Mobilā versija
+3.1°C
Elizabete, Betija, Liza, Līze
Svētdiena, 19. novembris, 2017
26. aprīlis, 2017
Drukāt

Ko un kā liksim Latvijas skolas somā? (1)

1. Trūkst līdzvērtības un sistemātiskuma

1no5
Shutterstock un Jāņa Gruzdiņa ilustrācijaShutterstock un Jāņa Gruzdiņa ilustrācija

Jau nākamgad – Latvijas valsts simtgadē – valsts dāvās skolēniem “Latvijas skolas somu”. Kā praktiski šī iniciatīva tiks īstenota un ko būtu visvērtīgāk ieguldīt šajā “skolas somā”? Par to “Kultūrzīmju” redakcijā diskutēja Latvijas Valsts simtgades biroja izglītības un jauniešu projekta vadītāja AIJA TŪNA, Kultūras akadēmijas prorektore ANDA LAĶE, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izglītības darba vadītāja BAIBA GRĪNBERGA, Rīgas Juglas vidusskolas direktore AIJA MELLE un šīs pašas skolas 9. klases skolēns NILS PATRIKS KAZRADZIS. Diskusiju vadīja “LA” žurnāliste Ilze Kuzmina.

– Skolēniem arī līdz šim nav bijusi liegta iespēja pieredzēt Latviju. Lielākā daļa skolu taču rūpējas arī par skolēnu kultūrizglītību. Pērn Kultūras akadēmija veica pētījumu par to, kā tad skolām šajā ziņā veicas. Anda, jūs vadījāt šo pētnieku grupu. Ko secinājāt?

A. Laķe: – Pētījumu bija pasūtījusi Kultūras ministrija, lai saprastu, kā skolas izmanto esošo kultūras piedāvājumu skolēniem. Latvijā daudzās skolās tiešām ir ļoti pozitīva pieredze attiecībā uz to, kā, kādā veidā, cik bieži skolēni tiek vesti uz kultūras pasākumiem vai kā skolas aicina pie sevis māksliniekus. Taču problēma ir tā, ka veids, kādā katra skola skolēniem piedāvā kultūras pasākumus, ir ļoti atšķirīgs. Ir arī tādas skolas, kur pēdējā gada laikā nav piedāvāts vispār nekas. Galvenie iemesli: nav finansējuma, bet nav arī iniciatīvas pašā skolā, nav neviena cilvēka, kas rosinātu skolēnus doties uz šādiem pasākumiem un tos organizētu. Normatīvie akti arī neprasa skolām obligāti piedāvāt skolēniem kultūrizglītojošus pasākumus. Arī vecāku attieksme ir dažāda. Gadās, ka vecāki uzskata, ka kultūras un mākslas pieredzes gūšana nav nepieciešama, jo tā nav obligāta. Arī kultūras piedāvājums skolām nav sistemātisks. Rezultātā skolēnu kultūrizglītība ir atkarīga no tā, vai skolā ir pedagogi, kuri gatavi uzņemties iniciatīvu un veidot kultūrpiedāvājumu skolēniem. Līdz ar to skolēniem nav vienlīdzīgu iespēju iegūt šo kultūras un mākslas pieredzi. Kultūras “skolas soma” noteikti sistematizēs šo piedāvājumu un radīs kultūras un mākslas pieredzēšanai vienotu ietvaru.

Tajās skolās, kur ir pieredze piedāvāt kultūrizglītojošus pasākumus, secināts, ka ne visām klašu grupām ir līdzvērtīgs piedāvājums no kultūras un mākslas iestādēm. Visvairāk apdalītā ir 5. līdz 7. klašu grupa. Turklāt dominē piedāvājums kultūras mantojuma un skatuves mākslas jomā, bet citās nozarēs piedāvājums ir daudz trūcīgāks.

– Vai Rīgas Juglas vidusskolā ir skaidra sistēma, kādā skolēniem piedāvā kultūrizglītojošus pasākumus, vai arī viss atkarīgs no konkrētās klases audzinātāja aktivitātes?

