuves mākslas formām. Pagaidām finansējums ļoti neliels – 67 000 eiro. Taču ir doma, ka citus gadus tas tiks turpināts un tad summa būs lielāka. Tādējādi atbalstīs jaunu, kvalitatīvu un skolēniem paredzētu mākslas notikumu veidošanu.

– Baiba minēja, ka nepieciešamas investīcijas muzejpedagoģijā. Kādas tieši un vai “Latvijas skolas somas” projekta ietvaros par šo tēmu ir domāts?

B. Grīnberga: – Neapšaubāmi, vajag ieguldījumus muzejpedagogu izglītībā, celt viņu kvalifikāciju, lai arī mēs no savas puses prastu sasaistīt savu piedāvājumu ar mācību saturu. Lai projekts izdotos, ir nepieciešami gan profesionāli, gan motivēti muzeja pedagogi. Muzejpedagogu skaitam arī vajadzētu pieaugt. Šobrīd ļoti daudzas skolas vēlas apmeklēt mūsu muzeju. Pieprasījums ir tik liels, ka skolām ekskursijai vai nodarbībai jāpiesakās vismaz mēnesi iepriekš.

A. Laķe: – Ir jāveic ļoti būtisks darbs arī attiecībā uz pedagogu profesionālo pilnveidi. Pedagogiem būtu jābūt zināšanām arī par aktuālo un laikmetīgo skatuves mākslā, mūzikā, vizuālajā mākslā, arhitektūrā, audiovizuālajā jomā. Vai šobrīd skolotāji ir kompetenti sagatavot skolēnus jaunā, laikmetīgā mākslas darba uztverei un analīzei? Nepietiks ar to, ja skolotāji pratīs sasaistīt mācību saturu tikai ar kultūras mantojumu.

A. Melle: – Tas ir ļoti būtiski. Būtu jābūt arī sistēmai, ka skolotāji paši vispirms noskatās izrādi un tikai tad turp ved skolēnus. Es pati tā vienmēr esmu darījusi. Ja kaut kur vedu skolēnus, nekad neesmu paļāvusies tikai uz aprakstu par to, kas tur būs redzams. Vēlos, lai katrs teātra vai filmas apmeklējums skolēniem tiešām būtu mākslas piedzīvojums, nevis tā, ka noskaties un nav pat par ko runāt.

A. Laķe: – Te ir tā labā pieredze. Bet, ja runājam, piemēram, par mazākumtautību skolu skolotājiem. Ko viņi ir redzējuši un cik lielā mērā pārzina Latvijas kultūras telpu?

B. Grīnberga: – Mēs muzejā jau strādājam ar skolotājiem, piedāvājam viņiem pilnveides seminārus. Pārsvarā tur var pieteikties vizuālās mākslas un kulturoloģijas skolotāji, bet faktiski var pieteikties dažāda profila skolotāji. Taču, protams, tas ir tikai piliens. Vajadzētu visaptverošu sistēmu, kurā iesaistītos daudzi muzeji.

A. Tūna: – “Skolas somas” veidotājiem jau pašā sākumā bija skaidrs, ka bez skolotāju tālākizglītības un arī kultūras un izglītības nozares speciālistu sadarbības šis projekts nevar veiksmīgi īstenoties. Daļa finansējuma jānovirza arī pedagogu tālākizglītībai.

– Vai mazākumtautību skolas iesaistīsies tieši tāpat kā citas skolas, vai arī ir domāts par īpašu piedāvājumu tām, piemēram, stāstot par cittautiešu lomu Latvijas vēsturē?

– Mazākumtautību skolas iekļaujas kopējā plūsmā. Šo skolu skolēnu dzimtā valoda parasti ir cita, taču ir ļoti daudz mākslas jomu, kur valodas barjeru nav. Turklāt kopīga kultūras pasākumu apmeklēšana var arī mazināt plaisu starp dažādu skolu skolēniem – piemēram, Rīgas Krievu teātri var apmeklēt gan latviešu, gan krievu skolēni. Diemžēl dzirdēts, ka mazākumtautību skolu skolēni nebūt nav bieži šī teātra apmeklētāji.
UZZIŅA

Kas ir “Latvijas skolas soma”?

Tā būs dāvana skolēniem Latvijas simtgadē.

Piecus gadus, sākot no 2018./2019. mācību gada, valsts novirzīs pašvaldībām 14 eiro par katru skolēnu. Šī summa būs izmantojama mācību ekskursiju rīkošanai, kā arī dažādu kultūras pasākumu apmeklēšanai.

Kopējā projekta summa – 13,5 miljoni eiro.

Četrās skolās pilotprojekta ietvaros iniciatīvas īstenošana jau izmēģināta.

KAS NOTIKS TĀLĀK

Iniciatīvas īstenotāja – Kultūras ministrija – izstrādā “skolas somas” saturu, uzraudzīs projekta īstenošanu, tostarp gādājot, lai kultūras telpa piedāvātu skolēniem piemērotus notikumus, un administrēs pašvaldībām novirzāmo valsts finansējumu.

LA.lv