A. Melle: – Mūsu skola pērn piedalījās “Latvijas skolas somas” pilotprojektā. Taču arī līdz tam mūsu skolā jau bija sistēma. Līdz ar to zinājām, ko iesākt ar pilotprojektā piešķirto finansējumu kultūras aktivitātēm. Piemēram, mūsu skolā divreiz gadā ir muzeju dienas. Saistībā ar mācību procesu skolēni skatās konkrētas teātra izrādes. 9. klases katru gadu brauc uz Tīreļpurvu, jo tur norisinājās notikumi, ko viņi šajā laikā mācās vēsturē. 12. klases dodas uz Brāļu kapiem, un tas savukārt saistās gan ar vēstures, gan kulturoloģijas mācību tēmām. Mums ir labi, jo skolai ir savs autobuss, kas, protams, ļoti noder šādos braucienos.

Ļoti svarīgi salikt kopā kultūras piedāvājumu ar mācību saturu un mācību procesu, lai kultūrizglītība būtu jēgpilna. Mūsu skolā skolotāji jau izvērtējuši mācību saturu savā priekšmetā un salikuši to kopā ar kultūras jomas piedāvājumu, lai redzētu, kā dažādi pasākumi var papildināt mācību procesu. Vai tas bija viegli izdarāms? Tas atkarīgs gan no mācību priekšmeta, gan klašu grupas. Arī katrs mācību gads ir atšķirīgs. Piemēram, Blaumaņa vai Raiņa jubilejas gadā teātros bija ļoti daudz izrāžu, kas var papildināt mācību saturu, bet citi gadi šajā ziņā ir tukšāki. Būtu labi, ja kultūras cilvēki arī papētītu mācību saturu un padomātu, kā viņi ar savu piedāvājumu var to bagātināt.

Par citu skolu un to direktoru attieksmi pret kultūrizglītību man grūti spriest, bet man šķiet, ka nav iespējams pilnvērtīgi īstenot mācību procesu, ja tas netiek saistīts ar pieredzi, kas gūstama ārpus skolas.

A. Tūna: – Jā, katrs pasākums jāizmanto daudzveidīgi un kompleksi, sasaistot ar mācību saturu. Tad projektā ieguldītie finanšu līdzekļi būs izlietoti lietderīgi.

Jūs pieminējāt Raiņa un Blaumaņa atceres gadus. Kad skolotāji sapratīs, ka, apmeklējot izrādes, skolēni mācās ne tikai Raini un Blaumani, bet arī Latvijas vēsturi, ētiskās vērtības, to, kas nodarbinājis cilvēku prātus dažādos laika posmos, tad to vienu notikumu varēs apskatīt no dažādām pusēm un šajā pasākumā iegūto izmantot dažādu mācību priekšmetu stundās. Tas nozīmē, ka jāattīsta arī skolotāju starpdisciplinārā sadarbība. Gaidām jauno mācību saturu, kurā arī šī sadarbība tiks akcentēta.

B. Grīnberga: – “Latvijas skolas soma” varētu būt ļoti labs atspēriena punkts arī tiem, kas piedāvā kultūras pasākumus. Tas mums un citiem būs stimuls celt sava piedāvājuma kvalitāti, dažādot to. Būtu vajadzīgas arī investīcijas muzejpedagoģijas kvalitātes celšanā.

Mēs muzejā ļoti priecājamies, ja ar skolēnu grupām varam veidot ilgstošāku sadarbību, ja tas ir garāks process, nevis vienreizējs muzeja apmeklējums. Būtu ļoti labi, ja arī muzejpedagoģijas piedāvājuma klāsts tiktu saskaņots ar mācību saturu. Muzejpedagogi pat varētu piedalīties šī satura izstrādē.

  1. Trūkst līdzvērtības un sistemātiskuma
  2. Mācību saturs - pārāk sadrumstalots
  3. Vai no skolēniem jābaidās?
  4. Vai pietiks ar 14 eiro?
  5. "Obligāto" apskates vietu nebūs

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+